Pašiem par sevi jāpastāv!

Latvijas Universitātes (LU) socioloģijas profesors Tālis Tīsenkopfs ir daudzpusīga personība - ne vien pasniedzējs, bet arī zinātnisku publikāciju autors, turklāt 2007. gadā debitējis literatūrā ar eseju krājumu «Uzburtā vieta». Viņa ikdienas darbs cieši saistīts ar sabiedrības izpēti, tāpēc šķiet, - kuram vēl labāk pavaicāt, ko jūt un domā Latvijas cilvēki.

 

Lai gan Tālis Tīsenkopfs ar ģimeni dzīvo Rīgā, tomēr pēdējos gados vasaras labprāt pavada savā lauku īpašumā Tukuma rajona Sēmes pagastā - mežu ieskautā klusā vietā, kur lielākoties vienīgā sabiedrība ir no dzīvnieku un putnu pasaules. Dižķibeles laikā, pieņemot, ka speciālistam situācija labāk redzama un izprotama, vaicājām profesoram, kāda, viņaprāt, varētu būt ideāla cilvēku sabiedrība.

T. Tīsenkopfs: Pirmais ir brīvība cilvēkam darīt, ko viņš vēlas, otrs - valstiskā neatkarība un trešais - ekonomiskā un sociālā sadarbība. Latvijā cilvēki īsti nevar savu brīvību realizēt, jo visi briesmīgi daudz prasa no valsts... Citur tā nenotiek.

 

Paši vairāk izdara - gan atsevišķi, gan kopā. Un vēl - vajadzētu būt uzmanīgiem ar domu par ideālu sabiedrību, jo tādu grūti izveidot. Galvenais - lai būtu iespēja un prasme saskaņot viedokļus un veidot labāku sabiedrību.

 

- Latvietī sēž viensētnieka gēns, varbūt tāpēc esam kūtrāki uz sadarbību?Mēs ar čehu un ungāru kolēģiem pētījām zemnieku kooperāciju pārdošanas jomā, un izskatītie gadījumi kopumā bija nesekmīgāki nekā Rietumeiropas valstīs. Bioloģiski saimniekojošo zemnieku apvienība vienā rajonā faktiski bija bankrotējusi, jo neko īsti nespēja izdarīt kopā; atsevišķi katrs kaut ko izaudzē, bet kopīgu piegādi nespēj menedžēt - ne transportu, ne apjomus, ne piegāžu precizitāti.

 

 Ar ko tas saistīts? Kolēģi to skaidro ar sociālisma ilgstošo ietekmi - neticību, skepsi, vēlmi gūt tūlītēju labumu un nevēlēšanos ziedot kopīgai lietai; visu vēlamies tikai sev un ātri, taču - kā tiksi tirgū bez kopējas organizācijas? Tirgus ir nežēlīgs, nopelnīt vienatnē ir ļoti grūti.

 

- Kā attīstīt prasmi sadarboties? To jau nekur nemāca.Par to vajag vairāk runāt, stāstīt pozitīvus piemērus. To noteikti varētu mācīt profesionālas ievirzes skolās, augstskolās. Ekonomikas studentiem māca matemātiku un makroekonomiku, bet mazākā mērā - mikroekonomiku, kas veidojas no privātas sadarbības.

 

- Psihoterapeits Viesturs Reņģe kādā intervijā apgalvojis, ka politiķa karjeru izvēlas psihiski nepilnvērtīgi cilvēki; jājautā - kādas izredzes sabiedrībai ar šādiem vadītājiem?Kad iedzīvotāju aptaujās tiek vaicāts, vai politiķi vairāk rūpējas par sabiedrības vai savām interesēm, desmit ballu skalā viņu nesavtība tiek novērtēta ar trim. Diemžēl šāds vērtējums balstīts pieredzē.

Makss Vēbers teicis, ka viņš nav skaidrībā, vai politika ir profesija vai aicinājums. Ja darbs, tad savas intereses jāaizmirst uz laikposmu, ja aicinājums, tautas labā būtu jādarbojas visu laiku. Man liekas, ka Latvijā viss politiķu kopums lielās līnijās tomēr nav domājis par sabiedrības interesēm, bet vairāk par personisko labumu. No tā arī viņu saskrūvētās algas, korupcija un naudas bāšana kabatā.

 

Ir dažas partijas, kas izteikti tādā stilā darbojušās, tajās nolasījušies cilvēki ar vēsu aprēķinu politikā izsist sev labumu, privatizēt, pievākt Eiropas fondus, dabūt labumu arī saviem draugiem un paziņām.

 

Protams, kaut kas atlec arī pašvaldībām, kurās viņi darbojas. Pie mums ir vairākas partijas, kas darbojas kā šauru interešu grupas, tās izveidojušas ap sevi tādu kā drošības tīklu (es nelietoju vārdu «mafija») - tiklīdz viens partijas cilvēks izkrīt no amata (netiek ievēlēts vēlēšanās vai tamlīdzīgi), tā viņam atrod drošu un siltu vietiņu.

 

Un tā nav individuāla lieta - atsevišķas partijas sākušas darboties kā valsts slaukšanas un izpumpēšanas mašīnas. Varam atskatīties, kādi mums bijuši ministri, - nereti cits par citu briesmīgāki. Vienam tāds skandāls, otram tāds, trešais kaut ko privatizējis uz sievas vārda... Netīras un šmucīgas lietas. Civilizētā sabiedrībā tā nevajadzētu būt...

 

- Vai politiķi visā pasaulē tādi vai tikai Latvijā - ar īpašām vajadzībām?Politiķi visur vienādi, jo tāda ir cilvēka daba. Tikai citur politiķus vairāk kontrolē, un ik pa laikam atklājas kāds skandāls...

 

- Kāda tad ir cilvēka daba? Cilvēka dabā noteikti ir rūpēties gan par personisko labumu, gan par kopējām lietām. To regulē arī sabiedrībā noteiktās normas un kārtība. Ja es domātu tikai par sevi, tad trauktos pa ceļu nenormālā ātrumā, taču pastāv satiksmes noteikumi... Un tā ir visās jomās.

 

Taču valstīs ar senāku demokrātiju ir labāk attīstīti uzmanīšanas mehānismi, sankcijas; cilvēki arī tik viegli nenorij un nepiedod skandālus. Politiķi, ja sataisījuši kādu šmuci, atkāpjas vai vismaz atvainojas. Bet pie mums tautas kalpi sliktākajās izpausmēs iet kā dzelzsbetona tanks - ļoti grūti viņus izsist no sliktas un savtīgas politikas ierastajām sliedēm.

 

- Bet sabiedrība to pieļauj... Atkal jārunā par sociālajām prasmēm - ja esmu brīvs indivīds, atklāti pasaku, ka tas politiķis ir valsts apzadzējs, kuram vieta cietumā. Daudzi noklusē - atmet ar roku -, bet paust savu stāju ir ārkārtīgi svarīgi. Un nevis klaigāšanas līmenī, jo jāpadomā, cik pamatotas tavas pretenzijas...

 

Ja viens zemnieks teiks: «Man par piena litru maksā desmit santīmu, tāpēc braucu ar traktoru buldozerēt pašvaldību», šādu pozīciju nevarētu uzskatīt par pareizu, jo viņš ir tirgus dalībnieks un viņam pastāv iespēja kooperēties.

 

 Taču, ja zemnieks teiks: «Mūsu Zemkopības ministrija nespēja aizstāvēt savu ražotāju intereses un pieļāva cukura nozares slēgšanu, tāpēc mums zudušas darba vietas», šādu pozīciju varētu uzskatīt par dibinātāku.

 

Tomēr jāiet soli tālāk un pašiem jāpiedāvā redzējums un risinājumi. Bet ir arī kvalitatīvas un atbildīgas politikas piemēri. Par tiem vajadzētu vairāk runāt un šādus politiķus cildināt. Tāpat arī ekonomikā - lepoties ar jauninājumiem, sasniegumiem, kur tādi ir.

 

- Vai tas būtībā ko maina? Joprojām valsts darbojas pēc putnu ligzdas principa - kurš vairāk brēc, to pabaro...No tā diez vai varēs izvairīties. Lobēšanas mehānisms ir leģitīms un iestrādāts daudzu valstu likumos - lobiji rindā sēž pie politiķu kabinetiem, iet ar savām petīcijām, pārliecina par prasībām. Arī pie mums ir organizācijas, kas to aktīvi izmanto. Kuri ir aktīvāki un rīkojas organizētāk, tiem lielākas iespējas, ka viņu prasības tiks sadzirdētas.

 

- Mazais cilvēks jau cietis laiku laikos.Ciešanas ir nebrīves izpausme. Ciest sabiedrībā nozīmē - būt atkarīgam un pakļautam. No tā cilvēki vienmēr centušies izvairīties, un labākais veids, kā to darīt, ir vairot pašam savu brīvību. «Mazajam cilvēkam» arī šodien ekonomisko grūtību apstākļos neviens nav aizliedzis mācīties, rosīties un darboties.

 

Nevar visas prasības un atbildību novelt tikai uz valsti. Tas nav pareizi. Latvieši, manuprāt, pārāk daudz gaida no politiķiem, tāpēc arī tik daudz iznāk vilties. Kāpēc zemnieki protestē uz lielceļiem, bet neizveido sekmīgus kooperatīvus?

 

Kāpēc skolotāji nerosināja samazināt štatu vietas, lai saglābtu mazās lauku skolas? Kāpēc nelielas celtniecības firmas priekšnieks brauc ar dārgu auto un žēlojas par bankrotu? Nevar vainot tikai politiķus par lietām, kur paši esam bijuši bezatbildīgi. Politiķus var vainot tikai par konkrētiem nedarbiem. Taču pašiem arī jābūt daudz aktīvākiem ekonomiski un sociāli un par sevi ir jāpastāv.

Dzīvespriekam