Slīpais košumdārzs

Reljefainu vietu dārzā vai nogāzi pie ēkas sienas, kur saulainā vasarā pat zāliens mēdz izkalst, var padarīt par ainaviskāko un krāšņāko vietu pagalmā, tikai jāizvēlas piemēroti augi.

 

Uz izteikti slīpām virsmām veidoti apstādījumi lielākoties ir nevis dārznieku dižošanās ar prasmi apaudzēt gandrīz vertikālu virsmu, bet gan nepieciešamība padarīt estētiskāku skatu uz kādu nogāzi, kas veidota saimnieciskam mērķim.

 

«Viss, ko stādīju uz slīpās virsmas, bija tikai izmēģināšanai. Nogāzes augstākā mala atrodas piecus metrus virs zemes, vieta klaja, ziemā to nemitīgi appūš vējš, bet vasarā zeme izkalst, jo mājiniekiem nav vaļas laistīt, bet nokrišņu mitrums tur ilgi neglabājas,» saka Līga Vilka, kas pirms septiņiem gadiem savās lauku mājās apņēmās apzaļumot teju divsimt kvadrātmetru plašu nogāzi.

 

 

Togad Liepājas rajona Otaņķu pagastā zemnieku saimniecībā «Puci» tika izveidots milzīgs pagrabs, kurā glabāt kartupeļus. Lai ziemā dārzeņi nesasaltu, vienu ēkas sienu nolēma siltināt, biezā kārtā uzberot augsni.

 

 

Tādējādi radās ap četrus piecus metrus augsts un divdesmit metru plats uzbērums ar astoņus metrus garu slīpo sienu. Tā kā skats uz to atklājas, tikko iebraucot māju pagalmā, Līga vēl dārzkopības studiju laikā sadūšojās šajā vietā veidot paaugstinātu košumdārzu.

 

Patīk ne tikai kalnu priedītēmPirmajā gadā uz pagraba sienas iestādīja vairāku veidu samtenes, bet nākamajā pavasarī nolēma riskēt un iedēstīt pāris pacietīgu augu, kas varētu pārziemot. Tā gadu pēc gada izdzīvoja un pat braši vairojās gan dažādu veidu laimiņi, gan raiblapu kapu mirtes, dekoratīvās nātres, aslapu flokši un virkne citu augu.

 

 

Studiju laikā Līga lūgusi padomu pazīstamajai ainavu arhitektei Gundegai Linārei, kas ieteikusi nogāzē stādīt kalnu priedītes - tās ir izturīgas, labi aug nabadzīgā un sausā augsnē, neprasa īpašu kopšanu un kopskats veidojas iespaidīgs - kā zaļš klājiens. Taču Līga nolēma, ka grib augu dažādību, krāšņu un ziedošu paklāju.

 

 

Eksperiments ar augiem izdevās, jo nu raibajā segā ieausti ne vien mazprasīgo laimiņu un daudzgadīgo neļķīšu laukumi, pavasaros nogāzē uzzied arī krokusi un prīmulas. «Protams, jāravē daudz, vismaz četras reizes sezonā,» atzīstas Līga, tomēr bez nezāļu nīdēšanas neiztikt nevienā dobē arī uz līdzenākās virsmas.

 

 

Laistīšanai gan laika nepietiek, jo zemnieku saimniecībā daudz citu svarīgāku darbu. Pavasaros pakaisa arī minerālmēslus ar lielāku slāpekļa īpatsvaru, bet īpaši ar šo nogāzi nenoņemas.

 

Uzskaitot tuvākās nākotnes plānus, liepājniece teic, ka iecerēts no ozolkoka izveidot dekoratīvas kāpnītes, kas reizē pildītu arī praktisku funkciju - palīdzētu piekļūt slīpajai virsmai. Savukārt lietusūdeņu notekcaurules vietā domāts iekārtot no akmens vai betona veidotas kaskādes, kas nokrišņu laikā apstādījumos dotu papildu efektu un ūdeni «nonestu» līdz baseiniņam nogāzes pakājē.

 

Spirejas, kadiķi un ziemcietes «Gaumīgi un skaisti veidota nogāze ar salīdzinoši nelielu slīpumu, kur veiksmīgi lielākās grupās izvietotas Japānas spirejas šķirnes ar dzeltenīgu lapojumu pavasarī,» tāds ir dārzu dizaina ekspertes Aijas Dižgalves pirmais iespaids par akmeņdārzu, kas iekārtots pie Jelgavas Mākslas skolas.

 

Kā «Dzīvespriekam» stāsta skolas direktore Anda Stankeviča, nogāzē iekārtotie apstādījumi maskē divas ne tik patīkamas lietas. Izglītības iestāde iekārtota ēkā, zem kuras savulaik bija tā dēvētā bumbu patversme, tādēļ arī radušās paaugstinātās nogāzes. Pašlaik pagrabstāvā ar ieeju no ēkas otras puses ierīkota medicīniskā atskurbtuve.

 

 

Kad māju uzcēla, visapkārt bija gruveši, tādēļ tādā zemē nekas lāgā negribēja augt. Lai šķeltie ķieģeļi nebūtu jāaizvāc, skolas pedagogi 2000. gadā rada risinājumu un nolēma zāliena vietā izveidot akmeņdārzu, katrs atnesot stādiņus no sava dārza.

 

Pašlaik nogāzē aug spirejas, pusklājeniskie kadiķi, koši sarkanas bārbeles, vairāku veidu graudzāles un pat virkne ziemciešu, piemēram, peonijas un lielziedu īrisi. Slīpā dobe pāris reižu sezonā jāizravē, kā arī «jāapfrizē» košumkrūmi, neļaujot tiem stiepties garumā un «kāpt citiem uz galvas».

 

Akmeņdārzs jeb akmeņdobes, kur stāda tikai ziemcietes, prasa intensīvu kopšanu, vērtē apstādījumu ierīkošanas eksperte A.Dižgalve. Tādēļ, lai mazāk laika būtu jāpatērē ravēšanai, izmantots speciāls atdalošs materiāls ģeotekstils, uz kura vismaz desmit centimetru kārtā uzbērti oļi vai mulča, kas reizē papildina akmeņdārzu.

 

 

Speciāliste iesaka - lai ērti kopt dobes apmali, ieteicams izmantot tērauda loksnes, kas atdala dobi no zāliena. Citādi daudz darba nepieciešams, lai stīgojošo zālienu izravētu no akmentiņu klājuma un lielāko akmeņu spraugām.

 

«Laukakmens ir Latvijas dabas materiāls, tas labi iekļaujas ikvienā dārzā. Pagrabu vai citas tehniskas būves saimniecības zonā nav vajadzības izcelt ar ļoti krāšņiem augiem, tāpēc slīpām virsmām izmantojami sausumizturīgie laimiņi, kas sekmīgi ieaugas ekstensīvi kopjamos jumtu apstādījumos,» iesaka A.Dižgalve.

 

Augi akmeņdārziem- Dārzu dizaina eksperte Aija Dižgalve iesaka augus, kuri ar saknēm nostiprinās nogāzi

 

- Horizontālie kadiķi un to šķirnes. Klinškalnu kadiķis un to šķirnes, populārākais sedzējaugs

 

 - šķirne 'Blue carpet' (0,3 metrus augsta un 1,5 metrus plata). Kazaku kadiķis un tā šķirnes. Piekrastes kadiķis

 

- Dziedzerainā jāņoga - rudenī krāsojas sārtā krāsā, agri plaukst

 

- Horizontālā klintene - dekoratīvas sarkanas ogas

 

- Čužas jeb klinšrozītes ar plašu šķirņu sortimentu, dabā aug klinšainās vietās

 

- Zemais kārkls, 20 centimetru augsts un 70 centimetru plats

 

- Smiltāju nostiprināšanai piemērots purpura kārkls, kas sasniedz līdz pat četru metru augstumu un trīs metru platumu

 

- Populārākās nogāžu ziemcietes pēdējos gados ir Karpatu pulkstenīte, šaurlapu brūnactiņa, heihēras, laimiņi un saulrieteņi, no zālveida ziemcietēm - grīšļi un auzenes

 

Dzīvespriekam