Ar sirdi laukos

Raksts publicēts laikrakstā 2018. gada 15. jūnijā

Raugoties uz Leldi un Ingaru Atlāčiem, joprojām abu acīs jaušams mirdzums, viņi izstaro mieru, gaisā virmo mīlestība un viņiem patiešām ir viss, lai justos laimīgi kopā, – tas ir nepilnu pusgadu vecais dēliņš Kārlis, kuram, pateicoties savu vecāku uzņēmībai, būs iespēja uzaugt laukos, elpot svaigu gaisu, izbaudīt un novērtēt plašumu, būt tēta lielākajam palīgam, dodoties ikdienas gaitās pa saimniecību, un māmiņas lielākajam lepnumam. Lelde un Ingars savu ģimenes miera ostu veido „Vecpeņģu” mājās, ko iegādājās pērn. Pārsimts metru uz vienu pusi dzīvo Ingara vecāki Ilze un Ivars Atlāči, bet uz otru pusi – vecmamma Rasma Atlāce. 

Iepretim lielajai divstāvu „Vecpeņģu” mājai atrodas Peņģu ferma. Liellopu novietnē ir nedaudz vairāk kā simts slaucamu govju. Pie kūts un govīm Ingara vecmamma savulaik tikusi, likvidējoties kolhozam, kur viņa strādāja par brigadieri. To visu toreiz viņai iedalīja. Rasmas dēli, Ingara tētis ar brāli, allaž palīdzējuši saimniecībā, bet tā īsti līdz galam to neizjutuši kā savu. Ar Ingaru bija citādi. Kad jaunības trakums bija pārgājis, pirms trijiem gadiem viņš šeit saskatīja iespēju. „Aina, ko tolaik redzēju, izskatījās šādi – būs jābrauc strādāt uz ārzemēm, jo nekā man nav – ne zemes, ne meža. Ko es te darīšu? Īstenībā bija traki. Saprotu tos jauniešus, kuri aizbrauc. Atbalstu, ja devušies peļņā uz ārzemēm, lai nopelnītu starta kapitālu un Latvijā nopirktu savu auto un māju, kur dzīvot. Bet neatzīstu to, ka paliek uz neatgriešanos. Protams, var gadīties, ka nauda “iegaršojas”. Man draugs strādā ārzemēs, pie kura aizbraucu ciemos uz nedēļu. Sapratu, ka nē, tas nav priekš manis, negribu ne strādāt, ne dzīvot svešā zemē. Savs ir savs! Domāju ‒ pamēģināšu īstenot ideju par fermu, pārņemot to no vecmammas. Ja tas nebūtu sanācis, tad, iespējams, būtu spiests doties uz ārzemēm,” stāsta zemnieku saimniecības „Peņģu ferma” īpašnieks. 

Bērnība joprojām siltā atmiņā

Ingaram vienmēr paliks atmiņā sākumskolas un pamatskolas laika vasaras brīvlaiki, kad bija jāpalīdz vecmammas saimniecībā. „Kādreiz jau nebija tādas ruļļu preses, bet gan siena ķīpas. Es biju galvenais krāmētājs, jo, maziņš būdams, visur varēju ielīst un izlīst. To es vienmēr atcerēšos. Emociju ir daudz, tāpat kā darba. Man bija viens tāds baigi foršs cilvēks, kas pie vecmammas dzīvoja kā strādnieks. Viņš man maziņam mācīja lauku darbus, kamēr tēvs bija aizņemts savos darbos. Strādnieks atbilstoši manam augumam bija uztaisījis mazu izkaptiņu, cirvīti, dakšas un vēl citus darbarīkus. Tas bija patīkami, jo varēju līdzdarboties,” atceras Ingars.

Tomēr pēc Vijciema pamatskolas absolvēšanas neviens no mājiniekiem nemudināja tālāk izglītoties lauksaimniecības jomā, tāpēc Ingars izvēlējās mācīties Cēsīs par galdnieku. „Bērnībā ļoti patika darboties ar koku. Pie meža piedzimis, pa krūmiem ložņājis. Cēlām būdiņas, iespējams, tāpēc gribējās vairāk iepazīt koku, Cēsīs izmācījos par galdnieku. Pēc četriem skolā pavadītiem gadiem es sapratu, ka ir iespēja palikt laukos, strādāt pašam savā uzņēmumā. Lai nodarbotos ar lauksaimniecību, vajadzēja nepieciešamo izglītību, tāpēc Smiltenes tehnikumā apguvu veterinārmedicīnu,” saka vijciemietis. Taču ar fermu sākotnēji nenotika viss tik gludi, kā vēlētos.

Sapratu, ko vajag, bet vecmamma baidījās

Ingars saka, ‒ sākums ar saimniecības pārņemšanu bijis traks. „Es zināju, ko vajadzētu darīt, lai veiktu uzlabojumus un attīstītos, bet vecmamma baidījās. Atceros, ka kūtī sāku demontēt barības siles, piezvanīja vecmamma un teica, ko tu tur manu kūti lauz, tinies prom. Domāja, ka es daru kaut ko prātam neaptveramu. Taču visu jau biju izrēķinājis. Toreiz saimniecībā bija problēmas ar finansēm. No savas sakrātās naudas par tūkstoš eiro nopirku mazu traktoru barošanai, lai varētu pa fermu braukāt. Man kā studentam tā bija liela nauda, ko nenotrallināju, bet ieguldīju saimniecības attīstībā. Tad vecmamma saprata, ka mani nolūki ir nopietni un es patiešām domāju uz priekšu,” stāsta jaunais „Peņģu fermas” īpašnieks.

Zemnieku saimniecības pārņemšana notika 2015. gada ziemā, liels faktors tam bija Ingara tēvs, kuram vecmamma ļoti uzticējās. „Ja, piemēram, tagad saimniecība būtu jāpārņem no tēta, tas būtu vēl grūtāk, jo vecmammai sirds ir mīkstāka. Šobrīd jau viss ir kārtībā, katru dienu sazvanāmies,” piebilst saimnieks.

Saimnieko gudri un pārdomāti

Sākumā bija smagi, jo saimniecībā modernizācija praktiski nebija nekāda. Pēdējo divu gadu laikā izdevies pāriet uz mehanizētu barošanu, kā arī modernizēt slaukšanu. Pagaidām nav nodomu celt jaunu kūti, jo Ingars saskata iespēju vēl vismaz četrus gadus pelnīt esošajā. “Kopš iegādājāmies paši savu māju ar 2,2 hektāriem zemes, daudzas lietas saimniecībā izdarīt kļuva vienkāršāk. Jaunais ganāmpulks aug uz šīs zemes. Ļoti labi, ka tepat atrodas arī dziļurbums. Pirms nebijām iegādājušies savu īpašumu, ūdens mucas jaunajam ganāmpulkam ik pārdienu nācās vest uz citu zemi, kas atrodas līdzās vecāku mājām. Tagad atkrīt tādas problēmas, jo viss ir uz vietas.  Esam paņēmuši kredītu “Altum”, jo, kad vecmammai piešķīra fermu un zemi otrpus ceļam, izrādījās, ka zeme zem kūts nemaz nebija mūsu. Tagad ir!” atklāj lauksaimnieks.

Ingaram ir savs pārdomāts nākotnes redzējums, kas vērsts uz attīstību. Lauku vide viņam ir tik tuva, ka ar mietu prom no tās neviens viņu nedabūtu. “Plānā ir līdzās fermai uztaisīt darbnīcu, lai visi instrumenti un tehnika ir blakus. Pagaidām tas viss atrodas pie vecākiem. Vietu jau esmu atradis. “Vecpeņģos” bija veca ēka, precīzāk, mūri, savulaik tur atradusies kautuve, kas divas reizes degusi. To visu nojaucu, lai varētu uzņēmumam uzcelt savu darbnīcu un apmešanās vietu. Pašā kūtī šobrīd viss optimālais ir izdarīts, tagad sagaidīsim 2020. gadu, lai redzētu, kas mainīsies Eiropas finansējumos. Ja plusu būs vairāk kā mīnusu, par pienu maksās, tad nākamais solis būs jauna Eiropas kūts. Tuvumā ir daudz zemnieku, zeme ir sadalīta, brīvas daudz nemaz nav, tāpēc dubultot piena lopu skaitu nemaz nav iespējams. Īsti to arī negribētu, jo jau tagad darba ir atliku likām. Gribu veltīt laiku arī ģimenei. Varētu vēl mēģināt pelnīt ar gaļas lopiem, jo priekš tiem platības pietiktu,” teic Ingars.

Atrada zelta vidusceļu

Ingars stāsta, kaut arī starp paaudzēm ir atšķirības, uzskatu dažādība, vecāku un vecmammas atbalsts ir nenovērtējams. Domas joprojām atšķiras, bet visiem kopā izdevies rast zelta vidusceļu. Mamma jo­projām ir laba padomdevēja un palīdz papīru lietās, tētis lieliski pārzina tehniku, bet vecmamma – bez viņas nu nekādi!

Kopumā uzņēmumā ir nodarbināti desmit cilvēki, tuvāki un attālāki radinieki, kas dzīvo vien dažu kilometru rādiusā no saimniecības. Ingars ir tāds saimnieks, kurš pats labprāt dara visu, kas tajā brīdī nepieciešams, – kārto dokumentus, iet kūtī, ārstē lopus, veic remontdarbus, baro govis, ziemā aizvieto strādniekus, lai tie varētu izbaudīt atvaļinājumu. Ja būs nepieciešams, celsies kaut divos, trijos naktī. „Man jābūt sasniedzamam 24 stundas diennaktī. Taču jūtos šeit laimīgs, darot to, kas patīk,” saka Ingars.

Prot gan smagi strādāt, gan atpūsties

Vijciemā zina, ka Ingars ir ne tikai zemnieks, bet arī mednieks kolektīvā “Vija”. Savulaik viņa kaislība bija hokejs. Joprojām viņu aicina atpakaļ “Vijciema” hokeja komandā, tomēr tagad jaunajam vīrietim ir citas prioritātes, kam veltīt savu laiku. Tā ir ģimene. Ingara sieva Lelde stāsta, ka daudzi pēc kāzām jautāja, vai ir kaut kas mainījies. Viņasprāt, ir. „Uzreiz vienam pret otru kļuva savādāka attieksme –nopietnāka. Tā ir mana ģimene, esam viens vesels, vīrs un sieva, nevis draugs un draudzene. Pavērsiens bija arī tas, ka īsi pirms kāzām no vecāku mājām pārvācāmies paši uz savu. Šeit ir mūsu nākotne. Šobrīd vislielāko uzmanību veltu Kārlīša audzināšanai. Tas ir liels pluss, ka Ingars var strādāt mums līdzās. Kad dēls paaugsies, varēs iet līdzi tētim uz saimniecību, bet šobrīd, dodoties pastaigāties, Ingars  var izrauties no darbiem un ar mums paiet kādu gabaliņu līdzās,” stāsta Lelde, kurai dzīve laukos patīk tikpat ļoti kā vīram.

Jaunā ģimene brīvo laiku pavada, dodoties pastaigās, kopīgās ekskursijās, apmeklējot kafejnīcas vai satiekot draugus. Sievas pārziņā ir izplānot ģimenes brīvdienas.

Vijciema vēsturē pirmo reizi

Ingars jau aptuveni astoņus gadus ir mednieks. “Tēvs pirmais kļuva par mednieku, parāva mani līdzi. Ļoti patīk daba, vakarā aiziet uz lukti un vienkārši pasēdēt. Nav obligāti vienmēr jānomedī, vienkārši tā foršā sajūta, kad esi pie dabas klusumā, putniņi čivina, garām aizskrien zaķītis, lapsiņa... Forši to visu novērot no malas, un tas ir iespējams tikai laukos,” aizrautīgi stāsta Ingars.

Viņam ir arī ar ko lepoties. Pagājušajā medību sezonā īsi pirms dēla piedzimšanas Ingars medībās nošāva alni. Aļņa izbāznis atrodas “Vecpeņģos” pie sienas. Līdz šim Vijciema pusē neviens tādu trofeju nebija nomedījis. Ingaram vareno meža zvēru izdevās nošaut no aptuveni septiņdesmit metru attāluma. Par godu medījumam pēc tam pie Ingara mednieki rīkoja balli. “Diez vai otrreiz mūžā ko tādu izdosies ieraudzīt, kur nu vēl nomedīt. Tagad tikai jāgaida kāda izstāde, kur piedalīties,” saka mednieks. Viņa sieviņa piebilst, ka toreiz vēl negribējusi, lai vīrs dodas medībās, jo bija pēdējā grūtniecības mēnesī un kuru katru brīdi varēja sākties dzemdības.

Gribētu, lai bērns ne tikai uzaug, bet arī mācās Vijciemā

Ingars zina teikt, ka vijciemiešiem allaž iekšā ir bijis lauku gars, pagastā ir daudz saimniecību, kurās cilvēki strādājuši paaudžu paaudzēs. Tomēr esot žēl, ka daudzi vienaudži devušies prom. „Protams, lai paliktu laukos, sākumā ir vajadzīgas tēva mājas. Prieks par savu vārdabrāli Ingaru Čakārni, kurš arī saimnieko, ejot vecāku pēdās. Ja to nedarīs, pēc gadiem te būs vēl tukšāk. Es Vijciemā esmu ceturtajā paaudzē dēls sanāk jau piektajā. Ļoti žēl par Vijciema pamatskolu, kurā tagad varēs mācīties tikai līdz 6. klasei. Kad dēls paaugsies, visticamāk, tādas skolas vairs nemaz nebūs. Vājprāts! Uzskatu, ka Vijciema pamatskolai bija visas iespējas rīkoties un pastāvēt, kā to izdarīja Bilskas skola, kas izbraukāja visus lokus un savāca bērnus pat no Plāņiem. Man tiešām gribētos, lai Kārlītis mācītos tepat Vijciemā. Skola nav tālu, pa taisno tikai kādi divi kilometri,” stāsta Vijciema pagasta zemnieks.

Kad pienāks brīdis, jaunie vecāki lems, kur dēlam izglītoties. Bet šobrīd svarīgākais ir turpināt iesākto darbu pie ģimenes mājas remonta un pagalma labiekārtošanas. Iegādājoties vecu īpašumu, tajā nākas ieguldīt daudz. To Ingars dara paša spēkiem, iesaistot strādnieku un sievas tēvu, kurš arī ir galdnieks. „Mums ir paveicies, jo ļoti atsaucīgi ir gan mani, gan Leldes radi. Pavisam drīz rīkosim pagalma talku, kurā visi tiksimies un kārtīgi pastrādāsim,” ar optimistisku skatu nākotnē raugās Ingars.

Dzīvesstils