Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Černobiļas mantojums savām acīm

Madara Balode šīs vasaras noslēgumā bija izvēlējusies doties braucienā uz Černobiļu Ukrainā.

Lai gan ar šo vietu saistās traģiski notikumi un tai piedēvē īpaši nospiedošu auru, kā arī biedē ar iespēju saņemt radiācijas devu no iebetonētās atomelektrostacijas (AES), tas nav atturējis. Pirms brauciena veikts pamatīgs pētnieciskais darbs, lai pārliecinātos, ka mērķi izdosies īstenot droši un veselībai nekaitīgi. Pēc atgriešanās no Černobiļas Madara dalās savos iespaidos par piedzīvoto un redzēto.

Pamudina seriāls

Madara atklāj, ka jautājums, vai uz Černobiļu iespējams aizbraukt un visu aplūkot dzīvē, radies pēc tam, kad noskatītas izslavētā seriāla “Černobiļa” sērijas. “Sākumā tā bija tīrā ziņkāre – var vai nevar. Gribējās salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad, kā viss pa šo laiku ir mainījies; cik liela ir dienas laikā uzņemtā radiācija tūristam salīdzinājumā ar to, cik uzņēma likvidatori un AES darbinieki; cik liela vispār ir radiācija pašā Černobiļā un Pripetē,” skaidro Madara.

Pēc izpētes par cenām, kas bija 120 ASV dolāru par AES apskati un 100 dolāru gida honorāram, kā arī drošības izpētes, noskaidrojot, cik lielai radiācijas devai braucēji būs pakļauti, tika pieņemts lēmums doties visu aplūkot.

“Tā kā Černobiļas slēgtajā zonā nedrīkst ieiet bez sertificēta gida, tad, izpētot piedāvājumu, izvēlējāmies neatkarīgu gidu, kurš nav tūrisma aģentūras darbinieks,” stāsta Madara.

Gids vārdā Miša jeb Mihails aizvedis iebraucēju grupu uz Černobiļu, kur bijis jāšķērso divi kontrolpunkti. Viens no tiem bijis 30 kilometru liela zona, otrs – 10 kilometru garumā. “30 kilometru zonā tika pārbaudītas pases, iepriekš sagatavotās atļaujas iebraukšanai un katram tika izsniegti radiācijas mērītāji, kas ekskursijas beigās noteica, cik lielu radiāciju uzņēmām.”

Radiācija nebaida

27. augusta agrā rītā gids visus aizvedis uz Černobiļu, kur ap deviņiem  visi jau bijuši pie pirmā kontroles punkta. Gids nokārtojis visas formalitātes, lai iebraucēji teritorijā tiktu ielaisti.

Kā pirmais tika aplūkots iespaidīgais Dugas radars, pēcāk bijusi AES apskate, kā arī pusdienas vietējā ēdnīcā, kurā, pēc Madaras teiktā, joprojām ēd visi likvidatori. Pēc maltītes devušies Pripetes un Černobiļas apskatē un vakarpusē ap pulksten astoņiem atgriezušies Kijevā.
Vai nebiedēja doma par iespēju saņemt paaugstinātu radiācijas devu, kas Černobiļas AES teritorijā ir ļoti liela iespējamība? Madara atbild: “Sākotnēji, protams, bija šaubas par to, cik tur ir droši, taču, veicot padziļinātu izpēti par radiācijas līmeni katrā Černobiļas apskates punktā, bailes pārgāja. Cilvēks tiekot pakļauts vidēji 2,4–3 milizīvertiem (mSv) gadā, kas ir 0,0024–0,003 zīverti (Sv) dienā. Pa visu Černobiļas apskates dienu es uzņēmu 4 mikrozīvertus, kas ir 0,004 milizīverti. Cilvēks uzņem 1,5 milizīvertus, veicot mugurkaula rentgenu. Ja brauc aplūkot tikai slēgto zonu un Pripeti, radiācijai pakļautais līmenis ir zemāks, taču mēs bijām aplūkot arī Černobiļas atomelektrostaciju, attiecīgi arī nedaudz vairāk bijām pakļauti radiācijai.”

Jau minētajā seriālā ļoti labi tika atspoguļots tas, ka 1986. gadā AES darbiniekiem nebija iespējas noteikt radiācijas patiesos apmērus, jo mērierīces – dozimetri – radiāciju nolasīja vien nelielās devās. Arī tūristiem, kuri Černobiļā viesojas mūsdienās, tiek izsniegti dozimetri radiācijas noteikšanai, taču rodas provokatīvs jautājums: vai tūristus arī šodien, vairāk nekā 30 gadus pēc traģēdijas, nemāc šaubas par to, ka līdzīga situācija varētu atkārtoties un izsniegtie mēr­aparāti nemaz nav tik jaudīgi, lai noteiktu radiācijas patiesos apmērus. “Nē! Tādēļ, ka biju izpētījusi, cik liela radiācija ir katrā vietā Černobiļā, pilsētās un cik uzņem lidojumos. Aptuveni 4 mikrozīvertus arī biju aprēķinājusi, secinot, ka tik daudz uzņemšu, pavadot dienu Černobiļā. Ļoti daudzos avotos ir pētīti radiācijas līmeņi dabā, lidojumos, ārstnieciskajās manipulācijās utt. Tie nav tikai krievu avoti, tādēļ man nav pamata tiem neticēt.”

Kas vēl viesa ticību AES apskates laikā? “Fakts, ka Černobiļas darbiniekiem ir stingri noteikumi, kas paredz, cik ilgi un kur drīkst atrasties. Darbinieki strādā vairākās maiņās: vieni 15 dienas strādā, 15 atpūšas, vēl citi mainās pa stundām. Tas arī deva drošības sajūtu, ka AES administrācija rūpējas par radiāciju. Bet arī pirms eksplozijas AES monitorēja radioaktivitāti, kas bija normas robežās un precīza, vien uzreiz pēc eksplozijas dozimetri uzkāpa līdz maksimumam un, protams, rādīja vienkārši maksimālo atzīmi. Mums uzrādīja tikai 0,004 milizīvertus, ne tuvu maksimumam.”

Ne visur tūristus laiž

Papildus iespaidīgā Dugas radara apskatei izdevies redzēt ne vienu vien atmiņā paliekošu vietu un objektu. “Aplūkojām vienu no bērnudārziem, kur bija pamestas drēbes, mantas, grāmatas un gultiņas – viss, kas bērnudārzos parasti ir. Atomelektrostacijā aplūkojām patversmi, ģeneratoru telpu, zelta koridoru, kas ved uz visiem reaktoriem un ir vienu kilometru garš. Apskatījām trešā reaktora kontroltelpu, kas ir tāda pati kā ceturtajā reaktorā. Tur redzējām arī slaveno AZ-5 pogu, kurai bija pilnībā jāaptur ceturtais reaktors 1986. gadā. Redzējām sarkanās durvis, kas savieno trešo un ceturto reaktoru, jauno sienu, kas abus atdala. Šeit ir piemiņas vieta Valērijam Kodemčukam – viņš esot vienīgais Černobiļas AES darbinieks, kurš nomira ceturtā reaktora sprādzienā, viņa mirstīgās atliekas tā arī neatrada.”

Lai gan diezgan lielu daļu no pamestās pilsētas izdevies aplūkot, ne viss bijis pieejams tūristu acīm. Skaidrs, ka neviens netika laists zem reaktora sarkofāga, kur radiācijas līmenis ir būtiski lielāks nekā citviet teritorijā. Tāpat iebraucējiem neļāva aplūkot dzīvojamās ēkas no iekšpuses, jo to konstrukcijas atzītas par bīstamām un var sagrūt kuru katru brīdi. Madara vērtē, ka, iespējams, pēc 10 gadiem šo ēku vairs nebūs, līdz ar to būs pavisam citāds priekšstats par pašu pilsētu.

Madaras ģimenei vēl izdevies apskatīt Pripetes viesnīcu, Ļeņina laukumu, pasta ēku, atrakciju parku, kuru bijis paredzēts oficiāli atvērt 1986. gada 1. maijā. Tāpat bija iespēja ielūkoties skolā ar peldbaseinu, kuru līdz pat 1998. gadam izmantojuši katastrofas likvidatori. Brauciens vedis pāri arī tā iesauktajam Nāves tiltam, no kura vietējie iedzīvotāji 1986. gadā vēroja reaktora ugunsgrēku. “Braucām garām Sarkanajam mežam, kurš absorbēja tik daudz radiācijas, ka, kokiem nomirstot, mežs pārkrāsojās brūni sarkans. Visus kokus nogāza un apraka, taču šī joprojām ir viena no piesārņotākajām vietām pasaulē. Braucot gar Sarkano mežu, mēs mērījām radiācijas līmeni caur aizvērtu mašīnas logu – šī īsā ceļa laikā dozimetrs uzkāpa līdz pat 10 mikrozīvertiem,” stāsta Madara.

Uzjunda spēcīgas emocijas

Madaras ģimene brauciena laikā sastapusi gana daudz tūristu, kuri līdzīgi viņiem vēlējušies savām acīm redzēt Černobiļas ainas. AES izdevies sastapt pat 20 cilvēku lielu tūristu grupu, savukārt pašā Pripetē ceļi krustojušies ar vienu lielo tūristu autobusu, kā arī diviem mikroautobusiem. Černobiļa ir iecienīts tūristu galamērķis.

“Ir dzirdēts tik daudz baumu un nepatiesības par Černobiļu, ka labāk ir aizbraukt un uzzināt pašam,” uzskata Madara.

Dzīvesstils