Emocionālā, izglītojošā un audzinošā nozīme jeb kāpēc radīt un svinēt svētkus

Lai arī svētki lielākoties asociējas ar dāvanām, gardiem ēdieniem, grezniem tērpiem un lielākām vai mazākām svinībām, patiesībā to svinēšanai ir daudz lielāka nozīme. Svētki veicina un ļauj apzināt ne tikai dažādo emociju gammu, bet vienlaikus pilda arī izglītojošas un audzinošas funkcijas. Par to, kāda ir svētku nozīme un kāpēc tos ir tik svarīgi ieviest savā ikdienā, stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.

Ik dienu pasaulē tiek atzīmēti neskaitāmi notikumi – kāds svin dzimšanas dienu, kāds – mazuļa ienākšanu ģimenē, vēl cits – augstskolas absolvēšanu vai mājdzīvnieku dienu. Pat ja tā nešķiet, katru dienu var pārvērst svētkos. Un cilvēki to nudien jau sen kā pierādījuši, radot dažādus, neparastus, sirsnīgus un pat ikdienišķus iemeslus svinībām. “Svētki jau primāri asociējas ar prieku. Tās ir pozitīvas emocijas. Un ir patiesi brīnišķīgi, ja cilvēki spēj svētkus padarīt par savu ikdienu, negaidot to vienu īpašo dienu, kad beidzot izņemt no plaukta svētku servīzi vai uzvilkt svētku tērpu. Veicināt pozitīvas emocijas no cilvēku labsajūtas viedokļa, protams, ir ļoti svarīgi, tomēr tās nav vienīgās funkcijas, ko pilda svētku svinēšana. Svētki ļauj pārmantot ģimenes tradīcijas, veicina dažādas diskusijas par to nozīmi un nepieciešamību vai, gluži pretēji, neatbilstību ģimenes vērtībām, attīsta radošumu un māca izzināt gan sevi, gan vairāk ieklausīties citos,” norāda psiholoģe Iveta Aunīte.

Svētki kā ģimenes vērtību atspoguļojums

Runājot par svētkiem un to svinēšanu, būtiski akcentēt to nozīmīgo lomu tieši ģimenes tradīciju un vērtību kontekstā. “Tradīcijas atspoguļo mūsu vērtību sistēmu – kādus svētkus svinam, kāpēc mums tas ir tik nozīmīgi un īpaši. Arī to, kurus svētkus nesvinam vai neatzīstam kā mūsu ģimenei vai personībai saistošus. Svētki ir iemesls diskusijām, sarunām, kas tad mums kā ģimenei ir svarīgi, par ko līksmojam un par ko nē. Svētku tradīcijas, kas ieaudzinātas ģimenē, tiek mantotas no paaudzes paaudzē. Ja bērniem jau kopš bērnības mācīsim svētkus radīt un svinēt, tad arī pieaugot viņi spēs tos veiksmīgi ieviest savā ikdienā un nodot jau tālāk atkal nākamajām paaudzēm,” norāda Iveta Aunīte.

Svētki attīsta radošumu un empātiju

Lielāku un mazāku svētku svinēšana ir veids, kā bērnos attīstīt empātiju un rūpes par citiem cilvēkiem. “Lai kādam radītu svētkus, ir jāpieliek zināmas pūles – jāizdomā, kā un kur svinēt, ko nopirkt, kādu dāvanu sarūpēt. Tas savukārt attīsta radošumu un empātiju. Un pandēmijas laikā, kad dažādas publiskās izklaides iespējas nav pieejamas, radošumam ir jo īpaši liela loma, lai ballītes patiesi izdotos. Ir jāmāk svētkus sarūpēt pašiem, bez ārējiem stimuliem. Arī bērns šādā veidā mācās pielāgoties esošajiem apstākļiem, izklaidēt sevi pats un saredzēt, ka patiesībā īstai svētku sajūtai vajag tikai nedaudz,” stāsta Iveta Aunīte.

Vienlaikus psiholoģe norāda uz bieži vien nevajadzīgo ballīšu satura piesātinājumu, kad vecāki, labu gribot, patiesībā rada pretēju efektu. “Pēdējos gados ļoti populāri ballītēs kļuvuši dažādi animatori. Vai ballīte var izdoties, ja tajā nepiedalās animators? Protams! Tas gan prasīs vairāk ieguldīties pašiem, bet arī bērniem jāmācās sevi izklaidēt, saskatīt iespējas. Regulāra visa gatava pasniegšana uz paplātes, tajā skaitā svētku izplānošana un bērnu nodarbināšana tajos pa minūtei, var rezultēties ar to, ka arī ikdienā vecāki arvien vairāk saskarsies ar tādām frāzēm kā “man nav ko darīt”, “man ir garlaicīgi”. Bērni ir ļoti radoši! Ļaujiet viņiem izpausties! Tāpēc es vienmēr ieteiktu izvērtēt, vai šāda izklaide, stimuli no malas ir patiesi nepieciešami, lai ballīte būtu izdevusies,” turpina Iveta Aunīte. “Jāatzīmē, ka valstī esošie ierobežojumi, kā arī minimāls finansiālais ieguldījums var pat būt liels ieguvums, ja runājam par svētku svinēšanu. Lai svētkus svinētu ar minimālu finansiālo ieguldījumu, nepieciešams pielietot radošumu, izdomu. Sākot jau ar dāvanas pagatavošanu, kas noteikti būs daudz sirsnīgāka, jo būsim tajā patiesi ieguldījušies, beidzot ar telpas dekorēšanu.”

Svētkos koncentrējamies uz galveno

Lai arī kādi svētki tiktu svinēti, tos var ātri vien sabojāt, ja aizmirstam par galveno un to, kāpēc vispār šos svētkus svinam. “Ja tā ir dzimšanas diena – galvenajā lomā būs jubilārs, ja skolēnu brīvlaiks vai liecību saņemšana – skolēni. Domājot par svētku noformējumu, aktivitātēm, dāvanām, vienmēr jāpatur prātā, kas tad tie īsti ir par svētkiem un kam par godu svinam. Nevaram pielāgot dāvanu vai sarīkot pasākumu, vadoties pēc savām sajūtām un gaumes, ignorējot pasākuma mērķi vai konkrētā cilvēka personību un vajadzības. Tāpēc ļoti svarīgi ir mācīties klausīties, novērot, jo laba svētku ballīte vai izcila dāvana var izdoties tikai tad, ja pielāgojamies šo svētku galvenajam iemeslam,” atklāj psiholoģe.

Tāpat Iveta aicina ņemt vērā, ka, piemēram, ja ģimenē kādam no bērniem tiek svinēta dzimšanas diena un vienlaikus tajā pašā ģimenē ir vēl kāds vai vairāki bērni vecumā līdz 10 gadiem, tad kaut ko simbolisku ieteicams uzdāvināt arī pārējiem, ne tikai jubilāram. “Šāda attieksme bērnos veicina taisnīguma principu. Un nē, tā nebūt nav lutināšana, bet gan rēķināšanās ar šo vecuma posmu un tā īpatnībām. Šajā vecuma posmā bērni nereti nesaprot, kāpēc vienam ir, bet otram nav. Savukārt pusaudžu vecumā šī apziņa jau ir nostiprinājusies,” uzsver psiholoģe.

Tāpat ģimenēs, kurās ir vairāki bērni, svarīgi arī pielāgot dāvanu vērtību, lai nesanāk tā, ka vienam ir vērtīgāka dāvana, bet otram – mazāk vērtīga. Šāda nostāja ļoti svarīga, lai bērni justos vienlīdz novērtēti un nerastos maldīgs priekšstats, ka kāds no bērniem tiek mīlēts un lutināts vairāk.

Svētku svinēšana kā audzinoša un izglītojoša pieeja

Svētku radīšanai un svinēšanai, sākot no idejas līdz tās īstenošanai, piemīt izglītojoša un izklaidējoša funkcija. “Telpas dekorēšana, dāvanu meklēšana, karoga pacelšana mastā – tam visam piemīt arī izglītojoša un audzinoša funkcija. Kāpēc valstī tiek atzīmētas piemiņas dienas, kas šajās dienās noticis, kāpēc atzīmējam šos svētkus, kas jāņem vērā, lai svētki izdotos, kā saplānot visu laikus? Arī no otras puses – spēt pateikt paldies par svētkiem un ieguldītajām pūlēm, par dāvanām, arī tādām, ar kurām varbūt nav trāpīts mērķī, bet cilvēks tomēr ir centies. Mēs mākam kritizēt, raukt degunu, bet pateikt paldies ir daudz grūtāk. Un pateicību var mācīt arī caur svētkiem! Jā, mazi bērni ir tieši savās emocijās, ne vienmēr tās spēj kontrolēt un ātri vien var sabojāt dāvinātāja prieku, pasakot – fui, cik neglīta dāvana, ne tā krāsa vai tamlīdzīgi. Tad nu vecākiem šādos gadījumos būtu jāatvainojas bērnu vietā, lai mīkstinātu situāciju,” uzsver Iveta Aunīte.

Tāpat psiholoģe uzsver, cik svarīgi ir apzināties to, ka varam atļauties arī atsevišķus svētkus nesvinēt, un vienlaikus būt tolerantiem pret tiem, kuri tos izvēlas svinēt. “Piemēram, Valentīndiena vai Helovīni – ir pavisam normāli, ja cilvēki šos svētkus izvēlas nesvinēt. Tā ir katra paša izvēle, jo nereti mēs nemaz neaizdomājamies, ka patiesībā svētki vieniem var būt svētki, bet kādam citam nē. Katrai ģimenei ir savi iemesli, tradīcijas, vērtības, kāpēc viņi izvēlas radīt svētkus vai svinēt svētkus. Tas ir jāņem vērā un jāciena. Tas pats attiecas uz citu tautu kultūru – mēs esam atšķirīgi, un mums ir tiesības katram uz saviem svētkiem,” norāda psiholoģe.

Lai arī kādi svētki tiktu svinēti, ir būtiski atcerēties arī lūgt palīdzību, ja tas nepieciešams. “Ir absolūti pieņemami dalīt pienākumus. Kāds parūpējas par ielūgumiem, kāds cits par svētku noformējumu un galdu. Lai nesanāk tā, ka beigu beigās organizators ir tik noguris, ka svētkus pats vairs nespēj izbaudīt. Un es tiešām novēlu svētkus rast arī mazās lietās un notikumos. Tas noteikti mūsu ikdienai piešķirs krāsas un emocijas!” aicina Iveta Aunīte.

Dzīvesstils