Janvāra sākumā mežos “izauguši” ledusmati

Gadu mijas brīvdienās Latvijā daudzviet bija novērojama skaista parādība –  dabas “cukurvate” jeb ledusmati. To meklēšana daudziem cilvēkiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem – izvērsās par aizraujošu piedzīvojumu, kas apvienots ar pastaigu mežā svaigā gaisā.

Ledusmatu atradēju vidū ir arī Strenču novada iedzīvotājas Ginta Gailīte un Iveta Ence. Viņas ledusmatus ieraudzīja mežā pie Ēveles pagasta Dakstiem. 

Skaistos ledus kristālus “audzē” sēne

“Tāds priecīgs atradums, un pašām pārsteigums!” “Ziemeļlatvijai” iespaidos dalās Ginta Gailīte. 

Viņa, tāpat kā Iveta, ir liela sēņotāja, abas iesaistījušās Facebook domubiedru grupā “Sēņu medniekiem”, kur šā gada pirmajās dienās cilvēki dalījās ar atrasto ledusmatu fotogrāfijām.

“Agrāk nebiju dabā tādus pamanījusi, un kurš tad ziemā citus gadus pa mežu daudz staigāja!? Tagad saskatījos skaistās fotogrāfijas un ziņas, un abas ar Ivetu nospriedām – jādodas arī mums uz mežu meklēt ledusmatus, izmest kādu loku un izvēdināt galvu. Cik tad var sēdēt brīvdienās mājās dīvānā pie televizora! Tiklīdz iegājām mežā, tā pēkšņi uz viena koka – re, kur viņi, ledusmati, ir!  Kā brīnums! Pat neticami,” priecājas Ginta.  Tā arī bijusi vienīgā vieta, kur viņas pie Dakstiem uzgājušas ledusmatus.

Taču kopumā Latvijā ledusmatu šajā gadu mijā bija daudz, “Ziemeļlatvijai” teic Latvijas Dabas muzeja mikoloģe, viena no “Lielās Latvijas sēņu grāmatas” autorēm Diāna Meiere. 

1. janvārī Diāna pat izplatīja aicinājumu Facebook grupā “Latvijas Mikologu biedrība un draugi” doties uz mežu meklēt ledusmatus. Atsaukušies ļoti daudz cilvēku, kuri pēc tam dalījās sociālajos tīklos ar fotogrāfijām, kurās iemūžināta šī parādība.

Diāna Meiere skaidro, ka tā saucamie ledusmati ir ledus kristālu veidojumi, kurus izraisa sēnes Exidiopsis effusa klātbūtne koksnē. Lai tie veidotos, ir nepieciešams mitrs gaiss, ūdens tuvums, nelieli lapu koku zariņi ar sēnes micēliju iekšpusē vai stumbriņi un gaisa temperatūra, kas ir nedaudz zem nulles. Viskrāšņāk ledusmati iemirdzas, ja uzspīd ziemas saulīte, tomēr arī bez tās skats ir brīnumjauks. Mikoloģe iesaka meklēt ledusmatus grāvmalās un upmalās, kur aug lapu koki un mazi krūmi – lazdas, alkšņi, ievas, un tad, kad gaisa temperatūra ir nedaudz zem nulles.  

“Šoziem tieši ap gadu miju bija it īpaši labvēlīgi apstākļi ledusmatiem. Meži ar tiem bija pilni. Pagājušā gada pavasara pusē visiem bija trakums ar sēra piepes meklēšanu, bet tagad sociālie tīkli bija pilni ar ledusmatiem,” smaida Diāna Meiere. 

Mikoloģe skaidro, ka pati sēne Exidiopsis effusa dzīvo koksnē, tās augļķermeņi veidojas vasarā, rudenī un vizuāli ir neizteiksmīgi – tādas kā gaišas plēvītes uz koksnes. Taču ziemā īpašos apstākļos, kad ir liels mitrums un temperatūra ir nedaudz zem nulles, tad uz nelieliem lapu koku zariem un stumbriem sāk veidoties ledusmati.

“Ja mēs paņemam tos rokā,  tad  ledusmati izkūst. Tie ir ledus kristāliņi, kas sēnes ietekmē spiežas laukā no koksnes un nesaplūst kopā, bet veido atsevišķus matiņus. Spriežot pēc tā, kā ledusmati izskatās, šķiet, ka viņi ar savu spēku pat paceļ miziņu, zem kuras sāk veidoties,” stāsta Diāna Meiere. Jāņem vērā, ka ledusmatus iznīcina temperatūras paaugstināšanās.

Mežā ne tikai ledusmati, bet arī ēdamās ziemenes

Taču ledusmati nav vienīgā lieta,  ko šoziem cilvēki fotografē un pēc tam ar fotogrāfijām dalās sociālajos tīklos. Izrādās, arī ziemā mežā var salasīt ēdamas sēnes un pagatavot sēņu mērcīti.

Tā ir samtainā ziemene – neliela lapiņsēne, kas vēsajos gadalaikos aug čemuros gan uz dzīvas, gan mirušas lapu koku koksnes. Ir ēdama un ļoti garšīga. Cepama bez iepriekšējas novārīšanas (tikai jānoblanšē), kā arī vārāma zupās. Izmantojamas vienīgi sēņu cepurītes, jo kātiņi ir sīksti. Samtainā ziemene ir viena no nedaudzajām pārtikā nozīmīgajām vēla rudens un ziemas atkušņa sēnēm.
2. janvārī sev garšīgas pusdienas no  pašas salasītajām samtainajām ziemenēm pagatavoja smilteniete Evija Ziemiņa. Ziemas sēnes viņa ēda pirmo reizi, jo pirmo reizi atrada tik daudz samtaino ziemeņu. Tās Evija ieraudzīja uz vītola Grund­zāles pagasta Aumeisteru pusē.

“Ļoti garšīgas! Apcepu sviestā, pārkaisot sāli un piparus, jo, ja grib izjust sēnes garšu, tad neko citu klāt nevajag likt. Samtainajai ziemenei ir interesanta saldena garša kā cukura glazūrai,” stāsta Evija.

Viņa pati sevi raksturo kā kaislīgu sēņotāju, kura ēd arī tādas sēnes, ko citi neēd. “Agrāk tik  daudz ar sēņošanu neaizrāvos, bet pēdējos piecus gadus braucu uz Dabas muzeja rīkotajām sēņu izstādēm, mācos. Mani šī tēma interesē,” piebilst Evija.

Dzīvesstils