Jaunais un enerģiskais zemnieks neļauj laukiem izmirt

Raksts publicēts laikrakstā 2018. gada 20. martā

Ar biedrības “Latvijas jauno zemnieku klubs” valdes priekšsēdētāju, zemnieku saimniecības “Jaunkalējiņi” īpašnieku Kārli Ruku (24 gadi) tiekamies viņa vecāku Velgas un Ivo Ruku mājās Grundzāles pagasta “Veczilākšos”, kur viņš strādā par agronomu. Kārļa vecāki vietējai sabiedrībai ir pazīstami, jo ir lielākie cūku audzētāji apkārtnē. Izrādās, ka “Veczilākši” ir dzimtas mājas, kur pirmais 1918. gadā sāka saimniekot Kārļa vecvectētiņš.

“Kad atjaunojām kūti, atradām sienā iemūrētu akmeni ar uzrakstu “KR 1918”. Arī vecvectēvu sauca Kārlis Ruks. Arhīvos ir saglabājušies Kārļa Ulmaņa Goda raksti “Veczilākšu” saimniecībai. Joprojām pagalmā aug viņa stādītais ozols. Tagad šeit saimnieko mani vecāki, gribas, lai viss turpinās un attīstās. Nolēmu palikt laukos, lai turpinātu dzimtas iesākto, man tas ir svarīgi! Te jau smejas, ka bērnībā lauksaimniecības izstādē Rāmavā biju aizmucis no vecākiem un iesēdies “Valtra” traktorā. Viņi trīs stundas mani meklējuši, līdz kāds pa mikrofonu teicis, lai nāk uz traktoru pakaļ savam bērnam, jo neviens cits no apmeklētājiem nav varējis tajā iesēsties. Šodien nekas nav mainījies, sēžu tajā pašā traktorā, tikai uz savas zemes, nevis izstādē,” sarunas ievadā teic grundzālietis Kārlis.

Lai gan dzimis un audzis Grundzālē, skolas gaitas Kārlis uzsāka Valmieras Pārgaujas pamatskolā, jo vecmāmiņa tur strādāja par skolotāju, bet vēlāk turpināja izglītoties ģimnāzijā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, kur ieguva bakalaura grādu lauksaimniecībā – agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ daudzi vietējie pagastā par Kārli dzirdējuši maz. Pagājušajā nedēļā kādā sarunā ar Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāju Aldu Zvejnieci, viņai ieminējos, ka braukšu intervēt jauno zemnieku. A. Zvejniece atzinās, ka tikpat kā neko nezina par enerģisko jaunieti, un vienlaikus priecājās, jo grundzāliešiem būšot īpaši interesanti izlasīt laikrakstā par puisi, kurš savu nākotni saista ar dzimto pagastu.

Kārlis saviem vecākiem visvairāk ir pateicīgs, ka viņi ir ieaudzinājuši darba tikumu, mīlestību pret zemi un dzīvniekiem. “Ja nemīlēsi to, ko dari, tad labāk ir nedarīt, jo nesanāks. Es laukus esmu iemīlējis jau kopš bērnības, tās ir manas saknes un mana nākotne,” saka “Jaunkalējiņu” saimnieks Kārlis, kurš sevi raksturo kā neatlaidīgu, uzņēmīgu, ambiciozu, kas vēlas kaut ko darīt un sasniegt.


- Tātad tu ne tikai saimnieko kopā plecu pie pleca ar vecākiem, bet tev ir pašam sava saimniecība?

- Kad Jelgavā studiju laiks gāja uz beigām, sapratu, ka gribēšu kaut ko savu. Kopā ar vecākiem nolēmām, ka viņi vairāk specializēsies uz cūkkopību, bet es ‒ uz graudkopību un laukkopību. Par saviem ietaupījumiem un tēta atbalstu iegādājos īpašumā veco “Jaunkalējiņu” māju un pirmo zemes  gabalu. Tā ir arī manas saimniecības juridiskā adrese. Tēvs piešķīra lietošanā 90 hektārus zemes. Mamma ‒ vairāk pa kūti, tētis dara visu ko, arī papīru darbu, bet manā pārziņā ir kviešu, miežu, rudzu, zirņu, lupīnu lauki. Šogad mēģināšu audzēt arī soju. 

Pirmais gads saimniecībā sanāca tīri labs, uzreiz parādījās azarts, bet pēdējie divi tādi nekādi. Entuziasms bija noplacis, bet tad uzspīd saulīte, zeme sāk smaržot un atkal gribas darboties ar pilnu jaudu. Lauksaimniekiem viss atkarīgs no tā, kāda bijusi sezona. Pagaidām dzīvoju zem vecāku jumta, bet ceru, ka drīzumā varēšu atjaunot “Jaunkalējiņu” māju.


- Tas nozīmē, ka sevi Grundzālē redzi arī pēc desmit un divdesmit gadiem?

- Jā! Ņemot vērā šā brīža politisko situāciju un visu pārējo, grūti prognozēt, kādu tieši sevi redzu pēc desmit gadiem. Vienu zinu noteikti, vēlos būt šeit Grundzālē, vecvectēva mājās, saimniekot laukos un attīstīt ģimenes saimniecību, neizejot uz lielu industriālo ražošanu. Tas nav mans mērķis un uzskatu, ka arī Latvijai uz to nebūtu jāiet. Jātiecas ir uz ģimenes saimniecību. Kāpēc? Kā labu piemēru varam paņemt Igauniju. Tur ir daudzas lielās, industriālās saimniecības, kas strādā rentabli ar augstu efektivitāti. Maz, bet lielas, kā rezultātā lauku vide pamazām izmirst. Tas nav mums nepieciešams, Latvijai vajag, lai laukos atgriežas cilvēki, lai mūsu bērniem un mazbērniem būtu kur dzīvot. Un nevis tikai tādus, kur redzami plaši lauki ar rapsi vai kviešiem, bet ar mežiem, lopiem, dārziem. Tā, lai arī ainaviski skaisti. Latviju uzskata par vienu no Eiropā zaļākajām valstīm, tā lai arī paliek. Lai paliktu, ir vajadzīgi cilvēki. Cilvēki būs tikai tur, kur būs darbs. Lielajās saimniecībās daudzus darbus izdara tehnika. Vajadzīga samērība. 


- Tu esi ne tikai strādīgs, enerģisks, bet arī ambiciozs un mērķtiecīgs. Vai tāpēc jau otro gadu esi “Latvijas jauno zemnieku kluba” valdes priekšsēdētājs?

- Jauno zemnieku klubs ir biedrība ar 27 gadu vēsturi, kas no 1991. gada nodarbojas ar lauku dzīvesstila popularizēšanu jauniešu vidū, kā arī lauku uzņēmējdarbības aizstāvību dažādos politiskos līmeņos gan Zemkopības ministrijā, gan citviet. Biedrībai ir divi būtiskie virzieni – politiskais, kur iestājamies par jaunajiem lauksaimniekiem, otrs neformālais, kurā veidojam dažādus pieredzes apmaiņas braucienus Latvijā un ārzemēs, rīkojam seminārus un citus pasākumus. Jaunais zemnieks pēc definīcijas ir tāds, kurš ir vecumā līdz četrdesmit gadiem.

Klubā es iekļuvu pavisam interesantā veidā. Mani uzaicināja braukt ārzemju apmaiņas braucienā uz Zviedriju, kur pavadīju nedēļu. Tā visa aura, jauni kontakti, satikšanās, kurās visi kopā apspriež, kas ir, bija un būs – tas ir tas, kas man patīk. Sākumā es darbojos kā aktīvists, pēc tam tiku valdē, bet otro gadu esmu valdes priekšsēdētājs. Mūsu birojs atrodas Jelgavā, kur ikdienā strādā viens darbinieks, uzklausot telefona zvanus, saņemot e-pastus, pārējiem šis ir brīvprātīgs pienākums. Valdē darbojas pieci cilvēki, bet biedru ir nedaudz virs simts. 

Šobrīd notiek spriešana par kopēju lauksaimniecības politiku pēc 2020. gada, kādi būs nosacījumi saimniekošanai no Eiropas un Latvijas puses. Mans mērķis ir iegūt maksimāli labāko jaunajiem lauksaimniekiem, jo statistika ir gaužām bēdīga – tikai 16 procenti no Eiropas lauksaimniekiem ir līdz četrdesmit gadu vecumam, pārējie – vecāki. Paaudžu maiņa ir tas, kas Latvijai visvairāk nepieciešams. Sabiedrība noveco. Ja nenāks vietā jaunie, lauki turpinās izmirt. Priecē, ka jaunie nāk ar idejām, degsmi, pavisam citu enerģiju un tehnoloģijām. Pārsvarā tās saimniecības, kuras ir pārņēmuši jaunie, atplaukst un attīstās.  Šobrīd jānomainās paaudzēm, nav nekāds noslēpums, ka mūsu vecāki izdzīvojuši PSRS laikus, viņi rīkojas piesardzīgi, nevēlas tik ātri atdot grožus jaunajiem. Nepieciešams izdomāt, kā to panāk, lai varētu uzlabot statistiku.

Jā, jaunie grib saimniekot laukos. Daudzi cilvēki no studiju vides ir uzsākuši nišas produktu ražošanu no nulles, kā arī pārņēmuši saimniecības.

Jāatzīst, ka jauno zemnieku klubā vienu brīdi bija iestājies pagrimums, bet pēdējos gados vērojama aizvien lielāka aktivitāte. Cilvēki grib saņemt jaunāko informāciju, tikt uzklausīti tālāk par feisbuku.

Reizi mēnesī mums notiek sēdēs, kuras ir jāapmeklē nedēļu, klātienē šim darbam veltu dienu nedēļā, pārējais ir mūsdienu komunikācija. Šī darbošanās paver daudzas iespējas gan kontaktu ziņā, gan arī pieredzes gūšanas. Pērn desmit dienas braukājām pa Anglijas saimniecībām, tagad notiek sarunas ar Čehiju. Katrā valstī ir jauno zemnieku klubi.


- Kāda jums ir ietekme politiskajā ziņā?

- Kā jau iepriekš minēju, mums ir pārstāvniecības dažādās ministrijās. Piemēram, sava vieta un balss pie galda Zemkopības ministrijas konsultatīvajā padomē. Padomes sēdēs lūdz arī mūsu viedokli un uzklausa. Pirms diviem gadiem bija jauno zemnieku projektu kārta, pusei pietrūka naudas. Savācām visu nepieciešamo informāciju, statistiku un gājām uz ministriju. Izcīnījām finansējumu un 28 saimniecībām devām iespēju uzsākt darbību.


- Vai nav tā, ka daudz tomēr baidās uzsākt ko savu, darīt vairāk kā vakar?

- Bailes un nedrošība – tā ir lieta, ar ko cīnāmies semināros. To, manuprāt, ir iemācījusi mūsu izglītības sistēma, ieliekot rāmjos un, tiklīdz grib iziet ārpus tā, dabū pa pirkstiem ar lineālu. Taču tie, kuri domā ārpus rāmjiem, ir veiksmīgi biznesā, savā saimniecībā, privātajā dzīvē. Protams, jebkurš apdedzināsies vienu, divas, trīs, varbūt pat desmit reizes, bet vienpadsmitajā reizē viss aizies. Nedrīkst padoties. Tiklīdz apstājies, virzies atpakaļ. Varbūt nevajag uzreiz paplašināties milzīgos apmēros, bet jādomā, kā kaut ko izdarīt efektīvāk, ja nepieciešams, optimizēt. Kaut lēnām, bet jāvirzās uz priekšu.

Pēdējie divi gadi ar graudiem arī bija sava veida apdedzināšanās. Pagājušais gads bija īpaši traks. Tu redzi ‒ izaugusi superīga raža, bet lielo nokrišņu dēļ netiec tai klāt. Kad tiec klāt ir 27. oktobris un sāk snigt. Ierasti sezona mums beigtos septembra beigās, jo audzējam dažādus kultūraugus. 

Dažreiz, kad pašam nolaižas rokas, aizbraucu uz savu jauno zemnieku klubu, satieku pārējos uzņēmīgos jauniešus, viņi mani uzlādē un tad atkal ar pavisam citu enerģiju varu doties atpakaļ mājās. Laiku pa laikam ir svarīgi izrauties no ierastās vides, tāpēc uzskatu, ka katram cilvēkam ir vajadzīgs vismaz viens hobijs. Aizbraucot uz automodelisma mačiem, kur pavadu laiku kopā ar draugiem un paziņām, izslēdzot no prāta lauksaimniecību, pēc trijām dienām ir pavisam cits skats uz dzīvi. Ceturtdien, braucot prom no mājas, domāju, kā vispār kaut ko spēšu izdarīt, bet pirmdien atgriežoties secinu, ka vajadzēja tikai lietai pieiet no citas puses un atrisināt.


- Kādi ir tavi hobiji?

- Varbūt ir dzirdēts joks, ka lauksaimniekam prasa, ko viņš darīs brīvdienās, uz ko atbild: “Kas ir brīvdienas? Es esmu lauksaimnieks.” Sezonas laikā tā patiešām ir, jo katru dienu pavadi traktorā uz lauka, dažkārt pat naktīs, kad raža jānovāc. Toties ziemas periods ir mierīgāks, tad vairāk palīdzu vecākiem, kopjam grāvjus, attīrām laukus. Lai gan šis pavasaris būs interesants, jo lielo lietu dēļ pagājušajā rudenī nepaspējām apart zemi, šogad būs jāar, jāsēj un jātiek galā ar nenokultajiem laukiem, arī tādi bija. 

Runājot par hobijiem, nodarbojos ar MTB riteņbraukšanu. Piedalos kalnu riteņbraukšanas maratonos. Velosipēds mani vienmēr ir saistījis, sāku ar lēkajamajiem ričukiem, taisīju trikus. Pieaugot tas trakums pārgāja. Pa ziemu ir frīstaila slēpošana un tad vēl ir kāds neierastāks hobijs, kas dzimtā ir vairākās paaudzēs – automodelisms. Tajā esmu kopš 2. klases, savā laikā tētis ar to nodarbojās, bet tēta brālis ‒ joprojām. Tas ir kā atpūta un sports vienlaikus. Vieni brauc makšķerēt, citi medīt, mēs braucam uz trases automodelisma sacensībām, piedalos gan Baltijas, gan pasaules čempionātos. Agrāk, ziedu laikos, kad mājās no sacensībām pārvedu daudzus kausus, trenējos Valmieras trasē. Tagad treniņiem neatliek laika, vien tik, cik aizbraukt uz sacensībām. Hobijiem ir jāatrod laiks, lai neizdegtu iekšēji. 


- Trīs gadus diendienā dzīvo un strādā Grundzālē, kā tā ir mainījusies kopš tavas bērnības?

- Protams, šobrīd lauki kļuvuši tukšāki kā pirms divdesmit gadiem. Bet Grundzālē dzīvo darbīgi ļaudis, kas grib un prot saimniekot, dara to aizvien apdomīgāk, iesaistot modernās  tehnoloģijas. Mums pagastā ir spēcīgi gan graudu, gan liellopu audzētāji. Zinu, ka ir arī citi jaunieši, kas, līdzīgi kā es, atgriezušies laukos. Tomēr ir kāda problēma, ar ko pats saskāros. Ir cilvēki, kuri savu nākotni saista ar laukiem, vēlas te veidot ģimeni un strādāt, bet nav dzīvesvietas, kur to darīt. Situācija ir tāda, ka daudzi dzīvokļi ir privatizēti, bet stāv tukši. Īpašnieki nevēlas ne pārdot, ne izīrēt. Kam tas ir izdevīgi – nezinu. No nekurināšanas mājoklis ar laiku aizies postā. Tas varbūt ir padomju mantojums, cilvēks kaut ko ir dabūjis un pie tā turas.  Bet kaut kādā brīdī jāsaprot, ka tā nevar. 


- Nosauc savus trīs tuvākos un svarīgākos mērķus?

- Veidot stabilu ģimeni, draudzene jau man ir. Arī lauku meitene no Daugavpils puses, bet satikāmies mēs Jelgavā. Otrs ir māja ‒ vai nu to atjaunošu, vai uzcelšu no jauna. Trešais mērķis – attīstīt saimniecību tā, lai graudkopības nozare būtu stabila. Es patiešām esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi mani ir izaudzinājuši par cilvēku, kurš nebaidās strādāt.

Dzīvesstils