Kad sirds velk uz Latviju, bet prāts notur Īrijā

Raksts publicēts laikrakstā 2016. gada 26. augustā

Pirmais, kas burtiski izlaužas pārkāpjot valcēniešu Elgas un Mudiņa Podnieku ģimenes divistabu dzīvokļa slieksni, ir: “Vai, cik jūsu ir daudz.” Tiešām viņu ir daudz, jo ciemos no Īrijas atbraucis dēls Raivo ar kuplo ģimeni – dzīvesbiedri Evitu, pieciem bērniem un augumā  lielo suni. Ciemos atnākušas arī abas lielās Raivo meitas ar saviem bēbjiem. 

Ja pirms gadiem desmit kāda zīlniece Raivo Podniekam būtu pareģojusi septiņus bērnus, viņš vai nu gardi pasmietos, vai pagrozītu pirkstu pie deniņiem. Uzņemos atbildību minēt, ka šis ir tas dzīves gājums, par kuru var teikt – cilvēks domā, Dievs dara. Nav tā, ka abi ar Evitu būtu apzināti izlēmuši – mums būs pieci bērni. “Tā viss kaut kā sanāca,” abi secina un, cenšoties atvairīt te viena, te otra bērna jautājumus un čalas, ļaujas pārdomām par dzīvi. 

Trīs mēneši pārvērtās par daudziem gadiem

Lielās Podnieku ģimenes nokļūšana Latvijā ir viens mazs varoņdarbs, jo septiņu cilvēku un viena suņa ceļojums bijis gana sarežģīts. Tik kuplā skaitā tik tālā ceļā viņi devās pirmo reizi. Nu jau visi laimīgi ar automašīnu un trīs prāmjiem atgriezušies Īrijā, kur dzīve virzās pa to ceļu, kādu 2004. gada janvārī, pasakot ardievas mājniekiem, diez vai, tāpat kā bērnu skaitu, Raivo spēja iztēloties. “Braucu, lai trīs mēnešus pastrādātu, bet tad sapratu, ka to vien spēju nopelnīt, lai atdotu parādus. Sākumā strādāju burgeru fabrikā, tur daudz valcēniešu strādāja,” atceras Raivo. Kad viņš jau sāka plānot atgriešanos, sagadījās, ka draugam, kurš arī turpat Īrijā strādāja, piedāvāja darbu, bet viņš devās atvaļinājumā uz Latviju, tāpēc to piedāvāja Raivo. Šī izrādījās liktenīga sagadīšanās, kas pa ķēdītei vien iedabūja Raivo un pēc tam visu viņa ģimeni Īrijā. Sākumā Raivo, tāpat kā vairums, īrēja istabu mājā kopā ar citiem viesstrādniekiem, bet, kad nomainīja darbu un sāka labāk pelnīt, radās iespēja noīrēt savu mitekli. Tad uz Īriju atbrauca Evita ar abu pirmo bērniņu.

 “Danielam bija septiņi mēneši, kad aizbraucām pie Raivo uz Īriju. Sākumā bija grūti, jo nekā īsti mums nebija, ne televizora, ne radio, tukšas sienas. Pakāpeniski saradās lietas, iepazinos ar cilvēkiem un viss sakārtojās,” atceras Evita.

 Raivo ikdiena pagāja pie smagās mašīnas stūres, bet Evitas – mājās audzinot bērnus. Sākumā vienu, tad divus, tad četrus. Nu jau piecus. Pēc otrā dēla Emīla ģimene papildinājās ar dvīņu meitenēm Megiju un Adriannu, pēc tam, kā paši smej, “atskrējis” arī pastarītis Matīss.

Katrs bērns nāk ar savu laimi

Kad Raivo jautāju, kā viņš pats uztver faktu, ka ir septiņu bērnu tēvs, viņš dzen jokus un smejot saka – šausmas! „Tik pat lielas šausmas ir fakts, ka esmu jau vectētiņš,” smejas Raivo, ar to domādams, ka ir tikai 46 gadus vecs, bet vectētiņa godā tika 43 gados. Tad abi mēģina atcerēties, kad bērniņš plānots, bet tas pieteicies pats bez plānošanas. Abu domas atšķiras, par to arī visiem jāsmejas.

 „Man vecmāmiņa teica, un to es mācu viņiem, ka katrs bērniņš nāk ar savu laimi,” uz nopietnāku noti vedina vecmāmiņa Elga Podniece. Evita atzīst, ka visemocionālākais brīdis bijis ziņa par to, ka gaidāmas dvīņu meitenes. Tai brīdī Evita pat nespējusi aptvert, vai raud no laimes vai bailēm. Kad pateikusi Raivo, ka būs divi bēbji, viņš atbildējis, ka 1. aprīlis bija vakar. Kad pirmais šoks pārgāja, Evita sāka aptvert, ka divi bērni kopā nav tas pats, kas viens mazulis pēc otra, jo vajag divas gultiņas, divus ratus. Labi, ka Īrijā saprot dvīņu vecāku situāciju, un te abas meitenes skaitās kā trīs bērni. „Kad mēs pateicām draugiem un radiem, ka būs mums Matīsiņš, visi teica – nabaga Raivo. Nez kāpēc neviens nesaka – nabaga Evita, tikai – Evita, kā tad tā,” abi atkal ķircinās. Raivo atzīst, ka mūsu sabiedrībā valda savi stereotipi un pieņēmumi. Lielas ģimenes ir izņēmums. Nav pieņemts, ka ir vairāk par diviem vai trim bērniem, tāpēc arī saka – nabaga Raivo. Evita savukārt jau nākotnes acīm redz laikus, kad bērni būs lieli un vismaz reizi gadā, Ziemassvētkos, visi sapulcēsies vecāku mājās pie viena liela galda. 

Pilnas slodzes mamma un fotogrāfe

Tikko dzīve sāka sakārtoties, atnāca krīze un arī Īrijā daudzus cilvēkus atlaida, likvidējās firmas. Arī Raivo darbavietu likvidēja un visus tur strādājošos atlaida. Labā ziņa, ka Īrijā par cilvēkiem, kas ir strādājuši un maksājuši nodokļus, bezdarba gadījumā gādā valsts. “Izdzīvot varēja. Vienu brīdi intensīvi meklēju darbu, bet visur saņēmu atteikumu. Tad Evita atrada darbu, un es kļuvu par bērnu aukli. Tas bija spēcīgs stimuls. Biju gatavs par brīvu strādāt, lai tik nebūtu bērni visu dienu vienam jāpieskata,” gardi smejas Raivo. Tā kā C kategorijas autovadītājus nevienam nevajadzēja, Raivo izdomāja, ka jāiestājas kursos, lai iegūtu CE tiesības. Tas izrādījās pareizs lēmums. Par brīvu Raivo strādāt nevajadzēja, darbs beigu beigās atkal atradās un nu jau viss rit normālās sliedēs. Raivo strādā, Evita audzina bērnus. Aizskrienot nedaudz notikumiem pa priekšu, jāatklāj, ka Evita kļuvusi par profesionālu fotogrāfi, kut gan uz pilnu slodzi ir mamma un gādā par pieciem bērniem. Sākumā fotografēšana bijusi hobijs, kas pāraudzis vēlmē iemācīties bildēt labāk un labāk. Var tikai apbrīnot Evitas apņēmību, jo Fotogrāfijas institūtu, kaut onlainā - neklātienē, viņa pabeidza esot stāvoklī ar Matīsu, jaunāko no viņu bērniem. Nu jau Evita ir izveidojusi savu studiju, mājaslapu un fotografēšana no vaļasprieka pārtapusi par darbu. Viesistaba upurēta Evitas studijai, jo viņa fotografē mājās.

Evita izvēlējusies ļoti šauru nišu, viņa ir bēbīšu fotogrāfe. Tas ir gan skaisti, gan ļoti sarežģīti. Vajadzīgi dažādi atribūti, ko izmantot, lai mazulīšus pēc iespējas skaistāk un interesantāk nofotografētu. Evita to nedara tikai naudas dēļ, jo tad kļūtu, piemēram, par kāzu fotogrāfi. Par darba trūkumu  viņa vairs nesūdzas, jo klientu kļūst arvien vairāk. Tagad esot tā, ka cilvēki uz fotosesiju piesakās pat mēnešiem uz priekšu. Reizi gadā viņa cenšas apmeklēt kursus, lai papildinātu zināšanas, bet galvenais ir prakse.

Svešumā saglabāt bērnos latvietību – sarežģīti

Bezdarba laiku arī Raivo izmantoja ejot dažādos kursos, līdz draugs palīdzēja atrast darbu. Viņš vadā preces “Lidl” pārtikas veikalu ķēdei. Pa šiem gadiem nomainīts arī mājoklis, tagad viņi dzīvo laukos, tas ir gan lētāk, gan ērtāk tik lielai ģimenei ar bērniem. Jautājumā par latviešiem un palīdzēšanu Evitas un Raivo domas mazliet atšķiras. Raivo uzskata, ka mīts par to, ka latvieši ir savtīgāki par citām tautām un  vairāk domā par sevi, ir pārspīlēts. Viņš pie darba ticis pateicoties saviem draugiem. Evita savukārt domā, ka latvieši ir vairāk paši par sevi, ja pašam labi, par otru domās maz. Pašlaik gan tikties un čupoties ar draugiem Raivo un Evitai sanāk reti, visi ir darbos aizņemti. Daudz laika paņem arī bērnu izglītošana, jo viņi jāvadā pa pulciņiem un skolām. Mājās vecāki ar bērniem runā tikai latviski, jo abiem ir vēlme savos bērnos saglabāt latvietību, taču atzīst – viegli tas nav. Skolā bērni sarunājas angliski un, lai kā negribētos, Raivo un Evita ievērojuši, ka meitenes savā starpā arī mājās, kad vecāki nemana, labprātāk runā angliski. Šis ir viens no grūtākajiem tematiem, ja abi sāk sapņot par nākotni.

Nevar atgriezties atšķirīgo skolu programmu dēļ

Protams, nevar nepamanīt, cik ļoti Raivo un Evita mīl Latviju un labprāt te dzīvotu, taču šobrīd nesaredz iespēju atgriezties. Un tas nav tikai baidoties, ka nespēs Latvijā nopelnīt pietiekami tik lielas ģimenes uzturēšanai. Tas ir arī lielāko bērnu skolas dēļ. Evita jau ir mēģinājusi panākt, lai bērni mācītos latviešu skolā. Viņa atrada tālmācības skolu, bet diemžēl mācību pro­grammas un līmeņi ir tik atšķirīgi, ka tas nebija īstenojams projekts. „Latvijā kārtīgi sāk mācīt jau no mazajām klasēm, Īrijā līdz vidusskolai ir visai atvieglota mācību programma, tāpēc Danielam uzdevumi bija par grūtu. Nekas tur nesanāca, viņam problēmas sagādāja teksta izprašana, jo viens ir runāt latviski, otrs – rakstīt un lasīt,” stāsta Evita. Īrijas skolā Danielam ir ļoti labas sekmes, un atklāsme, ka Latvijas skolā viņš nespēj izpildīt uzdevumus, bija visai traumējoša. Vecāki vēl mēģināja variantu, ka visi bērni sāktu mācīties tālmācības skolā no 1. klases, lai apgūtu latviešu pareizrakstību, bet Evita nespēja izbrīvēt tik daudz laika, cik tam bija nepieciešams, lai bērniem palīdzētu mācīties. Vieni viņi ar šo mācīšanos latviešu skolā galā netiktu.

Abi apzinās, ka tieši atšķirības izglītības sistēmā noturēs viņus Īrijā. Sarunas laikā mamma laiku pa laikam pajautā bērniem: ”Gribat dzīvot Latvijā? Paliksim Latvijā?” Atbildes ir dažādas – Daniels saka, nē, mazās jautā, vai te atvedīs arī viņu mantas, bet jautājumos ir pašu vecāku sapnis, kam šobrīd grūti piepildīties.

Latvijā māca ļoti daudz, jautājums – cik tas noder dzīvē

“Kad latvieši ar bērniem pārceļas uz Īriju, tad vienīgā problēma ir valoda. Tiklīdz bērns to apgūst, mācīties skolā ir viegli. Latvijā ir pavisam citādi. Te mācību programmas ir daudz sarežģītākas. Bērniem skolā iemāca ļoti daudz, noteikti vairāk nekā Īrijā. Teorētiski mēs esam gudrāki, jautājums tikai, kā šīs skolas zināšanas noder dzīvē,” spriež Raivo. 

Evita atzīst, ka, pateicoties Danielam, kurš labi mācās un ir ļoti liels grāmatu lasītājs, viņa piemēram seko arī mazākie bērni, tāpēc mammai pārāk nav jāpiepūlas, lai piedabūtu bērnus pie mācību grāmatām. Nav tā, ka Īrijā nav mājasdarbu, tie ir, taču viņu bērni tos izpilda paši, bez vecāku  palīdzības un skubināšanas. „Mūsu bērni iet mazā skolā, kurā ir 90 skolēnu. Ir apvienotās klases, bet neesmu dzirdējusi, ka kādu skolu grasītos slēgt. Man nepatīk, ka Īrijā skolās nav siltu pusdienu. Vecākiem jādod līdzi kastīte ar ēdienu. Tas sanāk vienveidīgi un nav kārtīgs ēdiens,” tā Evita. 

Latvijā trūkst paļāvības uz valsti un drošība

Jautāti, vai redz daudz atšķirību starp īriem un latviešiem, abi atzīst, ka tradīcijas, protams, atšķiras. Īri brīvo laiku pavada pabos, viņiem esot kaimiņš, kurš katru ceturtdienu un sestdienu ar taksi brauc uz pabu, lai iedzertu, satiktos ar paziņām. Īri ir atvērtāki, bet reizēm nevar saprast, vai tas smaids sejā ir patiess.  „Īriem, kā jau katoļiem, ģimene ir svarīga. Daudzi dzīvo kopā ar vecākiem un nemūk prom no mājām, tiklīdz pieaug,” novērojusi Evita. Īri pret viņiem izturas labestīgi, jo acīmredzot priekšstats rodas no tā, ka šie ir ārzemnieki, kas strādā un nesēž uz pabalstiem. 

„Mums gribas palikt latviešiem. Svinam latviešu svētkus, īpaši jau Jāņus. Tad vienmēr runājam par mājās braukšanu. Kurinām ugunskuru, klausāmies latviešu mūziku un beigās raudam, kā gribas mājās,” stāsta Evita un Raivo. Ir bijušas arī ļoti reālas darbības, lai atgrieztos, bet allaž kāds pieliek kāju priekšā un plāns neizdodas. „Ar sirdi ļoti gribas, bet ar prātu bail. Tur ir tik stabili. Ja kaut kas dzīvē sarežģās, mēs Īrijā uz ielas un badā nepaliksim, ja nu kas, uz to brītiņu valsts palīdzēs, bet šeit? Tas biedē, jo mēs zinām, kā ir Latvijā. Divi lielie izķepurosies jebkurā situācijā, bet ar bērnu dzīvēm nevar eksperimentēt un viņus raustīt. Latvijā trūkst paļāvības uz valsti un drošības. Reizēm šķiet, ka valsts te ņirgājas par cilvēkiem, nevis palīdz,” spriež Evita.

Mana sirds ir mierīga, ja viņiem ir labi

Raivo mamma Elga neslēpj, ka ir reizēm skumji ap sirdi, ka abi dēli prom pasaulē (vecākais dēls Ivo arī strādā Īrijā), un pati ciemos veselības dēļ nevar aizbraukt. Taču bērni, mazbērni ir tik uzmanīgi un labi, ka vienmēr zvana, stāsta, kā iet, un uztur saikni ar vecākiem. Abas lielās mazmeitas Annija un Laura, kas nu jau pašas ir mammas Paulai un Katei, ir tās, kas silda vecmāmiņas sirdi ikdienā. Latvijā ir arī dēla Ivo meitas, tā ka ligzda nav palikusi tukša. „Mana sirds ir mierīga, ja viņiem ir labi, bet skumji apzināties, ka mēs kā vecāki nevaram neko palīdzēt. Ir tik labi dot. Agrāk biju ļoti gandarīta, ka varēju kaut vienu vai divas reizes gadā aizsūtīt kādu zeķu pāri, ievārījumu, medu. Materiālā ziņā mēs saviem bērniem un mazbērniem nevaram palīdzēt neko. Tas tomēr sāp,” tā Elga. Ar tēta prombūtni jāmāk sadzīvot arī Raivo lielajām meitām. Mudinātas, kaut ko pateikt par tēti, meitenes nevar noslēpt aizkustinājuma asaras un saka, ka tētis ir ļoti labs, gādā par viņām un vienmēr palīdz kā var. Kaut Raivo ir cita ģimene, viņi ar bijušo sievu Sarmīti pratuši pārkāpt pāri savam ego, nolikt malā visus pāri nodarījumus un saglabāt cilvēcīgas attiecības. Sarmīte joprojām ir liels izpalīgs bijušajai vīramātei, arī kad Raivo ar ģimeni atbrauc pie mammas, Podnieku ģimenē nevienam nerodas šaubas, ka klāt jābūt arī Sarmītei. Elga uzskata, ka tā ir arī Evitas gudrība, ka viņa neliek šķēršļus Raivo kontaktiem ar bijušo ģimeni. “Ko tur vairs dalīt. Paši vien bijām vainīgi, abi jauni, nemācējām izrunāt pro­blēmas,” tā Raivo.  

Lai par kādu tēmu sākam runāt, allaž nonākam pie tā, cik labi būtu atgriezties. „Cik es runāju, cilvēki jau te dzīvo. Mums ir divas problēmas – māja un skola. Domāju, darbu mēs atrastu. Nav taču tā, ka Īrijā visu dod par brīvu. Tur arī ir smagi un daudz jāstrādā, lai nopelnītu. Latvijā nez kāpēc redz tikai, cik var Īrijā nopelnīt, bet, ka tāpēc jāstrādā daudz un smagi, nevēlas zināt. Tas, kas mūs attur riskēt, ir bērni. Tā ir liela atbildība,” sarunu noslēdz Raivo.

Dzīvesstils