Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kāpēc kibermobings netiek pamanīts laikus, ļaujot problēmai samilzt?

Visbiežāk kibermobinga jeb emocionālās pazemošanas internetā gadījumi, kuros iesaistīti bērni un pusaudži, nonāk pieaugušo redzeslokā tikai tad, kad problēma jau ir ieilgusi un samilzusi. Iniciatīvas “Iekod pirkstā!” ekspertu pieredze liecina, ka to ietekmē vairāki iemesli, piemēram, bērnu bailes izstāstīt vecākiem vai pedagogiem par notiekošo, pieaugušo zināšanu un laika trūkums u.c. Kā to mainīt? Atbildes uz jautājumiem sniedz Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska. 

Kibermobings var skart ikvienu bērnu un pusaudzi, piemēram, tas var būt bērns, kurš ir atstumts skolasbiedru vidū vai pusaudzis, kurš nāk no sociāli nelabvēlīgas ģimenes. Arī pretēji – par kibermobinga upuri var kļūt teicamnieks, veiksmīgs skolēns, kuram viss izdodas, jo citi vienaudži viņu par to apskauž. Eksperti uzsver, ka emocionālā pazemošana internetā visvairāk skar tieši emocionāli vājākos bērnus, jo ne vienmēr viņi spēj paši sevi aizstāvēt, tikt galā ar spriedzi un pārdzīvojumiem, bieži slēpj savas sāpes, aizvainojumu un kaunu. 

“Klasisks piemērs tam, kā vardarbība attīstās internetā, ir pirms tam noticis skolēnu savstarpējais konflikts klātienē. Ļoti bieži kibermobings ir nākamā vardarbības pakāpe, ar kuru viņi nespēj tikt galā. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka bērniem nav jāpaliek vieniem pašiem ar savu nelaimi, un tās laicīgā novēršanā vitāli svarīga loma ir vecāku un pedagogu atbalstam, kā arī interesei par notiekošo ikdienā, gudrai rīcībai un pārdomātai problēmas risināšanai,” stāsta M. Katkovska. 

# Būtiski veicināt bērnu un pieaugušo savstarpējo uzticēšanos

Bieži vien bērnu neuzticēšanās vecākiem un pedagogiem, ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kādēļ kibermobings netiek atklāts un risināts laikus. Pirmkārt, bērni nestāsta par notiekošo, jo baidās, ka pieaugušie reaģēs pārāk emocionāli, piemēram, nosodīs, sarās, piemēros dažādus ierobežojumus u.tml. Otrkārt, viņiem nav pārliecības, ka vecāki un pedagogi vispār sapratīs problēmas būtību, jo kibermobings ir salīdzinoši jauns un mazāk iepazīts vardarbības veids, turklāt tas notiek arī platformās, kuras pieaugušie izmanto reti, piemēram, mobilajās aplikācijās “Snapchat” un “TikTok”. 

M. Katkovska skaidro, ka daļa veiksmes bērnu un pieaugušo savstarpējās uzticēšanās veicināšanā slēpjas ļoti vienkāršās sarunās, kas nereti tiek aizmirstas. Proti, nav noslēpums, ka vecāku ikdiena ir ļoti aizņemta, bet pedagogiem katru dienu ir jāpievērš uzmanība lielam skaitam bērnu. Viņa uzsver, ka, neraugoties uz to, pieaugušajiem ir jārod 15 minūtes laika pat vissaspringtākajā dienā, lai pajautātu bērnam: “Kā tev šodien iet?”, “Ko darījāt šodien ar draugiem?”, “Kas jauns internetā un sociālajos tīklos?”. 

Intereses izrādīšana par savas atvases vai audzēkņa ikdienu ļoti bieži atklās problēmas, ar kurām bērns saskāries. Tāpat tas pavērs iespējas vairāk uzzināt, ar ko bērni ikdienā nodarbojas, kur pavada laiku, kādu saturu patērē u.tml. Arī pašu pieaugušo klātbūtne sociālajos tīklos un citās bērnu un pusaudžu vidū populārās interneta vietnēs sniegs lielāku iespēju izprast, kas tajās notiek, kā tās darbojas utt. “Nereti pieaugušie uztraucas, ka agrāko sarunu neesamība ar bērnu ir pārāk ieilgusi. Iestājies sarunu “tukšums” un vecāki nezina, kā spert pirmo soli, lai sarunāšanos atjaunotu. Tomēr tā ir viena no mūsu pašu izveidotajām lamatām, kurās nedrīkst iekrist. Svarīgi ir koncentrēties uz to, kas mūs interesē, nevis ieslīgt pašpārmetumos par to, ka esmu slikts vecāks.” 

# Kibermobings nav izdomāta problēma – tas ir jāuztver nopietni!

Ņemot vērā to, ka kibermobings visbiežāk notiek virtuālajā pasaulē, pieaugušo vidū tas nereti tiek interpretēts kā “izdomāta problēma”, kas patiesībā nemaz neeksistē. Iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti norāda, ka to lielā mērā ietekmē pieaugušo neizpratne un zināšanu trūkums par vardarbību digitālajā vidē un vēlme notiekošajam redzēt tikai virsējo kārtu, ne apakšējos slāņus, kas ne vienmēr ir glaimojoši. 

“Jāteic, ka pieaugušie savā ziņā ir meistari problēmu noliegšanā, sevišķi, ja runa ir par tiem sarežģījumiem, kurus viņi paši līdz galam nesaprot. Savā pieredzē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad vecāki un pedagogi emocionālo pazemošanu internetā vienkārši ignorē, sauc to par “nieku” un “joku” vai uzskata, ka tā ir normāla bērnu un pusaudžu savstarpējo attiecību kārtošana, ar ko viņiem ir jātiek galā pašiem. Rezultātā, protams, problēma tiek atklāta un risināta tikai tad, kad tā ir ieilgusi, samilzusi un nekas cits kā mācību iestādes maiņa bērnam vairs nelīdz. Jā, ir nepieciešama drosme, lai runātu arī par neērtiem jautājumiem, bet tieši šī drosme ir tā, kas kibermobingu “neielaiž”, ” saka M. Katkovska.

Psihologu pieredzē ļoti daudzos gadījumos bērna atlabšana no kibermobinga radītām emocionālajām sekām, piemēram, zemu pašvērtējumu, nemitīgu trauksmes un apdraudējuma sajūtu u.tml., var ilgt pat gadu un vairāk. Savukārt mācību iestādes maiņa ne vienmēr ir veiksmīgs risinājums, jo jāatceras, ka viss, kas nonāk internetā, tur arī paliek. 

# Zināšanas ir jāiegūst ne tikai bērniem, bet arī vecākiem un pedagogiem

Plašsaziņas līdzekļos daudz redzam aicinājumus preventīvi izglītot bērnus un pusaudžus par dažādiem aspektiem – ceļu satiksmes drošību, atkarību raisošo vielu kaitīgumu u.c. Tomēr ne tikai skolēniem, bet arī viņu vecākiem un pedagogiem ir regulāri jāpilnveido savas zināšanas arī par atbildīgu mobilo ierīču lietošanu. Tikai tādā veidā ir iespējams efektīvi konstatēt, novērst un risināt problēmu.

“Nezinot neko par automašīnas uzbūvi, nav iespējams paskaidrot, kā tā darbojas un kā to salabot. Līdzīgi ir arī kibermobinga gadījumā. Tāpēc uzskatu - lai spētu pareizi un veiksmīgi atrisināt kibermobinga gadījumus, mācītu un stāstītu par cieņpilnām attiecībām, atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu, arī pieaugušajiem ir “jāapbruņojas” ar nepieciešamajām zināšanām,” saka M. Katkovska.

Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja aicina izmantot vairākus veidus, kur pieaugušajiem papildināt zināšanas par kibermobingu, uzzinot, kā to identificēt, risināt un novērst u.tml. Piemēram, to var darīt interneta vietnē www.drossinternets.lv vai šoruden izstrādātajā izglītojošā digitālajā platformā www.bite.lv/kibermobings, kur pieejama informācija ne tikai pieaugušajiem, bet arī interaktīvs Kibermobinga zināšanu tests skolēniem –  https://iekodpirksta.lv.


Par iniciatīvu “Iekod pirkstā!”:

Lai veicinātu atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu, kā arī mazinātu kibermobingu bērnu un pusaudžu vidū, mobilo sakaru operators BITE, sadarbojoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Valsts policiju, Latvijas Drošāka interneta centru, psihoterapeiti un tehnoloģiju ekspertiem šoruden turpina pērn uzsākto iniciatīvu “Iekod pirkstā!”. Tās ietvaros izstrādāta interaktīva un informatīvi izglītojoša platforma par kibermobinga tematiku bērnu un pusaudžu vidū www.bite.lv/kibermobings, skaidrojot, kas ir kibermobings, kā to atpazīt un kādi ir pirmie pareizie veicamie soļi, ar to saskaroties. Platformā iekļauts arī Kibermobinga zināšanu tests bērniem un pusaudžiem - https://iekodpirksta.lv.

Dzīvesstils