Pretī “Māras zemei” ved cilvēks, kura dzīve ir deja

Raksts publicēts laikrakstā 2018. gada 13. aprīlī

Šodien  pulksten 20 Smiltenes pilsētas kultūras centrā sāksies Smiltenes, Valkas un Strenču novadu tautas deju kolektīvu koncerts  - atlases skate XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku lieluzvedumam “Māras zeme” un latviešu skatuvisko deju koncertam “Vēl simts gadu dejai”.

To, kā apguvuši repertuāru, žūrijai rādīs pavisam 15 Valkas deju apriņķa kolektīvi (jaunieši, vidējā paaudze, seniori). Interesentiem tā ir iespēja redzēt “Māras zemes” un “Vēl simts gadu dejai” repertuāru, jo skate ir publisks pasākums un ieeja uz to ir bez maksas.

Šis ir otrais gads, kad Smiltenes, Valkas un Strenču novadu tautas deju kolektīvu deju apriņķa virsvadītājs ir smilteniešu novadnieks Reinis Rešetins. Intervijā “Ziemeļlatvijai” viņš atzīst, ka deja ir viņa dzīve un lielā mērā tieši tāpēc viņam dzīvē ir paveicies.

Reinim ir 28 gadi, no tiem viņš dejo 24 gadus. Piedevām ir arī horeogrāfs un dejas pedagogs, Smiltenes vidējās paaudzes deju kolektīva “Ieviņa” mākslinieciskais vadītājs un Rīgas bērnu deju kolektīva “Teiksmiņa” repetitors. 21 gadu dejojis tautas dejas – vispirms Smiltenes Tautas deju ansamblī (TDA) “Ieviņa”, pēc tam – Rīgā, TDA “Teiksma”, bet tagad par savu žanru atzīst laikmetīgo deju, kuras tehnika ne tik senā pagātnē aizsākusies no modernās dejas. Laikmetīgajā dejā nav nekādu kustības ierobežojumu, ir vairāk brīvības ķermenī, dejā un dzīves uzskatos. Visi stili tiek veiksmīgi apvienoti, meklējot jaunas kustības, eksperimentējot ar ķermeni un mūziku. Katra pasniedzēja horeogrāfija ir individuāla, un arī katra dejotā ķermeniskā izpausme ir atšķirīga. 

- Kā deju apriņķa virsvadītājs tu strādā ar tautas deju kolektīviem. Vai laikmetīgā deja un tautas deja nerīvējas savā starpā?

- Tas, ka ar vienu kāju esmu laikmetīgajā jeb mūsdienu dejā, bet ar otru kāju – tautas dejās, drīzāk ir diezgan priviliģēts stāvoklis, jo tas sniedz iespēju apvienot abus dejas stilus, gūstot lielāku brīvību mākslinieciskajās izpausmēs un plašāku skatījumu  uz dejas mākslu kopumā. Piemēram, kad strādāju ar “Ieviņas” dejotājiem, iesildīšanās procesā izmantoju tautas deju pamatsoļus salīdzinoši nedaudz. Savās stundās, tāpat kā ar “Teiksmiņu”, vairāk izmantoju jogu, laikmetīgo deju un sporta vingrinājumus, lai veicinātu dejotāju vispārējo fizisko sagatvotību..  

- Vai dejotāji tevi kā deju apriņķa virsvadītāju respektē un tavas zināšanas ņem pretī? 

- Grūti spriest. Es zinu, kā ir tad, kad  pedagogs ir par tevi jaunāks. Varbūt  pat esi redzējis, kā viņš izaug, un kad viņš pēkšņi sāk tevi mācīt, iespējams, to ir grūti pieņemt. Taču gan jau ar laiku būs citādāk. Man galvenais ir tas, lai dejotāji attīstās un paši to redz, tāpēc primārais šobrīd ir attīstīt deju kolektīvu vadītājus. Viens ir tas, kādi viņi bija pirms pieciem gadiem, bet otrs ir tas, ka jāiet uz priekšu. Ja vadītājs attīstās, tas nozīmē, ka arī dejotājs attīstīsies. Šajā ziņā Valkas novads rūpējas par saviem deju kolektīvu vadītājiem, saprot, ka viņi jāizglīto. Kopā rīkojam seminārus. Šajā mācību gadā no septembra  līdz aprīlim notikušas četras nodarbības, no kurām divas  vadīju es un uz divām bija pieaicināts laikmetīgās dejas horeogrāfs Ģirts Bisenieks. Smiltenē bija viena nodarbība.  

- Mūsu deju apriņķa skatē žūrija pateiks savu vērtējumu, vai visi kolektīvi tiks uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Jātur īkšķis, lai tas izdotos visiem, jo iespēja dejot tādā lieluzvedumā kā “Māras zeme” būs tikai reizi mūžā (atgādinām, ka “Daugavas” stadionā vairāk nekā 18 tūkstoši visu paaudžu dejotāju izdejos mūsu tautas vēstures nozīmīgākos brīžus no pirmsākumiem līdz mūsdienām un, palīgā ņemot laukumā izveidotos ornamentus, mūziku, enerģiju, ritmus un krāsas, tiks iezīmēta tautas dejas un dziesmas ciešā saikne ar cilvēka mūža ritumu un viņa laiku – redakcijas piezīme). Kāds ir tavs skatījums uz “Māras zemi”, par kuras repertuāru pērn tika gana daudz diskutēts?

-  Šobrīd daļā sabiedrības ir ieslēgta negācija, un šādi domājošie cilvēki, manuprāt, nemācēs skatīties objektīvi. Ja viņi mācēs noslēgties no šīm negācijām, tad domāju, ka  iebildumu nebūs un uzvedums būs ļoti skaists. “Māras zemei” būs spēcīga horeogrāfija, scenogrāfija (Reinis Suhanovs), režija (Elmārs Seņkovs). It īpaši jāņem vērā, ka  šis ir pirmais deju lieluzvedums, faktiski pirmā deju izrāde, kurā piedalās 18 tūkstoši dejotāju. Visu cieņu! Turklāt šo izrādi izdejos nevis profesionāli dejotāji, bet pašdarbnieki, kuri ikdienā ir dažādu citu profesiju veicēji. Attiecībā uz repertuāru joprojām ir daudz dažādu viedokļu, ka tas  nav labi un tas, taču kolektīviem visā Latvijā tika dota iespēja atteikties no dejām, ko viņi nevēlas dejot, taču tādu kolektīvu bija ļoti maz. Vērtējot “Māras zemes” dejas, cilvēki tās izvelk no konteksta, taču tas nedod objektīvu priekšstatu. Piemēram, nevar izvilkt  vienu fragmentu no mūzikla vai vienu ainu no teātra izrādes, jo tas nestrādās. Tāpat ir ar “Māras zemi”. Šis ir uzvedums. Dažas dejas varbūt ir tādas, kādas ir, bet kopumā tas viss skatīsies ļoti labi.

- Visi, kuri vēlējās, šo  deju lieluz­vedumu tomēr neredzēs, jo pieprasījums pēc biļetēm pārsniedza piedāvājumu. Ņemot vērā dažādus ierosinājumus sociālajos tīklos un dejotāju iniciatīvu, svētku organizatori vienu brīdi pat apsvēra iespēju sarīkot “Māras zemes” papildkoncertu. Taču dejotāju lielās slodzes dēļ papildkoncerta nebūs, būs tikai ģenerālmēģinājums un vakara koncerti 6. un 7. jūlijā. Tāds ir svētku Mākslinieciskās padomes vienbalsīgs lēmums.

- Es šādu lēmumu atbalstu. 21. gadsimtā dominē sociālie tīkli, un katram ir iespēja izteikt savu viedokli.  Cilvēki izlasa, ko raksta sociālajos tīklos, bet  neiedziļinās rakstītājā. Ar ģenerālmēģinājumu un diviem koncertiem pilnīgi pietiek, jo vajag atcerēties, ka tie ir pašdarbības dejotāji, kuri nāk uz mēģinājumiem un dejos “Māras zemē” sevis dēļ, nevis tāpēc, ka viņiem par to kāds kaut ko dos. Otrkārt, vajag atcerēties vēl kādu aspektu,  ko daudziem jau esmu teicis. Jauniešiem nav nekādu problēmu nodejot ceturto koncertu, taču vajag padomāt par vecākās paaudzes dejotājiem, par senioriem, kuriem ir cita atbildība pret uzticēto. Viņiem lieluzvedumā jādejo trīs dejas, katra piecas minūtes gara, tātad – kopumā 15 minūtes. Tad vēl jātiek līdz savai vietai stadionā, pēc tam – jānoiet nost.  Papildu tam klāt nāk mēģinājumu process un nakšņošana Rīgā, bieži vien guļot uz grīdas. Cilvēki nav savā komforta zonā, bet vecākajai paaudzei nav tik viegli atgūt spēkus kā jauniešiem, turklāt jāņem vērā iespējami hroniski veselības traucējumi. Tāpēc papildkoncerts  kādam var nākt par sliktu. Un vēl no savas pieredzes varu teikt, ka ir svarīgi, lai koncertā gribas dejot. Ja rodas doma, ka šito koncertu varētu arī nedejot, jau sākas rutīna. Tad jau tas ir profesionāls darbs, un tas ir cits stāsts. To visu ņemot vērā, es biju ar abām rokām par lēmumu, ka pietiek ar diviem koncertiem un ģenerālmēģinājumu. “Māras zeme” kopumā varēs uzņemt vairāk skatītāju (30 tūkstošus), nekā iepriekšējo Deju svētku koncerti, un tur viss ir kārtībā. Vienīgi šis ir Latvijas simtgades gads, ažiotāža ap Dziesmu un deju svētkiem ir liela  labu laiku iepriekš, uz svētkiem brauks arī daudz ārzemnieku. Loģiski, ka trūkst biļešu, jo pieprasījums ir liels, bet pretī nav attiecīga piedāvājuma. Taču, ja cilvēki žēlojas, ka tagad neredzēs “Māras zemi”, viņiem tāda iespēja bija jau vairāk nekā divu gadu garumā, apmeklējot pašdarbības kolektīvu koncertus, kuru programmā bija iekļauts šo Dziesmu un deju svētku repertuārs.

-  Lieluzvedumā dejotājiem ir atbildīgs darbs – izdejot stāstu par Latviju no 12 gadsimta līdz mūsdienām un  to, kā dažādu vēsturisko notikumu griežos esam varējuši izlolot savu valsti – Latviju. Kādus norādījumus kā deju apriņķa virsvadītājs tu dod deju kolektīviem, lai tie labi iznestu šo stāstu, piemēram, dejot arī “ar acīm”, ar izteiksmi?

-  Man kā virsvadītājam prioritāte ir nostiprināt dejas pamatus. Ja nav dejas pamatsoļu, ja nav pareiza zīmējuma, tad ko mēs varam vērtēt? Latviešu dejas pamatsoļi ir mūsu maizīte. Ja nav maizes, tad nav arī, uz kā likt sviestu un desu. Tāpēc šajos svētkos es prioritāti liku uz dejas pareizību iestudēšanas ziņā, uz šiem pamatsoļiem. Par iedvesmu es nesatraucos, jo uzskatu, ka katram kolektīva vadītājam uz to ir savs skatījums. Protams,  es daudz ko izstāstīju no sevis kā virsvadītājs, taču mans viedoklis ir, – cik vadītājs ir spējīgs, tik arī dejotāji ir spējīgi. Uzskatu, ka tad, ja vidējās paaudzes deju kolektīva dejotājs ļoti grib un apmeklē mēģinājumus, tad divu gadu laikā viņš var izaugt,  -  protams, viņš nebūs tāds, kā tie, kuri dejojuši no mazotnes, bet būs pieklājīgā līmenī. Labs piemērs ir Ievas Adāvičas (bijušās Smiltenes Tautas deju ansambļa “Ieviņa”, tagad Burtnieku novada jauniešu deju kolektīva “Sadancis” vadītājas – redakcijas piezīme) stundas, kurās  no lāčiem izauga stalti dejotāji. Kad es stājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, domāju, ka nezinu, kas ir klasiskās dejas tehnika. Kad iestājos, sāku iet uz klasiskās dejas stundām, un izrādījās, ka es ļoti daudz zinu, tikai nezināju nosaukumus tam visam. Izrādās, mēs TDA “Ieviņa” laikā dejojām tādas lietas, ko baletskolā māca 2. un 3. kursā.  Var teikt, ka tie, kuri izgājuši Ievas Adāvičas skolu, ir izgājuši  baletskolu, tikai atvieglotā latviešu skatuviskās dejas variantā.

- Kāpēc pārstāji dejot tautas dejas un pievērsies laikmetīgajai dejai?

-  Uzskatu, ka man tautas dejās kā dejotājam bijuši divi lieliski pedagogi un vairāk viņu nebūs – Ieva Adāviča un Jānis Ērglis (TDA “Teiksma” mākslinieciskais vadītājs – redakcijas piezīme). Nevaru teikt, ka esmu izsmēlis sevi tautas dejās, bet jutu, ka apstājos, ka man nav izaugsmes. Un tad, iesaistoties projektos, sāku dejot moderno, laikmetīgo deju. Tagad darbojos tajā žanrā gan kā dejotājs, gan kā horeogrāfs. Vispirms sāku dejot baletmeistares un horeogrāfes Indras Reinholdes kamerbaletā, tad pakāpeniski iesaistījos projektos, līdz laikmetīgā deja mani ievilka. Tai nav robežu.  Šajā žanrā var darīt tādas lietas, ko neesi darījis pirms tam. 

- Dejošana ir arī tava profesija?

- Esmu horeogrāfs, dejotājs un pedagogs, taču profesija diplomā man ir horeogrāfs. Absolvēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju horeogrāfijā – vispirms kā bakalaurs, pēc tam – maģistrantūrā. Deja ir mana dzīve. Man ir ļoti paveicies, jo man faktiski nav nevienas darbadienas, jo arī tad, kad strādāju, es baudu dienu. Pats sev esmu priekšnieks. Savu laiku plānoju pats. Strādāju, cik gribu, varbūt citreiz pat par daudz. Mani tuvākie jau zina, ka viņiem tas ir jāpiecieš. Ļoti patīk tas, ka katru dienu man ir iespēja satikt dažādus cilvēkus. Piemēram, pirmdienās esmu Smiltenē, vadu mēģinājumu vidējās paaudzes deju kolektīvam “Ieviņa”, tad atkal esmu Rīgā, strādāju ar bērniem “Teiksmiņā”, iesaistos dažādos laikmetīgās dejas projektos. Konkrēti ne pie viena neesmu simtprocentīgi piesaistīts. Tagad, piemēram, dejoju pie  horeogrāfes Lilijas Liporas dejas teātrī “Zvaigžņu AkA”. Vēl ir etniski stilizēts koncertuzvedums “Dod, Dieviņi”, kam veidoju horeogrāfiju un kurā arī pats dejoju. Līdz šim Latvijā bijušas  jau 16 “Dod, Dieviņi” izrādes. Tad vēl paralēli darbojos Operetes teātrī izrādēs “Jautrā atraitne” un “Balle Savojā” un koncertuzvedumā “Lai sasaucamies, lai dziedam”. Tad ir vairāki mazāki pasākumi, piemēram, dejoju studentu diplomdarbos.

 - Teici, ka oficiāli neesi nevienā trupā. Kā tiek atlasīti dejotāji konkrētiem uzvedumiem? 

- Katrs dejotājs ir ar savu pievienoto vērtību. Horeogrāfi, kuri vāc trupu, jau zina, ko viņiem vajag un ko nevajag. Ar ko tev ir labs kontakts, ar to arī sāc darboties. Ja tu piekrāp, neierodies uz mēģinājumu vai tev ir problēmas ar apmeklējumu, var būt, ka tas ir tavs pēdējais projekts pie šā horeogrāfa. Tāpēc ir tā, ka tev  jāizpilda darbs pieklājīgi un attiecīgā līmenī. 

 - Ja esi dejotājs Latvijā, kāda ir tava ikdiena?

- No rīta ir viens mēģinājums, pēcpusdienā - nākamais, vakaros ir darbi un vēl kāds mēģinājums. Dažreiz sanāk tā, ka darba diena ir 14 līdz 15 stundas. Dažreiz atkal no rīta ir tukšs, bet vakarā viss notiek.  Priekšrocība ir tā, ka tu pats plāno savu laiku. Es uzskatu, ka dejošanā neesmu profesionālis, jo Latvijā profesionāls dejotājs ir tas, kurš trenējas sešas līdz septiņas dienas nedēļā. Tie ir dejas tehnikas treniņi, sporta klubi, horeogrāfiskie treniņi. Diemžēl Latvijā cilvēkiem nav tādu iespēju, jo vienīgā profesionālā trupa ir Latvijas Nacionālā opera un balets. Pārējie diemžēl nevar profesionāli sevi uzturēt formā. Par treniņiem ir jāmaksā. Katrs dejotājs mēģina sevi noturēt, kā māk, - paskrien, nodarbojas ar spēka vingrinājumiem vai darbā citus mācot intensīvāk pastrādā. Piemēram, es vairāk sportoju.

- Pieļauju, ka daudziem (es neesmu izņēmums) laikmetīgā deja ir svešs žanrs. Reģionos šāda žanra izrāžu piedāvājums ir mazs, bet, ja cilvēks no sava novada aizbrauc uz Valmieru, Cēsīm vai Rīgu, tad, ļoti iespējams, lai skatītos pavisam citu kultūras piedāvājumu.

- Taisnība, diemžēl ļoti ierobežota informācijas plūsma par laikmetīgās dejas žanru kopumā šķērso mūsu mūsu galvaspilsētas robežas. Turklāt ne visas izrādes ir vienlīdz labas, bet nezinātājam var būt grūtāk to atšķirt. Informācija par laikmetīgās dejas žanru kopumā  ir no Juglas līdz Zolitūdei, un tālāk “iet” televizors. Tad vēl ir tāda lieta – deju izrādes, kas tiešām ir sliktas un kuras nav vērts redzēt.  Un, ja cilvēks atnāk uz laikmetīgo deju un ierauga sliktu izrādi, tad izdara secinājumu - “viss, laikmetīgā deja nav mans žanrs”. Es Stokholmā redzēju laikmetīgās dejas instalāciju – liels galds, daudz poniju, un cilvēks ķemmē poniju. Izrāde ir stundu gara. Pēc piecām minūtēm es aizgāju. Taču ir arī izrādes, kurās piedalās spēcīgi horeogrāfi un laikmetīgās mākslas dejotāji. Piemēram, Dmitrijs Gaitjukevičs (laikmetīgās dejas pārstāvis, horeogrāfs – redakcijas piezīme) pirms pāris gadiem Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja dejas izrādi “Inside”, kurā bija spēcīga horeogrāfija un dejas tehnika. Ļoti baudāmi! Manuprāt, ļoti svarīgi, lai katra laikmetīgās dejas izrāde ne vien pauž dziļu vēstījumu, bet arī saglabā augstu dejas kvalitāti, tādējādi izglītojot skatītājus un liekot iemīlēt šo dejas žanru. Turklāt skatītājiem tiek dota iespēja baudīt arī pasaules līmeņa izrādes, piemēram, nesen Rīgā ieradās Boriss Eifmans (viens no pasaules baleta grandiem, leģendārs horeogrāfs – redakcijas piezīme). Latvijas Nacionālajā operā Eifmana baleta teātris rādīja viņa baletu “Čaikovskis. Pro et Contra”. 

- Kas tev ir deja?

- Latviešu skatuviskā deja nav vienkārši tautas tērpa uzvilkšana, polkas, palēcieni, galopi, skrējiens pa noteiktu zīmējumu. Nē, katrai dejai ir savs stāsts, vai nu ar zīmējumu un ornamentiem veidots, vai arī tā ir sižetiskā deja vai raksturdeja. Ne visi skatītāji to var nolasīt, jo viņi vienkārši skatās – “o, laba mūzika”, bet ne visi saprot dejas stāstu. To var iemācīties, tikai skatoties dejas un tās analizējot. Nedomāju, ka cilvēkam, kurš nāk tikai sava prieka pēc skatīties, tas būtu jādara. Taču, ja tu sāc saprast, tu sāc skatīties mazliet citādāk. Protams, ne visi autori cenšas savā darbā kaut ko ielikt, bet ir daudzi, kas ieliek kaut ko ļoti labu un garšīgu.

- Kā vēl tu sevi garīgi bagātini?

-  Apmeklēju  deju izrādes, teātra izrādes, kurās ir doma. Arī koncertus, jo no tiem var daudz iedvesmoties.  Eju uz tādiem koncertiem, par kuriem zinu, ka tur būs kvalitāte. Pagājušajā gadā biju uz “Ram­mstein” koncertu Tallinā. Rīgā aizgāju uz “Kraftwerk”. Viļņā  biju uz Robina Viljamsa koncertu.  Latvijas māksliniekus satieku biežāk pasākumos, kur dejoju, un tad jau viņus arī var dzirdēt uzstājamies.

- No kā tu esi mantojis mākslinieciskos gēnus? Zinu, ka tev rados ir aktieris Intars Rešetins. Tātad dzimtā jābūt mākslinieku līnijai. 

- Intars ir mans brālēns. Mūsu tēti ir dvīņubrāļi. Taču abi ar Intaru dzimtā esam celmlauži, jo, cik man zināms, mūsu rados arī iepriekšējās paaudzēs nav bijuši mākslinieki.

Dzīvesstils