Suņu sakosti cilvēki –  kāpēc? 1

 Ik pa laikam sabiedrību pāršalc satraucošas ziņas: atkal pašu suns sakodis bērnu, vai klaiņojošs dzīvnieks saplosījis kādu sievieti. Kāpēc tā notiek un –  vai iespējams no tā izvairīties?

Jebkura šāda ziņa ir biedējoša. Neviens no mums nevēlētos būt upura lomā, vai arī pieredzēt tādu nelaimi savā ģimenē. Sakošanas gadījumi un iemesli ir visdažādākie, bet vai tie visi ir tik neparedzami un vainīgs ir tikai dzīvnieks? Kāpēc mēs, cilvēki no dzīvnieka, kurš vairāk gan darbojas instinktu vadīts, prasām vairāk saprāta, nekā ir mums pašiem? Vai mēs saviem līdzcilvēkiem ļaujam pēkšņi mums atņemt kafijas krūzi, bērniem ļaujam raut mūs aiz matiem, bakstīt acīs un ausīs, bradāt pa sevi, kad esam aizmiguši un brīvi rakņāties pa mūsu pusdienu šķīvi, uzskatot, ka tai jābūt normai?

Atbildes uz šiem jautājumiem un viedokļus par dažiem sakošanas gadījumu iemesliem skaidroju pie cilvēkiem, kuriem saskarsme ar ļoti dažāda rakstura un temperamenta četrkājiem ir ne tikai ikdienišķā sadzīvē, bet arī darbā.

Ivo Svenne – kinologs: „Man vispār ļoti nepatīk, ka tik ļoti tiek izdalīts viens nelaimes gadījuma veids: sakosti cilvēki, t.sk., bērni. Kāpēc ar tādu pat ažiotāžu sabiedrība netiek informēta par gadījumiem, kad bērni apdedzinās, kad paši sevi savaino, neapdomīgi un pārgalvīgi rīkojoties ar lietām vai nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm? Ka vecāki nav bijuši pietiekami atbildīgi un savas atvases nav pienācīgi uzraudzījuši. Uz visu šo kopējo nelaimes gadījumu fona, procentuāli, cik ir šie suņu sakostie cilvēki? Lielākā nelaime jau nav klīstošie bezsaimnieku suņi. Tie kā likums paskries jums garām, īsti pat neievērojot, ka esat gadījies viņam ceļā. Vislielākās briesmas līdzcilvēkiem sagādā nepieskatīti, vai brīvsolī izlaisti saimnieku suņi. Patiesībā gandrīz visi no Latvijā zināmajiem sakosto cilvēku gadījumiem varētu nenotikt, ja cilvēkiem būtu vairāk saprāta. Ja, paņemot dzīvnieku, cilvēki apzinātos un saprastu, ka suns ir jāmāca uzvesties un jāskolo. Gribētos, lai valstiskā līmenī tiktu risināts jautājums par to, ka jebkuram cilvēkam, kurš iegādājies suni, obligāti tas ir jāapmāca, saņemot par to attiecīgu dokumentu.”

Guntars Avdoško – Dr.med.vet., veterinārās klīnikas „Mazo brāļu hospitālis” valdes loceklis: „Visbiežāk sakosto cilvēku gadījumi notiek pašu saimnieku klātbūtnē. Viens variants, kad saimnieka klātbūtnē brīvi skrienošam sunim jūsu - pretimnācēja - uzvedība var šķist aizdomīga, tāpēc saimnieks „sargājams” jums uzbrūkot. Otrs, kad suns nejauši izskrien pa atvērtiem pagalma vārtiem, kamēr saimnieks pagalmā novieto auto. Tajā pat laikā šai vietai garām iet kāds gājējs, ar suni vai bez – nav svarīgi. Ir labi, ja ir labi, taču suns ir tikai dzīvnieks un mēs nekad 100% nevaram garantēt, ka nekas nenotiks. Tikpat labi tam zvēram var nepatikt garāmgājēja gaita, kāds aromāts šķist aizdomīgs. Beigu beigās suns pats dienas laikā var būt „sanervozējies”. Tāpēc jau ir saimnieks, kuram ir jāapzinās visi riska faktori, ļaujot savam dzīvniekam skriet brīvsolī. Nevienam garāmgājējam nav jāuzmin mūsu mīluļa garastāvoklis un jāzīlē, vai ar savām kustībām un darbībām neprovocēs dzīvnieku uzbrukumam (es šeit nerunāju par apzinātu dzīvnieka kaitināšanu). Tā ir tikai un vienīgi saimnieka atbildība – nepieļaut šādas riska situācijas”.

Lelde Mencendorfa – veterinārārste, veterinārās klīnikas „Mazo brāļu hospitālis” valdes priekšsēdētāja: „Sakošanas gadījumiem ir sezonāls raksturs. Pirmkārt, pavasaris un rudens, kad dzīvniekiem ir meklēšanās laiks. Tad hormonu vētras gūst virsroku, dzīvnieks ir uzbudināts un atrodas paaugstināta stresa stāvoklī. Vēl ne visi saimnieki mēdz regulāri rūpēties par tiem, ko pieņēmuši ģimenē. Ja suns netiek regulāri barots, viņš dzīvo pusbadā, tātad atrodas pastāvīgā diskomforta stāvoklī - arī tas ir uzbrukumu izraisošs faktors. Tad nejauša garāmgājēja jebkura rīcība var būt uzbrukumu provocējoša, it īpaši alkohola smārds. Cilvēkam nav jābūt alkoholiķim, pietiks ja no viņa būs jūtams tikai neliels alkohola aromāts. Otrkārt, periods, kad iestājas silts laiks un uz ielām parādās bērni ar velosipēdiem un skrituļdēļiem. Un treškārt, bieži sakošanas gadījumi ir bērnu ballītēs. Kad četrkājainais ģimenes mīlulis ir atstāts bez pieaugušo uzraudzības draiskojamies ar vairākiem bērniem. Tas viss ir līdz zināmam brīdim, kamēr sunim nešķitīs, ka „viņa” bērnam tiek darīts pāri, jo viņš par skaļu spiedz. Vai arī suns starp visiem sajutīs kādu, kuram no viņa ir bail – tātad ir iespēja parādīt, kurš te ir saimnieks un ... viņš kož. Kodiens var arī nebūt īpaši spēcīgs, jo suņa instinkts ir „skraps” – saķert un pievilkt sev tuvāk, taču bērns būs pārbijies. Suns nav muļķis, viņš arī grib „uzkundzēties” un ļoti ātri sapratīs ar kuru tas izdosies. Visos minētajos gadījumos situācijas ir cilvēku izraisītas: nenostiprināti pagalma vārtiņi, kurus suns var attaisīt un brīvi nokļūt pie riteņbraucējiem un skrituļotājiem, saimnieka un suņa pastaigas bez pavadas, brīvi izskrieties palaists suns, arī bez uzraudzības atstāts suns bērnu ballītēs utt. utjpr.”

Diemžēl jāatzīst, ka arī pēdējie divi plaši apspriestie nelaimes gadījumi 2012.gadā (janvārī Rīgas Pārdaugavā vairāku suņu saplosītā sieviete un novembrī ģimenes mīluļa, boksera šķirnes suņa, nokostais 8 mēnešus vecais mazulis) arī ir cilvēku vieglprātības, neapdomības un bezatbildības upuri. Abi diemžēl ar ļoti traģisku iznākumu.

G.Avdoško: „Mēs ik dienu klīnikā savu pacientu saimniekiem atgādinām nekādā gadījumā neatstāt bērnus un dzīvniekus bez uzraudzības, kur nu vēl laist mazuļus pie suņa bļodas. Pats mīļākais, pats miermīlīgākais suns ir un paliek dzīvnieks, kuru rīcību negaidītās situācijās tomēr nosaka instinkts. Jāatceras arī, ka paņemot kucēnu, par viņu būs jārūpējas: jābaro, jāspēlējas, jāmāca un beigu beigās – vienkārši jāvelta viņam pietiekami daudz laika. Bet mums: uz suņu skolu iet – nav laika, ikdienā nodarboties ar suni – nav laika, pat garākā pastaigā doties – nav laika. Un tā viņš aug pats savā nodabā, pamazām pārvēršoties par mežoni ...  . Bet bija normāls kucēns ar stabilu un noturīgu psihi.”

I.Svenne: „Suns nekādā ziņā nedrīkst sargāt savu ēdienu. Tas ir vienkārši jāiemāca. Lai nebūtu tā, ka suns pēkšņi bez iemesla uzbrūk kādam no dārza svētku viesiem, jo tas bīstami pietuvojies vietai, kur četrkājis pagājušajā rudenī noracis kaulu „nebaltai dienai” jums par to pat nenojaušot. Taču cilvēki diemžēl krīt otrā galējībā, uzskatīdami par normu, ka jebkurā brīdī drīkst ielīst suņa bļodā, drīkst uzmākties, raustīt suni, ļaut bērniem bradāt pa viņu, kad tas guļ. Taču arī suns ir dzīvs un arī viņam, tāpat kā jums, mājām ir jābūt kā miera ostai, kur patverties, tāpēc nevajadzētu to pārvērst par nemitīga stresa un uzbudinājuma vietu. Nepārtraukti suni terorizējot, lienot bez vajadzības ēdiena bļodā un ļaujot bērniem jebkurā brīdī uzmākties viņam, jūs neapšaubāmi neapzināti tuviniet brīdi, kad arī jūsu mājās var notikt nelaime. Vai vainīgs būs suns?”

Arī no janvāra traģiskā notikuma varēja izvairīties. Kāpēc? Tāpēc, ka sieviete bija iegājusi suņu „teritorijā”, ražotnē, ko viņi sargāja arī pēc tam, kad darbība tajā tika pārtraukta. Slēdzot ražošanu, cilvēki par saviem četrkājainajiem sargiem aizmirsa. Bet viņi izdzīvoja, par spīti aukstumam un badam, meklējot patvērumu un barību kā nu mācēdami. Skrienot klāt cilvēkiem ar iepirkumu somām, no kurām varēja sajust ēdiena smaržu, iztramdot bezsaimnieku kaķus, kad tie mielojās ar barotāju atstāto ēdienu. Taču ne no viena un nekur šie izsalkušie un apjukušie dzīvnieki neguva atbalstu – ne no cilvēkiem, kuri, loģiski, baidījās no vairākiem lieliem suņiem, ne no kaķu barotajām, kuras aizstāvēja savus aprūpējamos minčus. Gan vieniem, gan otriem jebkuri suņu aizbaidīšanas līdzekļi bija labi: klaigāšana, vicināšanās ar somu, rokām, koku, arī kāda ūdens šalts, kas apjukušos un mūžīgi pusbadā esošos dzīvniekus ietramdīja vēl vairāk. Līdz traģiskam, taču likumsakarīgam noslēgumam. Tas viss varēja nenotikt, ja vien ...  . Ja vien cilvēks nebūtu tik bezatbildīgs un vienaldzīgs, un jau sākotnēji būtu likvidēti traģēdijas cēloņi. Proti, ražotnes īpašnieki to likvidējot, būtu atcerējušies arī par četrkājainajiem „darbiniekiem” un tos iekārtojuši dzīvnieku patversmē; ja apkārtējo māju iedzīvotāji, pamanot apkārt skraidošos suņus, būtu par to ziņojuši atbildīgajām institūcijām; ja vien beigu beigās tā nabaga sieviete būtu kaut nedaudz zinājusi kā rīkoties situācijā, kad atrodies izsalkušu dzīvnieku teritorijā ...  .

 

 Vai iespējams pasargāt savus bērnus un sevi no līdzīgām nelaimēm?

Nu, protams, ka ir iespējams. Pirmkārt un galvenokārt – neizturēties vieglprātīgi, ne pret saviem dzīvniekiem, ne bērniem, ne arī pret līdzcilvēkiem. Cilvēkam ir jāapzinās, ka:

  • Suns ir jāaudzina un jāmāca;
  • NEDRĪKST mazus bērnus atstāt kopā ar dzīvnieku bez pieaugušo uzraudzības;
  • Jābūt tolerantiem pret līdzcilvēkiem un jāapzinās, ka svešiniekam ne tikai nav jāmīl mūsu suns, bet viņam vienkārši no tā var būt arī bail!

Otrkārt, bērniem jau no mazotnes skaidrot, ko darīt un kā uzvesties, sastopoties uz ielas ar svešu suni. Iestāstot bērnam, ka suns ir netīrs un riebīgs, ka viņam ir blusas, viņš ir slims ar lipīgu slimību, mēs bērnus nepasargāsim. Gluži pretēji, iedzīsim viņos nepatiku un bailes, kas nekādā ziņā nepalīdzēs, sastopoties uz vientuļa ceļa ar garām skrienošu, lielu suni. Gandrīz ar garantiju var teikt – šāds cilvēks noteikti būs potenciālais upuris.

Lai tā nenotiktu, speciālistu ieteikumi, kā  rīkoties, ja tomēr sastopaties ar svešu suni:

Simona Grundule – Tukuma pilsētas dzīvnieku patversmes pārstāve: „Ja redzat, ka jums strauji tuvojas suns, no kura jums ir bail, ir jāapstājas un jāsastingst. Es savā 15 gadu ikdienas saskarsmē ar dažādiem suņiem, nezinu nevienu gadījumu, kad suns būtu uzbrucis cilvēkam, kurš nekustas. Tomēr, ja esiet šo dzīvnieku ieinteresējis, viņš var jums pieskriet klāt un apostīt. Neredzot no jūsu puses provocējošas darbības, t.i., klaigāšana, speršana ar kāju, somas vicināšana un mētāšanās ar rokām, suns zaudēs par jums interesi un pēc mirkļa dosies tālāk savās gaitās. Ja nu tomēr viņš pie jums aizkavējas ilgāk, iesaku sev priekšā turēt somu, maisiņu, vai jebkuru priekšmetu, kas jums ir rokā. Neiesaku skatīties sunim acīs, jo suņu cīņa ir acu kontakts. Ja esat to izdarījis, šis skatiens ir jāiztur līdz galam. Gadījumā, kad jūtiet, ka būs problēmas, acu skatiens lēnām ir jānovērš. To suns uztvers kā uzvaru pār cilvēku un pats no jums atkāpsies. Pametot jūs kā pazemotu un vājāku pretinieku. Redzot, ka suns atkāpjas, ļoti svarīgi saglabāt mieru un nesākt klaigāt, vai vicināties ar rokām un somu, tādējādi it kā mēģinot paātrināt suņa aizbaidīšanu. Suns to uztvers gluži pretēji, proti, ka uzvarētais un pazemotais viņu provocē. Tad nākamais solis no suņa puses var būt uzbrukums bez brīdinājuma. Ja spēsiet saglabāt mieru, suns dosies prom tālāk savās gaitās meklēt ēdienu, vai nākošo, kurš nebūs tik mierīgs un ar kuru varēs „izkauties”. Vienīgais, ko varu ieteikt cilvēkiem, kuri sastopoties ar svešu suni, izjūt bailes: lai paši sev neradītu iespējami bīstamas situācijas, neaizkavējiet un nestājieties ceļā šim, savās darīšanās, skrejošam sunim. Tās pāris sekundes, ko aizkavēsieties, pasperot dažus soļus sānis no ceļa un apstājoties, ietaupīs jums daudz lielāku iespējamu nepatikšanu mirkļus.”

I.Svenne – kinologs: „Pamanot saimnieka nepieskatītu suni, nekādā gadījumā neveiciet straujas kustības, nelēkājiet un nekliedziet. Ieņemiet tādu pozu, ka izskatieties lielāks un draudīgāks, nekā esiet patiesībā. Piemēram, nostājoties ar kājām plecu platumā, ievelkot krūtīs gaisu, lai plecu daļa izskatās iespaidīgāka un pietiekami skaļā un noteikti stingrā balsī uzsaucot: „nedrīkst!” „mājā!”, „ej prom!” Sastopoties ar vairāk nekā vienu suni, vajag censties atrast kādu koku, sētu, vai jebkuru citu aizsegu, pret kuru nostāties ar muguru. Ja rokās ir soma, kaut vai polietilēna maisiņš, vienalga kas, turēt to sev priekšā, lai tas šķirtu jūs no iespējamā uzbrukuma. Un atkal – nekādā gadījumā nevicināties, nekliegt un neveikt straujas kustības, bet uzsaukt iepriekš pieminētās komandas!”

Noslēgumā, apkopojot speciālistu viedokļus, redzams, ka visas notikušās nelaimes ir mūsu pašu radītas. Sekas mūsu vieglprātībai, bezatbildībai un arī neiejūtībai pret līdzcilvēkiem. Ja mēs no dzīvnieka neprasīsim vairāk nekā paši no sevis; ja bērniem no mazotnes mācīsim nebaidīties no dzīvnieka, bet gan kā pret viņu izturēties, proti, „ne sunīša kājām spert, ne guntiņas, pagalītes”; ja skaidrosim līdzcilvēkiem kā izturēties un uzvesties, lai pats sevi neapdraudētu, sastopoties ar svešu suni; ja suņu saimnieki spēs saprast to cilvēku sajūtas, kuriem ir patiesas bailes no dzīvniekiem, savukārt šie cilvēki ar naidu neizturēsies pret suņu saimniekiem tikai par to vien, ka viņš pa ielu atļaujas iet ar suni, - tad arvien mazāk veidosies konflikta situācijas, kurām pa vidu ir ķīlnieks – suns, bet atrisinājums – traģisks.

Komentāri 1

Vai Latvija var?!

No 1.04-20.08 visa Norvēģijā suņiem jāatrodas nožogotās teritorijās vai pavadā ar īpašnieku, kad beidzot Latvija pieņems šo elementāro likumu!!!???

pirms 5 gadiem, 2015.05.25 00:10

Mīluļi