Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar lēmumu atgriezties Latvijā un dzīvot Valkas novadā ir vairāk kā apmierināti

Ģimene ar trīs bērniem no ārzemēm uz dzīvi Valkas novadā atgriezās pērnā gada maija beigās. Šobrīd viņu ģimenē aug jau četri bērni un viņi ir ļoti apmierināti ar savu lēmumu no Īrijas pārcelties uz dzīvi Latvijā. 

Kā galveno atgriešanās iemeslu ģimenes galva min bērnus, kuriem ar katru dienu, pārnākot no skolas un bērnudārza, pilnveidojās īru valoda un tās specifiskais akcents. “Tikai valodas dēļ nevēlējos, lai mani bērni mācītos un dzīvotu Īrijā,” atceras ģimenes galva. Viņš uz Angliju, lai strādātu tomātu fabrikā, devās 2011. gadā. “Darbs Latvijā man bija, tikai, nomaksājot īri, nekā daudz vairs nepalika.” Viņš atklāj, ka, strādājot Anglijā caur darbā iekārtošanas aģentūrām, reizēm juties kā vergs. Ne visās aģentūrās esot laba attieksme, tiek šķiroti cilvēki pēc tautības, netiek dotas brīvdienas vai citreiz ‒ vairākas nedēļas darbs. Ja aģentūra sūta strādāt uz attālāku vietu, pašam nākas meklēt iespējas, kā tur nokļūt, un, pat ja esi sarunājis, mēdz gadīties, ka otra puse pārdomā. “Reiz biju sarunājis uz objektu braukt ar poļu tautības cilvēku, ierados noteiktajā vietā un laikā. Redzēju, ka viņš atbrauc, paskatās uz mani un aizbrauc.” 

Pēc teju sešiem gadiem Anglijā ģimene nolēma pārcelties uz Īriju. Finansiālā ziņā Īrijā bijuši labāki apstākļi, bet stresa līmenis augstāks. Pat sākušās problēmas ar sirdi. Ģimenes rutīna, lai izdzīvotu Īrijā, bija neapskaužama. Kad ģimenes galva nāca no darba mājās, dzīvesbiedre devās uz darbu degvielas uzpildes stacijā. Viņš stāsta, ka darba grafiks bijis tāds, ka grūti bijis saplānot vizīti pie ārsta, friziera un tamlīdzīgi, jo, atgriežoties pēc nostrādātas dienas, nepieciešamās pakalpojumu sniegšanas iestādes jau bijušas slēgtas. Arī brīvdienās neesot bijis īsti kur aizdoties, tā kā ģimenei ļoti patīk būt pie dabas un Īrijas ainava un laikapstākļi nav tie piemērotākie izbraucieniem ar teltīm. Parku pilsētā esot maz, bet ārpus pilsētām pārsvarā pļavas, kurās ļoti liela iespēja dabūt ērces. Pēc gada neredzēšanās viņi saprata, ka ir kaut kas jāmaina un sāka plānot pārcelšanos uz Latviju. Par to, ka atgriežoties būs darbs, viņi nešaubījās, lai gan bija arī vairāki rezerves plāni, no kuriem viens – atpakaļceļš uz Īriju. 

Šobrīd strādājot Latvijā, ģimenes galva var nodrošināt ģimeni, samaksāt rēķinus, uzturēt automašīnu un, kā viņš pats atzīst, pilnvērtīgi dzīvot, nevis izdzīvot. Daudzi viņus esot mēģinājuši atrunāt no atgriešanās Latvijā. Teikuši, ka šeit nav, ko darīt, ka te neesot darba. “Tādas runas biedē braukt atpakaļ, bet man te ir, ko darīt. Darba ir tik daudz, ka uz dažiem ņemu talkā pazīstamus vietējos. Valkas novadā esam iegādājušies zemes gabalu, kur nākotnē plānojam celt māju, bet šobrīd tur esam iekopuši apjomīgu zemeņu lauku,” viņš stāsta un norāda, ka arī daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu arī ir bez darba vai dzīvo parādos. Arī pats daudziem draugiem un paziņām palīdzējis, esot ārzemēs, iekārtoties darbos vai devis naktsmājas. Viss galu galā ir atkarīgs no paša indivīda un viņa spējas idejas un vārdus īstenot dzīvē.  

“Par savu lēmumu esmu vairāk kā apmierināts. Esot šeit, esmu nomierinājies. Man patīk Latvijas daba, tā ir tāda kā nekur citur. Es vienmēr gribēju uzzināt, kāda ir sajūta būt patriotam, – tagad to zinu. Vairs nespēju iedomāties, ka varētu doties prom uz ārzemēm. Dzīvot savā zemē, iekopt savu dārziņu, dzīvot savā mājā – tas ir labākais kas var būt.”

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.

Eiropā