Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Eiropas Savienības vienotības pārbaude – repatriantu atgriešanās

Sākoties “Covid-19” krīzei, savās mītnes zemēs bija jāatgriežas tūkstošiem eiropiešu. Dzirdēti neskaitāmi repatriantu stāsti – gan pozitīvi, gan negatīvi –, vairāk kā jebkad iepriekš liekot novērtēt Eiropas Savienības (ES) pilsoņu pārvietošanās iespējas tās teritorijā. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle atzīst: “Dalībvalstis sekmīgi ieviesa un turpina repatriācijas avioreisus, kā arī prāmju satiksmi, kas ļauj valstu piederīgajiem atgriezties, ievērojot valstu individuāli noteiktos karantīnas nosacījumus.” Savukārt Tatjana Ždanoka tomēr piebilst, ka daudzas ES valstis šajā laikā saskārušās ar problēmām, kas saistītas ar iedzīvotāju atgriešanos mājās. Tiesa, viņa atzīst, ka problēmas gan vairāk bijušas ar pilsoņu atgriešanos no valstīm ārpus Eiropas Savienības.

“Bet arī ES iekšienē parādījās milzu problēmas ar cilvēku pārvietošanos. Daudzas valstis aizvēra savas robežas, nesaskaņojot to ar ES institūcijām. Piemēram, Polija vienkārši paziņoja, ka “neviens netiks iekšā, neviens nebrauks ārā”. Tāda vienpusēja rīcība bija iespējama tāpēc, ka savulaik netika pieņemta kopējā Eiropas pieeja iekšējo robežu slēgšanai ārkārtas gadījumā. Es toreiz biju viena no ziņotājiem par Šengenas kodeksu no parlamenta puses. Parlaments pat iesaldēja sarunas uz ilgu laiku, bet pārvarēt nostāju neļaut kopējo rīcību, ko aizstāvēja dažas valstis, mums neizdevās,” situāciju skaidro T.Ždanoka. Viņa piebilst: “Daudzi mūsu cilvēki, kas gribēja un bija gatavi atgriezties Latvijā ar savu privāto autotransportu cauri Polijai “Covid-19” krīzes periodā, saprata, ko nozīmē valstu egoisms. Polijas rīcība pat pārkāpa esošo Šengenas kodeksu, jo bija panākta vienošanās, ka viņi ļaus cilvēkiem atgriezties dzimtenē, un Polijai bija nodoti visi repatriantu saraksti. Kopā ar Igaunijas deputāti Janu Toomu (Yana Toom) mēs esam vērsušies Eiropas Komisijā, pieprasot viņu starpniecību un konkrētu problēmas risinājumu.”

Par atgriešanos mājās Eiropas Parlamentā saņemts arī gana daudz sūdzību. Visvairāk sūdzību bijis par to, ka iespēja atgriezties nav nodrošināta visiem. “Tiešām pirmajās nedēļās informācijas trūkums bija acīmredzams, repatriācijas reisu bija ļoti maz, informācija par tiem bija nesavlaicīga un dažreiz pat neprecīza. Turklāt vēl pro­blēma, šķērsojot sauszemes robežas tiem, kas gribēja atgriezties ar autotransportu. Sūdzību bija ļoti daudz,” atzīst T.Ždanoka.

Savukārt R.Zīle vērš uzmanību, ka sūdzības drīzāk rodas saistībā ar neizpratni par dalībvalstu pieņemtajiem atkopšanās no krīzes un ierobežojumu mazināšanas noteikumiem, proti, par karantīnas ievērošanas noteikumiem, kas šobrīd ceļojošo Baltijas iedzīvotāju vidū ir mīkstināti, taču ir neizpratne par to, kas notiek ar kādā no Baltijas valstīm iebraukušu citu valstu iedzīvotāju, kurš ieceļojis caur kādu citu Baltijas valsti.

Protams, situācija “Covid-19” pandēmijas laikā bija nepieredzēta un ne viss izdevās gludi un bez problēmām, tādēļ pašlaik jau var spriest par pieļautajām kļūdām ar skatu nākotnē, kā tās izlabot. 

T.Ždanoka uzskata, ka galvenā bijusi stratēģiska problēma – kopējās Eiropas Savienības kompetences trūkums būtiskajos jautājumos. Viņa spriež: “Savienība pastāv ne tikai dažu valstu ērtībai, bet arī dialogam, sapratnei un kopīgiem risinājumiem, pārvarot problēmas. Šādi risinājumi vispirms ir jāatrod sociālajā un veselības aprūpes jomā, kā arī robežu šķērsošanas jomā.”

“Pirmā un lielākā kļūda bija Eiropas Komisijas nespēja adekvāti reaģēt uz krīzes pirmajiem momentiem, tostarp saistībā ar pilnīgu solidaritātes trūkumu medicīnas un aizsarglīdzekļu piegādē tobrīd vissmagāk skartajām dalībvalstīm. Kā nākamais ir jāmin ilgas un smagas iziešanas no krīzes finanšu plāna pārrunas, kuras šoreiz sakrīt ar būtiskā ES daudzgadu budžeta veidošanu, kur ir risks, ka dalībvalstu vienošanās labākajā gadījumā notiks tikai rudenī, dažus mēnešus, pirms faktiski jaunajam daudzgadu budžetam būtu jāsāk jau strādāt. Kas būtu jāmaina? Neraugoties uz papildu finanšu mobilizēšanu dalībvalstu izejai no krīzes, ir īpaši svarīgi nepieļaut, ka iziešana no krīzes, kas balstās tostarp uz vērienīgiem dalībvalstu valdību finanšu glābšanas pasākumiem attiecībā uz saviem biznesiem, raisītu disbalansu ES vienotajā tirgū un konkurētspējā, kas būs kritiska Latvijas uzņēmumiem, nosargājot savu izcīnīto tirgus daļu gan ES tirgos, gan arī Latvijā,” vērtē R.Zīle

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.

Eiropā