Augstāk par savām interesēm – skolēnu labsajūta

Skolās vienmēr maijs iezīmē mācību gada noslēgumu, liecību izdošanu, pēdējo zvanu 9. un 12. klašu skolēniem. Jūnijā skolas tiek rotātas izlaidumiem, kas abiturientiem ir īpašs un zīmīgs notikums. Tas ir solis pretim lielajai dzīvei, savu sapņu piepildījumam. Tomēr šis mācību gads visvairāk atšķiras no iepriekšējiem ar to, ka lielākoties mācību darbs tika organizēts attālināti, rūpējoties par savu un līdzcilvēku veselību.

Tas bija liels izaicinājums visiem, satraucošus brīžus vairākkārt piedzīvoja Smiltenes vidusskolas kolektīvs. Pērn rudenī ar “Covid-19” inficējās vairāki pedagogi un skolas darbinieki, kā arī četrdesmit skolēni. Citās izglītības iestādēs novados tika konstatēti vien atsevišķi saslimšanas gadījumi. 

Spriedze, izaicinājums, grūtības, neziņa, nogurums – šie ir biežāk pieminētie vārdi sarunās ar skolēniem, viņu ģimenēm un skolotājiem pēdējā gada laikā. Kas tieši aiz šiem vārdiem slēpjas, nereti zina vien paši tuvākie. Brīdi pirms pelnītā un tik ļoti gaidītā atvaļinājuma “Ziemeļlatvija” uzrunāja pedagogus, kuri bija gatavi pastāstīt, kā jutās šajā mācību gadā, ko tas viņiem  iemācījis un licis apzināties. Aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka, fiziski distancējoties un esot katram savās mājās, cilvēki satuvinājās emocionāli, kļuva iejūtīgāki un vērīgāki attiecībā uz otru. 

Agrāk, aizverot skolas durvis, skolotāju darba diena bija noslēgusies, bet šajā mācību gadā tā nereti ieilga līdz naktij. Daudz lielākas pūles nācās ieguldīt, motivējot savus skolēnus un cenšoties noturēt to uzmanību tiešsaistes stundās, bet tagad, mācību gada noslēgumā, lūdzot tiem iesniegt neizdarītos mājasdarbus. Par problēmām, ar ko ikdienā nācās saskarties, pedagogi uz āru daudz nerunā, viņi šajā sarežģītajā laikā labprātāk izceļ labo savos audzēkņos.

Sākumskolas skolotāja sevi izaicina soļojot

Ilva Harkina, Grund­zāles pamatskolas  direktores vietniece izglītības jomā, 4. klases audzinātāja, ikdienā dzīvo Gaujienā, ģimenē aug trīs bērni.

Šis tiešām mums visiem, ne tikai skolotājiem, bet arī daudzu citu profesiju pārstāvjiem ir grūts un izaicinājumu pilns gads. Man pašai kā skolotājai nācās apgūt daudz jaunu prasmju – kā izmantot tiešsaistes platformas, kā efektīvāk pielietot uzskates materiālus attālinātajās mācību stundās. Ceturtās klases skolēni vēl ir maziņi, desmit gadus veci bērni, kuru ikdienā līdz šim datori nebija tik bieži jālieto mācību darbā. Tiešsaistē mācījāmies kopš janvāra. Satraucos, kā mums visiem kopā tas – būt tiešsaistē – izdosies. Patiesībā izdevās pārsteidzoši labi, ātri vien iemācījāmies darboties tiešsaistē gan katrs atsevišķi, gan kopā pie viena dokumenta. 

Jāatzīst, ka šādā formātā nav iespējams izņemt visu mācību vielu, kā tas notiek, mācoties klātienē. Vairākas tēmas palika neapgūtas. Sākumskolas vecuma bērniem ļoti svarīga ir socializēšanās. Klasē mums bija darbi pārī, tāpat mums bija noruna, ja kaut ko nesaprot, vispirms jāatrod draugs un abiem kopā jāpārrunā. Ja arī tad vēl nav skaidrības, tad jājautā skolotājai. Šajā mācību gadā epidemioloģiskās situācijas dēļ valstī, visu nācās pārkārtot un pielāgot apstākļiem. 

Mācību stundām gatavojos vakaros, meklēju risinājumus, kā to visu, ko rādīju klasē ar ilustrācijām, veiksmīgi pārnest uz interneta vidi. Tas izrādījās ļoti laikietilpīgi. Ārpus tiešā darba laika bieži atskanēja “WhatsApp”, jo bērni vakaros sūtīja nofotografētus darbiņus. Kāda nu kuram pieejama kamera un prasmes, citreiz viss bija miglains, centos salasīt uzrakstīto. Jūtu, ka pēc tik daudz pie datora pavadītām stundām ir pasliktinājusies redze. Taču mani skolēni ir brīnišķīgi, lai arī dažkārt attālinātajās stundās pazuda tā cieņa un pieklājība, kas bija vērojama klātienē. Skolā tomēr bija noteikumi, kas jāievēro. 

Attālinātās mācību stundas lielākoties vadīju no mājām, iekārtoju savu biroju. Bet telpu ir tik, cik ir, arī viedierīču, jo ģimenē aug trīs bērni – divi dēli un meita. Kad man vairs nebija vietas mājās, braucu strādāt uz skolu. Bērniem, kuriem grūtāk veicās mācības, divas reizes nedēļā notika konsultācijas klātienē, ievērojot visus piesardzības pasākumus. Gribas teikt, ka veiksmīgi esam izturējuši šo mācību gadu. Šie apstākļi veicināja jaunu iemaņu apgūšanu. Attālinātās mācības iepatikās vecāko klašu skolēniem, jo brīvāk varēja plānot savu dienu. Pieļauju, ka nākotnē mācību darba organizēšanā un pašā procesā būs izmaiņas, jo šis laiks izgaismoja dažādus modeļus un pieejas darbam. Labāko ir vērts pārņemt un lietot arī turpmāk. 

Ir daudz priekšrocību un arī mīnusu. Šajā pārmaiņu procesā vienu brīdi šķita, ka neatliek vairs laika saviem vaļaspriekiem, jo tiešām daudz koncentrējos uz pienākumiem darbā. Bet bērni taču negrib redzēt nogurušu un nomāktu skolotāju. Savu pozitīvo enerģijas lādiņu gūstu fiziskās aktivitātēs. Pa vakariem daudz soļoju. Pati sevi izaicināju, piereģistrējoties virtuālajās distancēs. Piemēram, no 18. novembra līdz 4. maijam esmu nogājusi tūkstotš kilometrus. Citreiz dienā tie bija trīs vai četri kilometri, tagad pastaigā veicu 12  un 15 kilometru garas distances. Kolēģi mēdz jautāt, pa kuru laiku es to paveicu. Brīdis sev ir jāatrod, lai cik saspringta būtu ikdiena. Katram novēlu atrast veidu, kā noķert tik ļoti nepieciešamo pozitīvo enerģiju. Līdz ar to arī apkārtējie, tāpat kā bērni skolā, uzņem šo labo enerģiju. 

Grundzāles pamatskolā strādāju piecus gadus. Līdz darbam man sanāk 15 kilometri. Kā gaidu atkal to laiku, kad katru rītu varēju braukt uz skolu, satikt jauko skolotāju kolektīvu. Man ļoti patīk Grundzāles pamatskola. Maza skola, kurā strādā daudz fantastisku un fanātisku pedagogu, taču vienlaikus šeit valda miers un patīkama gaisotne. Jūnija vidū man būs atvaļinājums, ceru, ka pēc tā dzīve ritēs ierasto gaidu un visi varēsim atgriezties skolā klātienē. Rudenī man audzināmā klase būs pirmīši. Jau tagad zinu, ka bērnu būs daudz. Vareni!

Daudz laika velta pašizglītībai

Ārija Baumane, logopēde Smiltenes novada Izglītības pārvaldē, uz nepilnu slodzi strādā Smiltenes vidusskolā

Logopēds ir valodas un runas korekcijas pedagogs, kur ļoti svarīgs ir klātienes kontakts. Šis mācību gads bija ar daudziem sarežģījumiem, jo, lai arī cik daudz darba neieguldītu, savus darba pienākumus attālināti nebija iespēja paveikt ar tādu atdevi un rezultātiem kā agrāk. Precīzāk, logopēda darbs nav izdarāms attālināti. Iedomājieties, piecu un sešu gadu vecu bērnu nodarbību pie logopēda tiešsaistē. Tāds maziņais mani otrā galā uztver kā multeni. Protams, ir daži pozitīvi piemēri. Bet, strādājot viens pret vienu vai arī bērns, vecāki un logopēds, ir pavisam cita atdeve. 

Šogad ārkārtīgi būtiska bija sadarbība un savstarpējā komunikācija. Cik vien tas bija pieļaujams, ar skolēniem tikāmies klātienē, ievērojot visu drošību. Diemžēl pamatdarbā Smiltenes novada Izglītības pārvaldē nevarēju braukāt pa novada skolām un strādāt ar skolēniem. Viss bija pakārtots Ministru kabineta noteikumiem un ierobežojumiem. Toties daudz sanāca konsultēt novada kolēģus, dalīties ar saviem ierakstiem un materiāliem. 

“Covid-19” pandēmija mainīja mūsu visu ikdienu, es daudz laika veltīju pašizglītībai. Iepriekšējā režīma ikdienā tas nebūtu iespējams, jo tad visi bijām steidzīgi un aizņemti. Par savu naudu iegādājos online kursus un lekcijas, ko piedāvāja ārzemju speciālisti. Iepazinos ar jaunākajām metodēm, kā uzlabot bērnu runas funkcijas, medicīnas iespējām. Pats vērtīgākais ir ieguldīt sevī, pilnveidojoties un veicinot profesionālo attīstību, pēc tam zināšanas izmantojot darbā. Strādājot kopā ar bērnu, vecākiem un iesaistot vēl citus speciālistus, patiešām var sasniegt ļoti labu rezultātu. Esmu izveidojusi materiālus, lai uzlabotu sava darba kvalitāti. Tādā ziņā šis dzīves posms ir nācis par labu, sūdzēties nevar.

Mani pārņem gandarījums par katru bērnu, kuram izdevies palīdzēt. Reizēm nepieciešams tikai mēnesis, lai sasniegtu rezultātu un bērns spētu iekļauties kolektīvā, apgūtu zināšanas, kas kaut kādu apstākļu vai iemeslu dēļ nebija izdevies līdz šim.  Par visefektīvāko metodi pirmsskolā un sākumskolā  uzskatu nodarbību, kurā piedalās gan bērns, gan kāds no vecākiem, jo reizēm vecākiem rodas iespaids, ka skolotājs ir par maz iemācījis viņa bērnam vai pie vainas ir kādas citas problēmas, kurās vaino ārējos apstākļus. Patiesībā izrādās, ka bērniņš vēl nav bijis gatavs skolai vai bijušas kādas attīstības problēmas, kuras risinām kopā ar psihologu un mediķiem. Ļoti novērtēju vecāku iesaisti, arī šobrīd viņi vēršas pie manis un meklē atbalstu. Vienīgi mazliet satraucos, kādi pirmklasnieki mūs sagaidīs rudenī pirmajā skolas dienā. Katru gadu pirms skolas bērnudārza beidzēji tiek testēti, lai apzinātu to sagatavotību. Cerams, tas būs iespējams arī šogad. 

Nesen “Feisbukā” pamanīju, ka cilvēks no pavisam citas Latvijas puses bija mani rekomendējis kā logopēdu. Tas ir patīkami, ka mans devums tiek novērtēts. Es ilgojos pēc klātienes darba un kolēģiem. Ar prieku gaidu katru sapulci, kurai var pieslēgties tiešsaistē, lai tikai varētu satikt kolēģus, pat ja tas notiek neklātienē. Esmu pārliecinājusies, ka ķermenis pasaka daudz vairāk kā izteiktie vārdi.

Atzīmes neatspoguļo reālās zināšanas

Ilona Būda, Smiltenes vidusskolas krievu valodas skolotāja 

No emocionālā viedokļa šis mācību gads ir nomācošs, jo pats vārds ierobežojumi jau izklausās drūmi. Vēl pa vidu salīdzinoši vieglā formā izslimoju slimību, kura izmainījusi visu pasaules kārtību. Man pašai personīgi ļoti vajag izkustēties, kaut vai uz kafejnīcu aizbraukt un izdzert kafiju, īpaši sāpīgi ir par ceļošanu, kas šobrīd nav vēlama. Runājot par skolotāja profesiju, tad mums vēl nebija tik traģiski kā citās sfērās strādājošajiem, kas ilgstoši bija spiesti būt dīkstāvē. 

Par 2020./2021. mācību gadu – no vienas puses, ir atvieglojums, jo trešdien izliku atzīmes un tas būs noslēdzies, no otras puses, ir nedaudz rūgtuma piegarša, jo svešvalodu ir ārprātīgi grūti iemācīt attālināti. Šogad sanāca tā, ka krievu valodu mācu visām 6. klasēm, kuras šo mācību priekšmetu sāka apgūt no nulles. Klātienē tikāmies tikai divus mēnešus – septembrī un oktobrī līdz rudens brīvlaikam. Tas bija mazumiņš, ko ar bērniem tajos divos mēnešos skolā paveicām. Ar pārējo nācās tikt galā pašiem. Ja salīdzina iepriekšējā mācību gada beigas (“Covid-19” pandēmijas sākumu), tad attālinātās mācības bija vēl grūtākas, jo komunicējām tikai rakstveidā. Pagājušajā vasarā jau visi gatavojās nākamajam “Covid-19” vilnim, tika mainīta visa darba metodika, stundas notika tiešsaistē. Tas, protams, uzlaboja mācību procesu. Bērniem ir super labi vērtējumi. Pirmajā semestrī bija daudz septītnieku, šajā jau devītnieki, bet diemžēl tas neatspoguļo reālo situāciju. Rezultāti ir, bet zināšanu nav. Tas ir bērnu un vecāku kopdarbs, pieļauju, ka  nākamajā mācību gadā būs liels kritiens. Šajā gadījumā ļoti novērtēju vecāku atbalstu un iesaisti, citādāk bērniem būtu vēl grūtāk apgūt svešvalodu no nulles. Jāteic gan, ka šī vecumposma bērnu vecākiem jau pašiem bijusi maza saskare ar krievu valodu, šīs paaudzes krietni labāk runā angļu valodā. Tāpat kā mūsdienu bērni, kuri jau kopš mazotnes multfilmas skatās angļu valodā. 

Bez krievu valodas stundām man vēl ir sava audzināmā 5.c klase. Arī šos skolēnus paguvu iepazīt vien rudenī, pārējos mēnešus tikai tiešsaistē. Bērni šajā vecumā vēl ir diezgan apzinīgi, nav daudz jāstumda un jābīda uz priekšu. Tikai pavasara posmā, kā jau mēs visi, arī viņi sāka pagurt. Kopumā bērni malači, tikai diviem grūtības sagādāja mājasdarbi, līdz ar to iekrājās parādi. Vasarā visiem novēlu atpūsties un uzkrāt spēkus rudenim. Ļoti ceru, ka rudenī varēsim atgriezties skolā.

Izglītība