Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Literārā kafejnīca “Klusumā sāk skanēt dvēsele…”

Literārā kafejnīca Smiltenes vidusskolā ir direktores vietnieces, latviešu valodas un literatūras skolotājas Valdas Cirītes izlolota, ar skolēnu, skolas absolventu un skolotāju labajām domām un siltajiem vārdiem piepildīta... Šā gada pasākuma moto bija Zentas Mauriņas vārdi “Klusumā sāk skanēt dvēsele”.

Direktores vietniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja Valda Cirīte literārās kafejnīcas rīko jau vairāk nekā 10 gadus. “Sākās tas viss tā. Lasīju skolēnu domrakstus. Darbiņi bija tik interesanti, ka gribējās, lai tos redz un dzird arī citi,” atceras Valda Cirīte. “Labākos sacerējumus izliku pie ziņojumu dēļa. Jaunieši nāca klāt, atzinīgi novērtēja skolasbiedru paveikto. Tā radās doma par literāro kafejnīcu – draudzīgu pasākumu ģimeniskā atmosfērā, kurā skolēni dalās ar saviem stāstiem un pieredzi. Bet noslēgumā – balle. 

Rudenī parasti aicinu visus vidusskolēnus par noteiktu tematu sagatavot radošos darbiņus. Pēc tam jaunieši, kuri vēlas, var ar tiem dalīties literārajā kafejnīcā. Uzrakstīto nerediģēju. Uzskatu, ka tad tie vairs nebūtu viņu darbi,” stāsta Valda Cirīte. “Literāro kafejnīcu pa šiem gadiem bijis tik daudz, ka neslēpšu - vairākkārt bijušas pārdomas par to, vai šādu pasākumu vajag, vai tas nav sevi izsmēlis. Bet pienāk atkal rudens, skolēni paši nāk klāt un saka, ka to ļoti gaida. Vēlmi atbraukt izteica arī absolventi. Tā kopīgi nolēmām, ka aicināsim piedalīties arī skolas pēdējo divu gadu absolventus. Vēl uz pasākumu kā klausītājus parasti aicinām devīto klašu skolēnus.”

Šā gada literārās kafejnīcas jauninājums -  tajā klātesošos ar saviem literārajiem darbiem uzrunāja arī trīs Smiltenes vidusskolas skolotājas, kuras visas ir šīs skolas absolventes un pasākumā piedalījušās arī kā skolnieces: 12. a klases audzinātāja, bioloģijas skolotāja Lāsma Rābante, 11. b klases audzinātāja, matemātikas skolotāja Signe Vovere un 10.a klases audzinātāja, dabaszinību un bioloģijas skolotāja Evita Ozola. 

Laba iespēja ļaut sevi ieraudzīt citā rakursā

“Lampu drudzis, literārajā kafejnīcā prezentējot savu darbiņu, bija tāds pats kā tad, kad tajā piedalījos kā skolniece,” atzīst skolotāja Evita Ozola. “Izjūtas? – Arī tās daudz neatšķīrās, vienīgi klāt nāca lielāka atbildības sajūta, jo klausītāju vidū bija arī mani audzēkņi. Taču tajā pašā laikā piedalīšanās šajā pasākumā jaunajiem skolotājiem bija laba iespēja ļaut jauniešiem mūs ieraudzīt citā rakursā. Sabiedrībā attiecībā uz skolotāja darbu joprojām valda spēcīgi stereotipi – viņam jābūt tādam, tādam un tādam… Jaunietis viņu redz tikai viena mācību priekšmeta kontekstā, taču brīži, kuros skolotājs vairāk atklāj savu dziļāko būtību, palīdz veidot siltākas savstarpējās attiecības. “

Skolotāja Evita Ozola ir arī vairāku dzejoļu autore. Tie parasti pie viņas atnāk spilgtu emociju brīžos. Reizēm arī nakts vidū. Ne vienmēr uzrakstītais klasificējams kādā literārajā žanrā. “Rakstīšana man ir veids, kā sakārtoju savas domas, atbrīvojos no traucējošās emocijām un lietas nosaucu to īstajos vārdos. Ne visu šajā dzīvē var pārrunāt ar otru cilvēku. 

 “Literārās kafejnīcas lielākā vērtība ir tā, ka tā atraisa klātesošajos patiesu sirsnību, līdzjūtību, palīdz apzināties – savās bēdās, pārdzīvojumos un emocijās tu neesi viens! Ne visi prot savas izjūtas noformulēt vārdos vai uzrakstīt. Šādā pasākumā tie, kuriem tas padodas, var palīdzēt citiem, kuri par pārdzīvoto nespēj parunāt, izstāstīt otram.”

Evita Ozola pirmoreiz literārajā kafejnīcā piedalījās, mācoties 12.klasē. Šis vakars viņai visvairāk atmiņā palicis ar skolotājas Valdas Cirītes radīto sirsnīgo atmosfēru. Gan toreiz, gan šoruden Evitas stāsts bija par tēti, kuru viņa zaudēja, kad bija vēl pavisam maziņa.

Skolotāja uzskata, ka lielajā dzīves steigā ikvienam cilvēkam svarīgi uzdāvināt sev brīdi, kurā ļaut runāt klusumam un sirdij. “Arī tad, kad ikdiena piesātināta daudz dažādiem notikumiem, pamanos atrast mirkli, kurā, apsēžoties pie baltas lapas, pildspalva pati skrien pa papīru.”

Skolotājas Ozolas otrs vaļasprieks, kas arī palīdz izrauties no ikdienas un labā nozīmē piespiež izbrīvēt laiku sev, ir tautas dejas.

Skolotāja jau studiju gados nešaubīgi zinājusi – pēc augstskolas beigšanas viņa noteikti atgriezīsies Smiltenē. “Esmu izaugusi laukos. Lai justos laimīga, harmonijā ar sevi, man nepieciešams dabas tuvums, klusums un miers. Man nepatīk lielas pilsētas, drūzma un troksnis. Kad beidzu Daugavpils Universitāti, rektors piedāvāja palikt darbā augstskolā. Taču es gribēju atgriezties mājās.”

Evita Ozola skolotājas darbu uzskata par savas dzīves skaistāko aicinājumu. Viņu iedvesmo bērnu mirdzošās acis, kas gaida atbildes uz tik daudz jautājumiem! Skolotājas laimīgie brīži ir tad, kad viņa redz, ka skolēni viņas mācīto prot pielietot praktiskajā dzīvē. Bet audzināmā klase viņai ir vēl viena ģimene.

Evita Ozola adventes laikā visiem novēl laimi, veselību un atrast laiku, lai pabūtu kopā ar saviem mīļajiem! 

Stāsts par mājām, kas esam mēs paši

Matemātikas skolotāja, 11.b klases audzinātāja Signe Vovere pirmoreiz literārajā kafejnīcā piedalījās, mācoties 10.klasē. “Skolasbiedru stāsti jauniešiem palīdz vienam otru  labāk izprast un saliedē kolektīvu,” uzskata skolotāja. “Ikdienā nepavisam nepiederu tiem, kuri daudz runā par savām jūtām. Bet reizēm tas ir vajadzīgs. Arī skolēni mūs līdz ar to ierauga ne tikai kā skolotājas, bet kā sev līdzīgus cilvēkus – ar saviem priekiem un bēdām - tādām pašām kā viņiem. Ikdienā reizēm savus priekus un sāpes esam spiesti nolikt maliņā, jo pirmajā vietā ir mācību viela, kas noteiktajā stundā jāapgūst.”

Literārajā kafejnīcā skolotājas izvēlētā darba temats bija mājas. “Bet patiesībā jau tas bija stāsts par mani pašu. Visu to, ko teicu par mājām, varu attiecināt arī uz sevi. Mājas var tik dažādas! Man patīk, ka manas mājas atrodas klusā vietā, pie dabas. Taču šajā pasaulē pats svarīgākais ir dzīvot saskaņā ar sevi, būt gataviem ieguldīt darbu, augt un sevi pilnveidot, lai justos laimīgi un harmoniski.” 

Skolotājas ikdiena, īpaši, tuvojoties semestra noslēgumam, ir ļoti intensīva. Klusām pārdomām izdodas veltīt vien agras rīta un vēlas vakara stundas, pastaigājoties ar sunīti Rū. Signe Vovere ir laimīga, ka viņa pēc studijām Latvijas Universitātē darbā atgriezusies Smiltenes vidusskolā. “Rīga nav mana pilsēta. Daudz mīļāki ir lauki un mazpilsētas miers. Tajā pašā laikā – ja ir vēlēšanās, vienmēr, taču, pastāv iespēja aizbraukt uz kādu pasākumu, apmeklēt teātra izrādes un koncertus arī galvaspilsētā.”

Skolotājai savā darbā lielāko gandarījumu sagādā bērnu prieks, kad viņiem izdevies sasniegt iecerēto, saprast līdz šim nesaprasto. “Tas ir arī skaistākais atalgojums par manu darbu.”

Signes Voveres vēlējums visiem adventes laikā: “Lai ikvienam izdodas atrast sevī mieru! Nesatraucieties par sīkumiem un izbaudiet katru šīs dzīves mirkli! 

Lādīte, kurā paslēptie dārgumi iedvesmo un silda

 “Atmiņas par literārajām kafejnīcām ir vienas no manām mīļākajām skolas laika atmiņām,” atzīst skolotāja Lāsma Rābante. “Jauniešiem tā ir jauka iespēja izteikties, dalīties ar savām emocijām, pārdzīvojumiem un piedzīvot skolasbiedru atbalstu. 

Arī skolas laikā, kad pirmoreiz uzstājos literārajā kafejnīcā, tāpat kā šogad, stāstīju par savu ģimeni. Par mājām un to īpašo smaržu. Ģimene man vienmēr nozīmējusi ļoti daudz.

Neilgi pirms literārās kafejnīcas uz Latviju no ārzemēm bija atbraukušas māsas. Kad, gatavojoties pasākumam, apsēdos pie baltas lapas, pirmās uzrakstījās emocijas, kas sakrājušās pēc šī tikšanās. 

Arī jauniešiem, kad sirds ir emocijām pilna, iesaku tās uzticēt baltai papīra lapai. Tas palīdz uz notikušo paskatīties citādāk, lieliski nomierina un sakārto domas.”

Skolotājai jau no skolas gadiem ir ļoti mīļa kāda lādīte, kurā viņa glabā sev svarīgas atziņas, lapiņas, kurās aprakstītas emocijas no laimīgākajiem brīžiem, fotogrāfijas, kurām otrā pusē uzrakstītas tā brīža izjūtas. “Ik pa laikam tās pārskatu. Tās iedvesmo, sasilda un palīdz!”

Pēc augstskolas beigšanas  Lāsma Rābante piecus gadus nodzīvojusi Rīgā, kur strādājusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē par laboranti. “Viss jau bija labi, bet Rīgā nekad nejutos kā mājās. Smiltenē, pat izkāpjot no mašīnas pie veikala “TOP”, ir sajūta, ka tā ir mana vieta, kurai esmu piederīga. Man patīk būt tuvāk dabai, pilsētas trokšņi un burzma nav man!”

Lāsma Rābante ir pārliecināta, ka viņa izvēlējusies pašu skaistāko profesiju. Viņa no sirds priecājas par katru skolēnu, kurš ir sasniedzis iecerēto!  “Tad, ja tā sasniegšanā man izdevies palīdzēt, prieks ir divkāršs. Jā, ir arī grūtāki brīži, bet to ir daudz mazāk par labajiem! Kad paliek skumji, audzināmā klase uzreiz ir apkārt un bēdas ātri vien atkāpjas…”

Adventes laikā Lāsma Rābante visiem novēl ticēt, ka šajā aukstajā pasaulē vienmēr ir arī kas silts, jauks, labs un skaists. “Cilvēki bieži, koncentrējoties uz ko vienu, bieži  - negatīvo, palaiž garām piecas sešas labas un skaistas lietas! Tāpēc būsim redzīgām acīm un vairāk saskatīsim labo! Nav tādas dienas, kurās nenotiktu arī kas labs!”

“Dzīve rāmīti nav man!”

Smiltenes vidusskolas literatūras skolotāja un projektu vadītāja Inga Deigele jau otro gadu literārajām kafejnīcām piešķir īpašu noskaņu ar savu mūziku. Arī šoreiz skolotāja uzstājās ar pašas komponētajām dziesmām, kurām viņa ir arī vārdu autore. Jaunas dziesmas pie skolotājas parasti atnāk tad, kad izbrīvēts brīdis pabūt vienatnē. Cilvēkam, kurš strādā skolā, turklāt – divu bērnu māmiņai šādu mirkļu nav daudz, tāpēc Inga ļoti novērtē katru iespēju. Bet dziesmas ir pretimnākošas – tās  jauno autori bieži sagaida, ejot cauri skaistajam Vecajam parkam uz skolu… 

Inga Deigele Smiltenes vidusskolā strādā ceturto gadu. Literārā kafejnīca ir viens no viņas mīļākajiem skolas pasākumiem. Viņasprāt, pasaulē, kurā dominē ātrākie, skaļākie, varenākie, ir vajadzīgi arī šādi vakari, kas rosina ieskatīties sevī un otrā. “Tajos nevienam nav jābaidās būt pašam, var atklāt arī savas vājās puses, personiskās atmiņas un pārdzīvojumus, jo klausītāji ir savējie, kuri saprot, ka ne vienmēr viss šajā dzīvē ir ideāli. 

Šobrīd daudz runājam par emocionālo inteliģenci, to, cik tā svarīga personības attīstībā. Šis ir viens no pasākumiem, kas ļoti attīsta emocionālo inteliģenci.”

Ingai Deigelei patīk dzīve, kas nav ielikta rāmītī. “Skola ir vieta, kur nekad nav divu vienādu darba dienu. Man patīk izdzīvot visu to emociju gammu, ko mācību gada garumā sniedz gatavošanās katram skolas pasākumam. Piemēram, šobrīd rakstu scenāriju Ziemassvētku eglītei. Domāju, ko bērni tajā teiks, atlasu dziesmas… Esmu laimīga, ka varu ar ko tik skaistu nodarboties ne tikai brīvajā laikā, bet arī ikdienā, darbā. Svētku scenāriju veidoju tādu, lai skolēniem Ziemassvētku gaidīšanas izjūtās būtu iespēja pakavēties ilgāk… 

Mans vēlējums Ziemassvētku gaidīšanas laikā? Mīliet viens otru! No sirds, negaidot, kas par to būs! Ja vecāki mīlēs bērnus un bērni – vecākus, tad arī daudzas citas lietas sakārtosies.”

Īpaši literārajai kafejnīcai audzēti ķirbīši

Vizuālās mākslas, kulturoloģijas un mākslas vēstures skolotāja, 10.b klases audzinātāja Ilva Dūmiņa Smiltenes vidusskolā strādā ceturto gadu. Arī viņai, līdzīgi kolēģēm, literārā kafejnīca ir viens no mīļākajiem skolas pasākumiem. Skolotāja visus šos gadus rūpējusies par literārās kafejnīcas vizuālo noformējumu. Šogad galdiņus, pie kura sēdēja jaunie rakstnieki, dzejnieki, mūziķi un viņu klausītāji, greznoja skolotājas īpaši šim pasākumam audzētie dekoratīvie ķirbīši. To raža šoruden padevusies īpaši laba, jo laikam, taču, arī ķirbīši apzinājušies savu sūtību un vēlējušies piedalīties Smiltenes vidusskolas literārajā kafejnīcā. 

“Sirsnīgā, draudzīgā atmosfēra, iespēja dalīties savās patiesākajās jūtās un pārdzīvojumos. Tā ir šo pasākumu lielākā vērtība,” uzskata skolotāja un arī adventes laikā novēl ikvienam no visas sirds izbaudīt visu skaisto un labo, ko piedāvā katra diena. “Citiem jāpērk dārgas biļetes, lai redzētu ziemu, bet mums Latvijā ir četri gadalaiki! Lai ikvienam šis laiks bagāts sirsnīgām un gaišām pārdomām!”

Pasākums, kas palīdz citam citu iepazīt dziļāk

“Īpašā noskaņa ar silto tējas tasi un kādu kārumu, saviļņojošie stāsti, kas rosina līdzpārdzīvot un paskatīties uz šo pasauli citādāk, klasesbiedru klātbūtne – tas arī ir tas, kas rada vēlēšanos uz šejieni atbraukt un piedalīties,” atzina skolas pēdējo divu gadu absolventi. Dažiem no viņiem nākotnes profesija saistīta ar kultūru un par to lielā mērā jāpateicas arī literārajai kafejnīcai. Taču arī tie, kuru ikdiena saistīta ar pavisam ko citu, atzīst – šādi pasākumi ir ļoti vajadzīgi, jo tie palīdz izjust vienam otru daudz dziļāk, nekā paskrienot garām skolas gaiteņos. 

Izglītība