Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Smiltenes vidusskolā, kopā Ziemassvētkos…

Katrs Ziemassvētku eglītes pasākums ir kā brīnumzeme, kurā nokļūstot, brīžiem acīs sariešas aizkustinājuma asaras, brīžiem pārsteigumā aizraujas elpa, sirds gavilē priekā un domās pārceļamies pasaulē, kurā viss ir daudz vienkāršāk, mīļāk, patiesāk un sirsnīgāk nekā ikdienā. Smiltenes vidusskolā Ziemassvētki ir vieni no gaidītākajiem svētkiem, kuriem rūpīgi gatavojas visi – no pašiem jaunākajiem līdz vidusskolēniem. Kā allaž, viņiem talkā nāk skolotāji un arī vecāki. Kad gan vēl būt kopā, ja ne Ziemassvētkos?

“Mīļie skolēni, vecāki un skolotāji! Mēs esam tik lepni un priecīgi par mūsu kopīgajiem bērniem! Tas mīļums, kas nāk no jūsu sirds, arī veido mūsu mājas sajūtu,” klātesošos uzrunāja skolas direktore Ilze Vergina. “Katru gadu nākam kopā, lai redzētu, kā mūsu kopīgie bērni ir paaugušies, lai viens otra mirdzošajās acīs ieraudzītu to prieku, ko dod Ziemassvētki. Ziemassvētkos mēdz skatīties nākotnē. Arī  mēs, skolā skatāmies nākotnē un vienlaikus ļoti priecājamies par sasniegto un paveikto. Jau vairākus gadus Smiltenes vidusskolā ir tradīcija pasniegt Zelta un Sudraba liecības, kā arī pateicības par veiksmīgi padarītu mācību darbu. Patiess prieks, ka 58 skolēni saņēma Zelta liecības, 119 – Sudraba liecības un 47 – Atzinības. 

Paldies arī skolotājiem par to darbu, ko esat ieguldījuši mūsu bērnos! Šajos mēnešos – no septembra līdz decembrim mums bija ļoti daudz jāpadara, bet pa vidu ikdienas pienākumiem bija vairāki brīnišķīgi pasākumi. Arī šī Latvijas simtgade bija mūsu skolai ļoti nozīmīga. Laiks pagāja vienā lielā skrējienā… Līdz nonācām līdz brīdim, kad tika rakstīti scenāriji Ziemassvētku pasākumiem un sākas gatavošanās šim brīnumam – skolas Ziemassvētku koncertam. Lai būtu kopā. Vārds “kopā” man visvairāk asociējas ar Vairu Vīķi – Freibergu. Viņa bija tā, kura mūs sasauca kopā, viņa teica, ka kopā esam stipri. Viņa vārdu “kopā” daudz lietoja, rakstot par dainām, saules dziesmām, tā mūs stiprinot. Ko šis vārds nozīmē mūsu ģimenēs? Kā ir būt kopā, kad patiesībā neesam kopā? Kā ir būt kopā, kad mīlam no tāluma un, kad kāp nevis kalnā, bet no kalna lejā? Kā ir būt kopā, kad nav izdevies nopelnīt ne zelta, ne sudraba liecību, ne atzinību? Bet mīlestība jau nekur nav zudusi! Būt kopā nozīmē dot otram spēku, uzmundrināt…

Paldies, vecāki, par atbalstu mūsu māksliniekiem! Katrs no viņiem tajos ielicis savu sirdi, prasmes un varēšanu. Jūs, skolēni, protat būt kopā!

Šādos brīžos ieraugām, kur ir mūsu patiesās vērtības. Gan to, ka ir jāmācās, gan jābūt uzcītīgiem un talantīgiem. Mums, skolotājiem, liela vērtība ir arī katrs vecāku pateiktais labais vārds. Un arī bērnos katrs jūsu vārds atrod vispaliekošāko vietu… 

Gribu jums, mīļie bērni un jaunieši, novēlēt, lai tas, ko esat vēlējušies un sasnieguši, ir jums brīnišķīgs solis uz priekšu! Un jums, skolotāji, – vislielāko spēku un izturību! Izglītības sistēma atkal stāv lielu pārbaudījumu priekšā, bet mēs esam stipri un viss būs labi! Paldies, skolotāji, par nesavtīgo darbu! Kāds varbūt teiks: “Tas ir viņu pienākums!” Bet mēs zinām, cik reizēm grūti būt labam skolotājam… Meklēsim ceļu paši pie sevis, krāsim spēku savās ģimenēs, sirdī, skolā, savā Smiltenē! Lai baltās domas un sniegs ir kā svētība visam nākamajam gadam!”

“Sniegavīra Ziemassvētki”

Vai zinājāt, ka pat tad, ja sirds kļuvusi auksta un cieta kā ledus, vajag sameklēt rūķīti, kuram ir svece ar brīnumainu liesmiņu? To uzlūkojot, atkal spēsiet just un priecāties! Ja vien ticat brīnumiem, esiet gatavi kādreiz piedzīvot sāpes un pāri visam - sargāt mazo, īpašo liesmiņu sevī kā dārgu dāvanu, lai varētu palīdzēt atkausēt sirdi arī citiem, kam tas nepieciešams… 

Par to, ka tas viss nav tikai pasaka, savā Ziemassvētku eglītes pasākumā pārliecinājās Smiltenes vidusskolas pirmo līdz ceturto klašu skolēni, kuri mācās skolas ēkā Rīgas ielā. 

Pats skaistākais, ka minētais rūķītis dzīvo Smiltenes mežos. Tepat, pie kāda ezera... Neticiet, pajautājiet Sniegavīram, kurš 20.decembra vakarā kopā ar bērniem to visu piedzīvoja! 

Ja neizdodas atrast rūķīti, Sniegavīrs iesaka piedot, aizmirst visu slikto un klusi, klusi apsolīt otru vairs nesāpināt. Tad mazā liesmiņa sirdī atkal iedegsies un spēsiet gan just, gan priecāties un piedzīvot brīnumus arī ikdienā! 

Miega zemes Ziemassvētkos

18.decembra pēcpusdienā Smiltenes pilsētas Kultūras centrā kopā ar Smiltenes vidusskolas Dakteru ielas un Dārza ielas pirmo četru klašu skolēniem ciemojāmies Miega zemes Ziemassvētkos.

Ļoti maldījās tie, kuri domāja, ka tā nu gan ir vieta, kur visi tikai guļ… Arī Miega zemē aktīvi strādā dome, tiek rīkoti konkursi un pieņemti tik lieli izaicinājumi, kādus pat iedomāties nespējam… Piemēram, vienā vakarā iemidzināt visu Bezmiega ciemu, kad Miega pelēm spilventiņi jau tukši… 

Miega ciema iemītnieki apliecināja prasmi iziet pat no vissarežģītākās situācijas. Riekšaviņa saldumiņa, šķipsniņa žāvu pulverīša, brauciens miega vilcieniņā, jautras dziesmas, rotaļas, smiekli un dejas… Ikviens, darīja visu, kas viņa spēkos, lai skatītāji kopā ar Miega zemes iemītniekiem piedzīvotu visbrīnišķīgākos Ziemassvētkus.

Kā jau ikvienā konkursā, uzvarēt gribēja visi. Vienā brīdī Sapņu omes jaukās pasaciņas tika samainītas pret Nomodes murdziņiem… Taču senā, mīļā Ziemassvētku vēsts atgādina – lai sirdī ienāktu patiess prieks un laime, jāuzvar godīgumam un labajiem nodomiem. Tā tas notika arī šoreiz.

Miega zemes Miegainākās pelītes titulu par Bezmiega ciema iemidzināšanu ieguva miega pele Miedzīte. Taču svētkos bez dāvanas nepalika neviens. Nomode kopā ar mācību saņēma saldo sapnīšu graudus, kurus iesējot, viņa varēs izaudzēt vissaldāko un vērtīgāko miedziņu. Mācībās čaklākie Smiltenes vidusskolas skolēni tika pie Zelta un Sudraba liecībām, kā arī - Atzinībām.

Kā latvietim svinēt Ziemassvētkus?

Smiltenes vidusskolai ir pamatots iemesls priecāties, ka tajā mācās daudz zinošu skolēnu, kuri piedalījušies mācību olimpiādēs, konkursos un par centīgo mācību darbu pie Ziemassvētku eglītes saņēma Zelta un Sudraba liecības. Taču ģimenē un arī skolā svētki ir tad, kad kopā sanāk visi… Ar saviem talantiem un varbūt arī ar dažām blēņām, kuras aizmirsās, skatoties bērnu brīnišķīgajos priekšnesumos…

5.- 7.klašu skolēni savā Ziemassvēku eglītes pasākumā meklēja atbildes uz jautājumiem - kā latvietim šajā multikulturālajā pasaulē svinēt Ziemassvētkus? – Atdzīvinot seno laiku paražas? Ceļojot pa visu pasauli neparastu izjūtu meklējumos? Vai vienkārši mīlot sevi, savus tuvākos un esot visiem kopā? - Tikpat daudz, cik mūsu pašu, ir arī atbilžu… Tāpēc katram pašam vien jāsaprot, jāsaredz un jāsadzird, kas viņa sirdī ļauj ienākt mīlestībai, mieram un priekam. 

Kā Ziemassvētkos piedzīvoto gaismu nosargāt ikdienā?  - Skolēnu priekšnesumos latviešu tautas tradīcijas savijās ar mīlestības meklējumiem populārāko Eiropas tautu pasakās. Skanēja skaistākās Ziemassvētku dziesmas.

Latviešiem Ziemassvētki nav iedomājami arī bez dejām un tās ielīksmoja arī šajā pasākumā. Tāpat kā bērnu individuālie muzikālie priekšnesumi.

Sniegbaltītes sirdi, ko sastindzināja Pamātes naida aukstums, atmodināja mīlestība. 

Zelta zivtiņa uzklausīja sirdi, kas lūdza mīlestību, kura atklāj, ka šī dzīve ir brīnums un tai ir tik daudz krāsu!

Ziemassvētku pasākums bija kā atgādinājums - ik pa laikam vajag doties galvu reibinošā ceļojumā, lai līdz sirds dziļumiem saprastu, ka īstā laime neslēpjas kādā izzīlētā vai izdomātā nākotnes tēlā. Tā ir tepat. Mājās, kopā ar saviem mīļajiem. Ticot, cerot un mīlot…

Sirds, kurā mājo mīlestība, prot priecāties arī tad, ja viss kādreiz nenotiek tā, kā gribētos. Tā līksmo par tālām, skaistām zemēm, bet vienmēr atceras to vienīgo un īpašo, kāda katram var būt tikai viena…

Smiltenes vidusskolā mīlestībai ir daudz, daudz palīdzēt gatavu roku… Acis, kas prot pamanīt postu un trūkumu… Ausis, kas sadzird nopūtas un bēdas, un steidzas palīgā. Lūpas, kurām pietiek mīļu un labu vārdu arī ikdienā. 

Ziemassvētki kā asa gaisma pāršķēla tumsu un atņēma tai spēku.

Būt kopā…

Smiltenes vidusskolas astoto līdz divpadsmito klašu Ziemassvētku pasākuma vadmotīvs bija – būt kopā. Jaunieši kopā ar skolotājiem, skolasbiedriem, vecākiem, brāļiem un māsām uz skatuves izdzīvoja dāvināšanas un dāvanu saņemšanas prieku, sildījās skaistākajās Ziemassvētku atmiņās un vienojās kopīgā – Ziemassvētku dziesmā.

Gaisā virmoja skolēnu priekšnesumos uzburta piparkūku un mandarīnu smarža, uz degungala uzkrita pa sniegpārsliņai un, daudzi klātesošie teica – tajā vakarā arī zvaigznes debesīs iemirdzējās spožāk… Kā tas notiek tad, kad sirdī ielīst prieks, domas vairs kā pērtiķi nelēkā no zara uz zaru un sirdī ienāk dievišķs miers.

Prieka ceļš bija gaiši izgaismots, lai neviens nepaklūp satiekoties. 

 “Ezīši” “Vecīša cimdiņā”

Smiltenes vidusskolas jaunākās pirmsskolas grupiņas “Ezīši” audzēkņi kopā ar audzinātājām Ingu Štorhu un Santu Ķauķīti saviem vistuvākajiem skatītājiem Ziemassvētkos uzdāvināja pašu iestudētu latviešu tautas pasaku “Vecīša cimdiņš”. 

Cimdiņā patvērumu atrada gan muša - ķēniņiene, gan pelīte – pīkstīte, gan zaķis – baltļipītis, vilks – strupausis, gan lācis – pinka. Visi aiz prieka par iespēju sasildīties sāka cimdiņā dancot, bet tad iedziedājās gailis. Draugi nobijās un bēgdami saplēsa cimdiņu. Tā vecītis līdz šai dienai staigā ar vienu cimdiņu, bet bērni Ziemassvētkos iestudē ludziņas par to, kā tas notika. "Bija mīļi un skaisti," ar patiesu lepnumu par "Ezīšu" sniegumu pastāstīja Ziemassvētku vecītis.

Kur “Lācēni” atrada Ziemassvētku prieku?

Jaunākās pirmsskolas grupiņas “Lācēni” audzēkņi Ziemassvētkos pārvērtās par rūķīšiem un kopā ar audzinātājām Ingu Akminu un Daci Matisoni devās noskaidrot, kur slēpjas Ziemassvētku prieks.  Vai kaķītim uz ūsām? Vai sunītim uz astes? Varbūt eglītē uz zaļa zara? – Lai kur arī katram to izdodas atrast, tas jāceļ gaismā, lai prieks visiem! To, ka “Lācēni” nav no tiem, kas spēj paturēt prieku tikai sev, vairs nešaubās neviens!

Arī Lielais Rūķis pēc viesošanās pie “Lācēniem” mājup devās ar īpaši gaišu smaidu sejā…

 “Mārītes” palīdz lācēniem atrast Ziemassvētkus

Lācēni grib piedzīvot Ziemassvētkus, bet māmiņa vienmēr liek iet gulēt… Taču šogad laiks silts, tāpēc lācēni palika nomodā un devās meklēt Ziemassvētkus… 

Ķepaiņu un citu Ziemassvētku meklētāju lomās iejutās mazās “Mārītes”.

“Ceļā lācēni satika zaķus, kuri viņiem apsolīja palīdzēt,” stāsta audzinātāja Mairita Belozareviča. “Ejot, lācēni redzēja, kā Ziemassvētkiem gatavojas putniņi un sniegpārsliņas... 

Brīdī, kad ceļa mērķis jau bija tikpat kā sasniegts, uzradās velns un Ziemassvētkus nozaga. Taču draudzība un savstarpēja sadarbība arī šoreiz paveica citkārt neiespējamo – ceļinieki atrada gan velnus, gan Ziemassvētkus! 

Lācēnu, zaķēnu un citu meža iemītnieku mīlestība un draudzība sasildīja velnēnus un viņi kļuva labi un draudzīgi.”

Vietā, kur mājo draudzība, labestība un prieks, svētki vienmēr ir izdevušies!

Sasildīsim bērnu sevī!

Gada tumšākajā laikā allaž cenšamies vairāk piedomāt par saviem mīļajiem un to bērnu – patieso, brīžiem tik trauslo un neaizsargāto, kas joprojām mājo ikvienā no mums… Un jauki, ja šajā laikā spējam izbrīvēt arī laiku, lai neikdienišķākā noskaņā pabūtu kopā ar cilvēkiem, kuri ir tik nozīmīgi mūsu ikdienā – ar saviem kolēģiem. 

Smiltenes vidusskolas kuplā darbinieku saime, sanākot kopā, priecājās par to mūžīgo bērnu, kas mīt mūziķī Arnī Miltiņā un viņa meitā Laimā, kopā ar viņiem dziedāja senās, mīļās dziesmas par debesīm un zemi, par sidrabiņa lietiņu, brīnumzemi un smilšu rausi, kā arī iemācījās dažas jaunas dziesmas.

“Ja mazais bērns, kas mājo mūsu sirdī, ir piepildīts un samīļots, tad mums visiem ir daudz labāk,” savu kolektīvu uzrunāja skolas direktore Ilze Vergina. “Braucot uz šo pasākumu, skatījos uz trim mūsu skolas mājām. Mēs visi kopā tās esam izveidojuši par tādām, kurās arī svešiniekam būtu daudz laba, ko redzēt… Šajos trīs gados esam viens otru iepazinuši tuvāk un kopā jau spējam daudzas lietas uztvert ar draudzīgu humoru. Kā tas ir ģimenē, kur nav jāsaspringst par to, kā tiks uztverts katrs tavs teiktais vārds.

Man prieks par šā gada rezultātiem, par to, kas ir labs kopā izdarīts! Lai piepildās tas, ko jūs paši visvairāk vēlaties! Lai ir laba veselība! Tā lielā mērā atkarīga no tā, kā paši jūtamies. 

Priecāsimies par mūsu mājām, kas ir tik brīnišķīgi sapostas! Par to bērnu, kas ir mūsos. Tā noteikti nav nejaušība, ka mēs visi šeit esam satikušies…”

Laima un Arnis Miltiņi aicināja dziedāšanu ģimenēs pārvērst par tradīciju un raudzīties Dieva pasaulē kā brīnumzemē. Tad ikvienam no mums piederēs brīnummāja, kurā katru dienu redzēsim un piedzīvosim īstus brīnumus…

Izglītība