Atmiņas par Tautas fronti daudzi uzskata par pašām skaistākajām 6

Nebija ugunskura, nebija karsta groka, bet visiem bija silti un omulīgi. Sildīja atmiņas par laiku, kas daudziem bijis skaistākais dzīvē.

Tā īsumā varētu raksturot Latvijas Tautas frontes Valkas rajona nodaļas dibināšanas 20. gadadienai veltīto atmiņu vakaru, ko pēc kādreizējā nodaļas priekšsēdētāja Venta Armanda Kraukļa iniciatīvas un ierosmes rīkoja Valkas dome.

 

Vairākiem bijušajiem tautfrontiešiem bija svarīgi atnākt uz tikšanos, parunāties ar toreizējiem domubiedriem un garā uz pāris stundām pārcelties tajās dienās, kad izšķīrās Latvijas liktenis. Toreiz, pirms 20 gadiem, nebija laika domāt, cik vēsturiski nozīmīgs ir Tautas frontes darbs. Vadīja sirdsbalss un tai nedrīkstēja nesekot. Tikai tagad var aptvert, kas tas bija par notikumu.

 

"Toreiz tas bija nepieredzēts fenomens, kas atklāja, ka valstī bez komunistiskās partijas var pastāvēt vēl kāds cits politiskais spēks," tagad secina Valkas domes priekšsēdētāja Unda Ozoliņa.

 

Vislielākā pretestība ValkāArī kādreizējais nodaļas vadītājs V. A. Krauklis atzinās, ka pirms 20 gadiem viņš ar tautfrontiešiem darbojies, pat īsti līdz galam neapzinoties, ar ko tas viss var beigties. Tagad, kad Latvijas neatkarība atjaunota, ir gan priecīgi, gan mazliet skumji, jo ne viss ir izdevies, kā bijis iecerēts.

 

 

"Kapelā "Bumerangs" dziesmas, kas saistītas ar ilgām pēc brīvības, dziedājām vēl pirms Atmodas, tā izpelnoties gan nepatikšanas no varas pārstāvjiem, gan gūstot lielu tautas atzinību. Caur šīm dziesmām varējām redzēt, ka sabiedrība alkst pārmaiņu," saka V. A. Krauklis. Tas arī bija stimuls dibināt Tautas frontes nodaļu Valkā.

 

Tas bija nopietns un riskants lēmums, jo toreizējā kompartijas rajona komitejas pirmā sekretāre bija pateikusi, ka Valkā Tautas fronte izveidosies tikai pār viņas līķi. V. A. Krauklis ar pateicību atcerējās kādreizējās rajona laikraksta redaktores Mārītes Dzenes drosmīgo rīcību.

 

 

Viņa piekrita pēdējā brīdī rakstiņu par puķu izstādi no lappuses izņemt un tā vietā ielikt paziņojumu par Tautas frontes nodaļas dibināšanas sapulci. "Nākamajā dienā kompartijas komitejā to uzņēma kā bumbas sprādzienu. Citos rajonos tas notika vienkāršāk. Arī pati dibināšanas sapulce noritēja citādāk nekā citur.

 

 

Kompartijas vietējā vadība uz sanāksmi sūtīja cilvēkus, kuriem bija uzdots nepieļaut nodaļas izveidošanos. Vienas zāles pusē apsēdinājām Tautas frontes atbalstītājus, otrā - pretiniekus.

 

 

Kritiskajā brīdī, kad mēs īsti nezinājām, ko darīt, Valdis Atāls pārņēma sapulces vadību un bija interesanti vērot, ka atbalstītāju kļuva arvien vairāk. Vēlāk uzzināju, ka nekur citur tā nav bijis. Visās citās vietās bija pulcējušies tikai Tautas frontes atbalstītāji. Vienīgi Valkā uz sanāksmi ieradās Atmodas pretinieki," stāsta V. A. Krauklis.

 

Kādi esam, tā dzīvojamVairāki bijušie tautfrontieši atzina, ka pirms 20 gadiem viņu aktivitātes bija ļoti riskantas. Kompartijai vēl bija liela ietekme un neviens nevarēja zināt, ar ko beigsies pārdrošība, iestājoties par brīvu Latviju. Kas tad tomēr lika riskēt? Jāpiekrīt V. A. Krauklim, ka toreiz mēs savā darbībā lidojām it kā uz spārniem. Mums bija ideāli, un tie bija jāīsteno.

 

 

Lielākais sapnis bija Latvijas brīvība, un tas arī tika piepildīts. Kā mums tagad klājas, vai viss iecerētais sasniegts, par to domas dalās. No pasākuma apmeklētājiem gan neviens par šodienas problēmām nežēlojās. Arī tas ir vīrišķības apliecinājums. Nav jau arī vairs ko vainot šodienas negācijās. Paši taču vien veidojam savu valsti.

 

 

 Un tas nemaz nav slikti, ja apzināmies, ka viss vēl nav kārtībā. Tas ir norādījums, ka gribam strādāt tālāk. Ļoti labus vārdus par to teica kādreizējais Tautas frontes aktīvists ķirurgs Laimonis Dimiņš.

 

"Es esmu ļoti priecīgs, ka vairāki kādreizējās Tautas frontes biedri ir uzskatījuši par vajadzīgu atnākt uz tikšanos, kaut mēs te vairs neesam tik daudz kā pirms 20 gadiem. Man toreizējais laiks saistās ar izjūtām, kādas pirms tam nebija un laikam arī vairs nebūs. Pirms 20 gadiem šajā zālē pirmo reizi skanēja Latvijas valsts himna.

 

 

Tas bija brīdis, kad gados veci cilvēki, ordeņiem žvadzot, leca kājās un skrēja ārā no zāles. Mēs panācām to, ko es, būdams 50 gadus vecs, domāju, ka nepiedzīvošu. Mēs sasniedzām savu mērķi - brīvu Latviju. Daudziem šodien šķiet, ka viņi ir piekrāpti, jo ideāli pilnībā nav piepildījušies. Toreiz gan bijām ar mieru dzīvot vīzēs, bet brīvā Latvijā.

 

 

Es gan pats ne pirms 20 gadiem, ne tagad vīzēs neesmu staigājis. Man bija labi gan tad, gan tagad. Jāatceras, ka galvenais ir tas, ka esam brīvi. Lai mums kā trūktu, bet demokrātijas netrūkst. Ja tagad kāds saka, ka mums nav tā un šitā, tad jāatceras - pirms 20 gadiem mums visiem bija vienāda starta pozīcija.

 

 

 Tagad miljonāru ir 400 vai 500, vairāki tūkstoši vidēji turīgu cilvēku un ir arī nabadzīgie. Katrs ir izvirzījies, kā pats pratis, jo visi sākām ar vienādām tiesībām. Pašreizējā situācija katram ir viņa spēju un varēšanas apliecinājums," uzskata L. Dimiņš.

 

Viss tika darīts no sirdsNesen, publicējot savas atmiņas par Tautas frontes laikiem, minēju, ka toreiz rīkojāmies ar ticību. Tai jābūt arī tagad, jo tikai ar mūsu ticību Latvijai atnāks vēl labāki laiki. Toreiz taču ticējām un, lūk, brīvību ieguvām. Par to arī runāja Tautas frontes nodaļas kādreizējā sekretāre Līga Metuzāle, bez kuras vismaz es nevaru iedomāties tā laika tautfrontiešu darbību. Viņa bija mūsu kodols un koordinatore.

 

"Toreiz visu, ko darīju, veicu ar sirdi. Es ticēju brīvībai. Tautfrontiešiem bija teiciens, ka mums nav kur atkāpties, jo aiz mums Daugava. Man arī bija sajūta, ka lekšu Daugavā, ja atgriezīsies vecie laiki. Ar katru, ko šodien redzu, man saistās kāds stāsts. Varbūt tā nav labi, bet pēc bēdīgi slavenā militāristu puča Maskavā es cilvēkus dalīju un Tautas frontei uzticamos saucu par savējiem. Viņi ir manējie, jo ar viņiem esmu piedzīvojusi laimīgākos mirkļus dzīvē," saka L. Metuzāle.

 

 

Bija jāpiesauc arī piederība partijaiLielu palīdzību ar savām juridiskajām zināšanām organizācijai sniedza juriste Lita Skrajāne. Daudzās lietās, īpaši tiesiskajā jomā, toreiz bijām lieli nezinīši. Tikai pateicoties Litas erudīcijai, izdevās visu izdarīt tā, ka pat oficiālajai varai nebija, kur piesieties.

 

Arī viņa dalījās atmiņās. "Laiks pirms 20 gadiem bija tāds, kuru ne katrs varēja pa īstam izdzīvot, jo tad bija jābūt gatavam upurēties. Tautfrontieši tam bija gatavi. Tas bija laiks, kad vajadzēja darīt. Visu vajadzēja juridiski precīzi nokārtot, un bija pat mazliet bail, vai ar visu tiksim galā. Ne jau vienmēr iznāca runāt ar atbalstītājiem. Atceros, ka man vajadzēja braukt uz Sedu skaidrot Tautas frontes programmu.

 

 

Manu stāstījumu klausīties ieradās arī kompartijas rajona komitejas 2. sekretārs. Jautājumi bija diezgan nikni. Cilvēki prasīja, vai Tautas fronte neapšaus krievvalodīgos un neliks šķirties ģimenēm, kur vīrs ir krievs, sieva latviete, vai otrādi. Tā kā toreiz vēl pati biju kompartijas biedre, es teicu, ka apsolu kā partijas biedre - nekā tāda nebūs, viss būs kārtībā.

 

 

 Tas iedarbojās un pat partijas komitejas pārstāvjiem nebija ko teikt. Viņa ir guvusi pārliecību, ka cilvēkos kā pastāvīga īpašība ir vēlme cīnīties par labāku dzīvi. Pirms 20 gadiem bija tam atbilstoša situācija, un cilvēki atvērās.

 

Vērtība esam arī mēsProtams, bija arī pārdomas, kā šodien uzlabot dzīvi. Dziesminieks Valdis Atāls atgādināja, ka to var izdarīt, ikdienā neaizmirstot dvēseli un Dievu. "Toreiz man bija jauna dvēsele. Tagad, kad ciešam no dažādiem sociālajiem trūkumiem, jāatceras, ka badu nemirstam. Mums jārūpējas nevis par to, kā izglābt savu miesu, bet gan dvēseli.

 

Diemžēl mēs tik ļoti esam norūpējušies par savu miesu, ka man reizēm ir kauns. Mēs esam ierauti finansiālu problēmu virpulī un tajā dažkārt aizmirstam, kas mēs paši esam kā vērtība. Toreiz mēs atgriezāmies pie dziesmas "Dievs, svētī Latviju!" un pat Dievs mūs nesa uz rokām. Neaizmirsīsim Viņu un savu dvēseli. Mēs arī esam vērtība," apliecina V. Atāls.

Komentāri 6

tarakāns

Žēl ka pučs negāja kādas dienas ilgāk - lielākā daļa tautiešu kā mestu kažoku atpakaļ....citi atkal jau pie Polija robežas bija....tagad skaistas atmiņas jā nudien

pirms 12 gadiem, 2008.11.08 01:09

prahtweeders

Zilbera kungs.
Kāpēc jums bail nosaukt vārdā to kompartijas pirmo sekretāri.

pirms 12 gadiem, 2008.11.08 11:52

Tofiks

tarakāns, jā, tas bija brīdis, "vilks" atpakaļ skatījās! :) Aktieri ibio!

pirms 12 gadiem, 2008.11.08 12:53

XXX

Ticu, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ir darījuši visu, lai Latvija kļūtu neatkarīga. Kaut gan par neatkarību varētu padiskutēt, jo īsti suverēni un neatkarīgi mēs neesam. Suverenitātes skaidrojums - "Suverenitāte - valsts augstākā vara savās iekšējās lietās un neatkarība no citām valstīm starptautiskajās attiecībās).
Mazliet škērmi gan paliek, ka tagad par lieliem neatkarības cīnītājiem uzdodas visi, kam tas ir izdevīgi. Gan vecie komunisti, gan partijas funkcionāri esot Latvijas brīvības cīnītāji. :))

pirms 12 gadiem, 2008.11.08 13:40

Skatsnomalas

Citāts iz raksta "Katrs ir izvirzījies, kā pats pratis, jo visi sākām ar vienādām tiesībām..."
Tikai nevajag melot - nu nesākām ar vienādām tiesībām - vēl tagad atceros kā servīzes, mēbeles utml. labumus sev un citiem paziņām, nu jau kompartijas vietā, par kaut kādām "šeinēm" pārdalīja "vienādo tiesību piesaucēji" - vietējie Tautas frontes darboņi kaut kādās super-puper komisijās.
Piekrītu Tarakānam un Tofikam - jā žēl, ka pučs bija tik īss - tad tik redzētu varoņu īsto seju un pietaisītās bikses.

pirms 12 gadiem, 2008.11.09 08:15

dusmīgā

Skatam no malas - Un tev netika? Nosauc, kas tad tie ierāvēji bija, neapvaino visus, jo tur bija cilvēki-ideālisti! Kur tad biji tu?

pirms 12 gadiem, 2008.11.09 21:12

Kultūra un Izklaide