Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Arturs Goba: Ir iegūts precīzs datējums 2

Pateicoties novadpētnieka Ojāra Ozoliņa uzņēmībai un Tartu Universitātes speciālistu atsaucībai, ir precīzi noskaidrota kāda vēstures mīkla.

Vairāk nekā 25 gadi aizritējuši kopš laika, kad Vijciema Bitarkalnā tika veikti nozīmīgu senvēstures liecību atklājumi, kas minēto objektu ļāva pieskaitīt senlatviešu svētnīcai. Faktiski Bitarkalns bija pirmais Latvijas teritorijā apzinātais svētkalns, jo līdz tam aptuvenas norādes par šādiem objektiem varēja atrast tikai teikās, piemēram, par Zilokalnu.

Tas bija 1985. gads, kad Ojārs Ozoliņš Bitarkalna sakrālajā centrā atraka upurētā zirga skeletu. Profesionāli arheologi atradumu nenoliedza, bet tuvāku interesi neizrādīja. Atradās pat tādi "speciālisti", kuri ironiski apgalvoja, ka tur taču vecais Silbitaru saimnieks savu sprāgoņu noracis.

Lieta tā, ka Padomju Latvijas ideoloģiskie vadītāji noliedza jebkādu senreliģijas pieminējumu. Par to man personīgi stāstīja arheologs Vladislavs Urtāns, kuram cenzūra no grāmatas par senākajiem depozītiem Latvijā pavēlēja izņemt nodaļu par senlatviešu kulta priekšmetiem.

Tolaik Ojārs Ozoliņš tālredzīgi dažus kauliņus no zirga apbedījuma izņēma, bet, lai veiktu vajadzīgos mērījumus Tartu Universitātes radioloģijas laboratorijā, bija vajadzīga krietna naudiņa. Beigu beigās naudu nācās burtiski saubagot, Ozoliņam atlicinot arī no savas pensijas, bet toties tagad mērījumi veikti ar pašu modernāko amerikāņu aparatūru. Un radioaktīvā oglekļa mērījumi liecina, ka zirgs Bitarkalnā upurēts pirms 1150 gadiem (plus-mīnus 30 gadi). Tātad - devītā gadsimta vidū.

Ar to ir noskaidrots ne tikai viens atsevišķais fakts, bet tas ļauj secināt, ka tajā laikā baltu cilšu piederīgie jau bija tiktāl nostiprinājušies, ka dibināja pirmo valstisko veidojumu, ko nosacīti varam saukt par Beverīnas pilsnovadu.

Senatnē zirga upuris nozīmības ziņā skaitījās gandrīz vienā pakāpē ar cilvēka upuri. Zirga upuris bija gan svētkalna iesvētīšanas rituāla sastāvdaļa, gan novada svētības nodrošinājums zemkopju darbam un novada robežu sargāšanā.

Upurējuma vieta ļoti zīmīga, jo izvietota svētakmeņu triādes ielokā. Rietu puses akmenī iekaltās zīmes attiecas uz novada valdnieku un galveno priesteri, saullēktu puses akmenī iekaltā iedobē upurēja sēklas graudu riekšavu, kad notika gatavošanās sējas darbiem, bet vidējais akmens liecina, ka no tā veikti astronomiskie novērojumi, bet ārkārtas situācijā šeit smēlās spēkus karavīri pirms došanās sargāt savu tēvu zemīti.

Tuvāk pētāms ir jautājums par daudzo akmeņu uzrašanos kalnā. Senreliģijas kults augstāko attīstību sasniedza, domājams, Tālivalža laikos. Varam domāt, ka laika gaitā akmeņu sistēma regulāri papildināta. Labs ģeoloģijas zinātājs bija Jānis Kučers, kurš izteica domu, ka daži lieli akmeņi uzradušies jau ledāju kušanas laikā, tiem ūdeņu izskalotā grotē nokrītot no grotes "griestiem".

Tālāk jau darbojās pirmie teritorijas iedzīvotāji. Pirms baltiem šeit dzīvojuši somugri, bet arī viņi nebija pirmiedzīvotāji. Ir izteikta hipotēze, ka jau pirms kādiem 11 tūkstošiem gadu šeit ieradušās ciltis, kas piekopušas druīdiem raksturīgus kultus.

Savulaik Lennarts Meri, kad 1987. gadā apmeklēja Bitarkalnu, izteica pārliecību, ka atšķirīgu etnosu dievi savā starpā nesadzīvo. Esmu nonācis pie citas atziņas: dievi gan sadzīvo, bet naidu sludina pravieši. Jo Kosmoss ir vienota sistēma, un dievi ir tikai kosmisko enerģiju dažādas izpausmes. Tas nozīmē, ka Bitarkalns kā vieta, kas piesaista kosmiskās enerģijas, mainoties kultu tradīcijām, regulāri ir iesvētīts no jauna un regulāri papildināts ar jaunām rituālu vietām.

Saistībā ar Bitarkalnu gribas pieminēt kādreizējo Vijciema mežsargu Mizi, kurš pēckara gados Ojāram Ozoliņam kalnu izrādījis. Mizis bijis īsts godavīrs, jo tā laika čekisti viņu represēja par atteikšanos sadarboties mežabrāļu tvarstīšanā. Ja kādam interesē, jaunākajā "Dārzs un Drava" numurā ir plaša publikācija par viņa dēlu Andreju Mizi.

Ja būs lemts, centīšos kādreiz uzrakstīt par mūsu raibajiem pieredzējumiem laikā, kad tapa mana grāmata "Ceļš uz Bitarīnu". Bija ļoti spēcīga pretdarbība, bet atradās arī godprātīgi atbalstītāji, vispirms minami akadēmiķis Jānis Strazdiņš un toreiz jaunā zinātniece Janīna Kursīte.

Bet rezultāts ir tāds, ka tagad Vijciema Bitarkalnu varam pieskaitīt ļoti nozīmīgiem senvēstures pieminekļiem. Ar šī svētkalna apzināšanu faktiski sākās jauna lappuse latvietības garīgo sakņu izpētē.

Komentāri 2

interesanti

te pieminēts Lejasciema pētnieks Kučertēvs, - ļoti gudrs vīrs bija, ģeoloģiju un vēsturi pašmācībā apguvis, kolekcijas vācis...
Lai vairāk būtu tādu cilvēku, kam interesē tautas senatne un kas māk par to arī pastāstīt citiem!

pirms 9 gadiem, 2011.04.07 13:37

Kultūra un Izklaide