Leipcigā apmaldījies lietuvietis kājām atgriežas dzimtenē

Kāds lietuviešu zemnieks, kas ārzemju brauciena laikā Vācijas ziemeļaustrumu pilsētā Leipcigā noklīdis no ceļabiedriem, deviņās dienās atgriezies mājās pats saviem spēkiem, lielu daļu ceļa veikdams kājām, pārtikdams no dārzos vēl palikušajiem āboliem, nakšņodams mežā zem kokiem un dzerdams ūdeni no upītēm un lāmām pļavās, otrdien vēsta laikraksts "Lietuvos rytas". Pazudušo bija sākusi meklēt ne vien Lietuvas policija, bet arī Interpols, bet viņš pa to laiku jau mēroja ceļu uz mājām.

Ceļā 41 gadu vecais Kupišķu rajona iedzīvotājs Sauļus Marcinkevičs izvārdzis līdz galīgam spēku apsīkumam un novājējis par pieciem kilogramiem, pēc atgriešanās mājās trīs diennaktis tikai gulējis, ēdis un ārstējis līdz asinīm noberztās kājas, tomēr notikušo nenožēlo, sacīdams, ka "citi par tādiem piedzīvojumiem maksā lielu naudu". Savā pirmajā ārzemju braucienā Marcinkevičs kopā ar Lietuvas zemnieku grupu devās uz lauksaimniecības gadatirgu Hannoverē, bet Leipcigā apmaldījās un laikā neieradās pie autobusa. Ceļabiedri kādu laiku viņu pagaidīja un tad turpināja ceļu, bet par pazudušo ziņoja Vācijas policijai, kas savukārt informēja Lietuvas vēstniecību.

Tomēr Marcinkevičs, neprazdams nevienu svešvalodu, kautrējās lūgt kādam palīdzību un kādu laiku vēl paklejoja pa Leipcigu, cerot, ka viņu varbūt meklē. Vējjakas kabatā Sauļum bija pase un apmēram simts eiro (70 lati), tāpēc viņš nejutās gluži pazudis. "Sākumā nobijos, bet tad sāku sevi mierināt - neesmu taču nonācis neapdzīvotā salā," viņš stāstīja.

Beidzot Marcinkevičam izdevās atrast tiltu un automaģistrāli, pa kuru lietuviešu autobuss bija iebraucis Leipcigā, un viņš sāka gar ceļa malu soļot māju virzienā, cerot ieraudzīt kādu lietuviešu mašīnu, kas viņu varētu uzņemt. Nauda jau bija izbeigusies, un Sauļus priecājās, ka ābeļu zaros vēl var atrast kādu ābolu. "Esmu dienējis armijā, zinu, kā izdzīvot, tikai spēki gāja mazumā," viņš stāsta.

Vācijas policisti vairākas reizes pārbaudīja dīvainā ceļinieka dokumentus un ar zīmēm lika saprast, ka gar autostrādi soļot nedrīkst. Tad viņš sāka iet pāri laukiem un gar mežmalām, pāris dienās veicot aptuveni simts kilometru. Tikai Polijas robežas tuvumā vācu policisti beidzot sāka par viņu nopietnāk interesēties. Sapratuši, ka vīrs ir izvārdzis, nogādāja viņu tuvējā iecirknī un atrada pat tulku.

Tad Marcinkeviču aizveda līdz robežai, kur viņam izdevās atrast kādu mašīnu ar Lietuvas numuru un nokļūt atpakaļ dzimtenē. Ar gadījuma mašīnām viņš šķērsoja visu Lietuvu līdz dzimtajiem Kupišķiem un cerēja pēdējo kilometru līdz mājām pieveikt pats, bet spēka pietrūka un nācās celt roku vēl kādai mašīnai.

Trīs diennaktis atkopies pēc ceļa, Marcinkevičs devās paziņot par savu atrašanos policijai. Visu notikušo viņš uzlūko visnotaļ optimistiski un nekādus pārmetumus brauciena rīkotājiem nedomā izvirzīt.

"Pats vien jau apmaldījos. Toties izbaudīju tik ekstremālus piedzīvojumus, kādus citi pērk par lielu naudu," viņš sacījis, tomēr piebildis, ka nekur projām no Lietuvas vairs nedomājot doties.

 

Kultūra un Izklaide