Senie latvieši Ziemassvētkus svinēja trīs līdz četras dienas

Senie latvieši Ziemassvētkus jeb ziemas saulgriežus svinēja trīs līdz četras dienas, liecina latviešu folkloras materiāli.

Lai gan pati saulgriežu diena, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā, ir 22.decembrī, Ziemassvētkus senāk sākts svinēt jau ap 20.-21.decembri. Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem. Tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā - 22.decembrī, bet gan 24.decembrī.

Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms 100-150 gadiem.

Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Kā secināms no tautasdziesmām, svētkiem senie latvieši gatavojās jau laikus. Tika sakopta sēta, ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dzijas izpušķotas istabas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri - pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes - kartupelī sadurti salmi vai niedres.

Neapšaubāmi speciāli Ziemassvētkiem tika gatavoti ēdieni. Kā zina stāstīt folkloristi, par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču, pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus un alu.

Kā jau visus saulgriežu svētkus, arī Ziemassvētkus mūsu senči svinēja līksmi, dziedot dziesmas un ejot rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza - tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris Ziemassvētkos.

Ziemassvētku vakarā izplatīta bija arī nākotnes zīlēšana, kā arī bluķa vilkšana - ne velti saulgriežu vakaru mēdz saukt arī par Bluķa vakaru. Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējās - sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi - ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm bija arī budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Tie bija masku gājieni, kuros kaimiņi staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami un spēlēdami ne tikai mūzikas instrumentus, bet arī klaudzinādami dažādus sadzīves priekšmetus - pannas, katlus, veļasdēļus, govju zvanus.

Ciemos atnākušie ķekatnieki noteikti bija jālaiž istabā, jo citādi apciemotajam namam nebūtu svētības, veselības un auglības.

 

Kultūra un Izklaide