Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Brīvības svētki pandēmijas laikā

Šī nedēļa iesākās ar Brīvības svētkiem – Latvijas otro dzimšanas dienu. Pirms trīsdesmit gadiem 4. maijā Augstākā padome ar lielu balsu vairākumu apstiprināja Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Tikai šoreiz baltie galdauti tika klāti ģimenes lokā un tautas tērpu gājiens notika virtuāli.

Smilteniete Liene Reimane kopā ar ģimeni bija vieni no vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku, kas atsaucās Latvijas Nacionālā kultūras centra aicinājumam 4. maijā virtuāli piedalīties gājienā “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, uzņemot fotogrāfiju un pēc tam ievietojot sociālajos tīklos ar tēmturi #tautastērpugājiens.

“Pirms ienācu Jāņa (vīra – red. piezīme) ģimenē, man tautas tērps neko nenozīmēja. Pateicoties vīra mātei Laurai Reimanei, kas ir bērnu deju kolektīvu vadītāja, latviskais ienāca arī manā ģimenē. Kad piedzima meitiņa Elīza, gribējās aizvien vairāk latviskā. Uz viņas pirmajiem Līgo svētkiem visi uzvilkām tautas tērpu, tā tas turpinājās arī citos svētkos. Tiklīdz ieraudzīju, ka šogad koronavīrusa laikā visi ir aicināti tērpties tautas tērpā, sapratu, ka mēs noteikti piedalīsimies. Nēsājot tautas tērpu, es izjūtu godu, lepnumu un piederību Latvijai. Pirmo reizi tautas tērpu uzvilka mūsu četrgadnieks Filips, tas bija saviļņojoši. Brīvības sajūtu mums rada pašiem sava māja ar plašu pagalmu, kurā sagaidījām pirmo pavasari un drīz vien jau arī vasaru,” stāsta L. Reimane. Bez dalības virtuālajā tautas tērpu gājienā 4. maiju Reimaņu ģimene pavadīja, rosoties pagalmā un piemājas dārzā, bet svētku pusdienām par godu uzklāts balts galdauts. 

“Šī ir ļoti laba ideja, pilns feisbuks ir ar tautas tērpu bildēm, ar interesi skatījos un priecājos. Patlaban dzīvojam sarežģītos apstākļos, kad kultūras pasākumi ir liegti, kopīgi svētki iespējami tikai ģimenes lokā. Virtuālais tautas tērpu gājiens šajā dienā radīja vismaz kaut kādu svētku sajūtu,” saka Variņu tautas nama vadītāja, jauktā kora “Vidzemīte” dalībniece Velta Elstiņa.

Koris “Vidzemīte”, tāpat kā daudzi citi pašdarbības kolektīvi, piedalījās akcijā, veidojot foto kolāžas. “Ļoti pietrūkst kopā būšanas, šobrīd mūsu brīvība ir ierobežota, arī iekšējās sajūtas ir atšķirīgas. Uzvelkot tautas tērpu, jūtos ļoti svinīgi un pārņem lepnums. No otras puses, ikdienā domājot par brīvību un sekojot līdzi ziņām, rodas iespaids, ka nemaz tik brīvi Latvijā cilvēki rīkoties nevar. Piemēram, izteikt savas domas, kas varētu atšķirties no pārējo viedokļa. Nesen internetā redzēju video, kur kādu vīrieti aiztur pie Brīvības pieminekļa kā tādu noziedznieku. Manuprāt, valstī svarīgākajam ir jābūt cilvēkam un lai tas savā zemē varētu justies laimīgs. 4. maijā arī manu galdu klāja balts galdauts, bet, cik daudziem izdosies saglabāt šo viegluma sajūtu pēc krīzes. Ne visi spēs noturēt biznesu, samazināt kredītu nastu un iet uz darbu kā līdz šim. Par to ir žēl,” savas pārdomas atklāj V. Elstiņa.

Brīvības svētki allaž ir bijuši īpaši Andai Krūmiņai, kura “Covid-19” pandēmijas laiku pavada Valkā pie mammas Gundas Sīmanes. “Iespējams tādēļ, ka atmiņā joprojām dzīvi brīvības atgūšanas notikumi. Ja iepriekšējos gadus svētkos tika iets uz publiskiem pasākumiem, šoreiz, ņemot vērā apstākļus, 4. maiju pavadījām mājās divatā. Ābeļdārzā klājām svētku pusdienu galdu. Uz balta galdauta, protams. Dekorējām ar maziem saskanbaltsarkaniem ziediņiem no dārza. “Senās klēts” ieviestā ideja par tautas tērpu gājienu ir lieliska, jo daudziem patriotiskiem cilvēkiem, kas nedzied koros un nedejo kolektīvos, arī ir savs tautas tērps ar vēl jo īpašāku stāstu par tā tapšanu. Arī man tāds ir. Krustmāte Inga Blauberga, kura ir čakla amatniece, uz 40 gadu jubileju uzdāvināja pašas austu Lielvārdes jostu, zinot manu ezotērisko aizraušanos ar baltu zīmēm. Pamazām tērps pats pie manis atnāca pa dažādiem ceļiem, it kā apstiprinot, ka es kaut ko daru ļoti pareizi. Ietērpšanās tautas tērpā ļauj izjust neparastu iedvesmas strāvojumu, senču vieduma spēku, dod mieru, lepnumu un piederību savai zemei,” teic A. Krūmiņa, kura ikdienā dzīvo Rīgā.

Kultūra un Izklaide