Galvenais, lai kājas siltas!

Launkalnes bibliotēkā  visu šo mēnesi būs izlikta vietējās rokdarbnieces Dzidras Plūmes dažādu rokdarbu izstāde “Mans radošais nemiers”.

Viss sākās ar zeķēm. Vienu dienu, atnākusi uz bibliotēku pēc grāmatām, Dzidra pastāstīja bibliotekārei Inesei Pēčai, ka noadījusi daudz zeķu, savukārt Inese, to padzirdot, uzaicināja savus rokdarbus parādīt arī citiem.

Kad ada, ne par ko citu nedomā

Sākumā atnestajiem zeķu pāriem izstādē šonedēļ klāt nākuši rokdarbnieces austi lupatdeķi, no auduma gabaliņiem sašūtas segas, plecu lakati, kaklasaites – dekori un no klūgām pīti groziņi. Atgādinām, ka bibliotēkas apmeklētājiem ir jāievēro valstī noteiktie epidemioloģiskās drošības pasākumi. 

“Cilvēks jūtas labi, ja kājas ir siltas, tāpēc katram ir vajadzīgas vilnas zeķes,”  smaida Dzidra, vaicāta, kāpēc ada zeķes, nevis cimdus.
Seniorei patīk un padodas dažādi rokdarbi, bet zeķu adīšana ir launkalnietes vaļasprieks ar salīdzinoši īsu vēsturi, kas mērojama vien pēdējos divus gadus. Ierosmi seniore guvusi no māsīcas un ir priecīga, jo adīšana nomierina domas.

“Es adu mežģīņu rakstā, un tad ir jādomā līdzi, cik valdziņu jāada labiski, cik kreiliski, kad jānorauj   un kad jāpieaudzē raksts. Tā ir laba atslodze. Tad nav laika domāt par citām lietām, jo jādomā tikai par adīšanu. Turklāt zeķi var adīt, cik ilgi grib, – piecas minūtes vai stundu, atkarībā no tā, cik daudz ir brīva laika. Lielu darbu tā nevar nomest un tad atkal sākt no jauna,” stāsta Dzidra. 

Adīšanai viņa izmanto vilnas dziju, klāt pieliekot importēto kazlēna mohēru – smalku, nedaudz pūkainu dziju, kas adījumu padara mīkstāku.

Pietrūkst vienīgi saskarsmes

Vēl viens salīdzinoši jauns Dzidras hobijs ir aušana. To seniore sāka mācīties aizvadītajā gadā, iesaistoties Blomes rokdarbnieču kopā.  

“Tagad griežu lupatiņas, lai būtu, no kā aust lupatdeķus. Tam vajag daudz laika. Lai sagrieztu vienu T kreklu, paiet pusotra stunda,” stāsta launkalniete.

Rokdarbi ir Dzidras hobijs ziemā. Tiklīdz sākas pavasaris un dārza darbi, tā adīšanai, aušanai, pinumiem un citām nodarbēm laika vairs nav. 

Taujāta, kā sadzīvo ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, Dzidra atteic, ka vienīgais, kā viņai pietrūkst, ir saskarsme ar citiem cilvēkiem un koncertu un teātra izrāžu apmeklējums, jo pēc rakstura ir sabiedriska. Lai nebūtu jāsēž mājās, četrās sienās, seniore dodas dabā un priecājas, cik Launkalne tam ir pateicīga vieta, – ciemata apkārtnē netrūkst skaistu vietu, kur pastaigāties.

“Daba šoziem ir ļoti skaista – ar iespaidīgiem  saullēktiem un saulrietiem. Brīžiem pat gleznas var saredzēt. Vajag tikai ieskatīties. Cilvēki ļoti iet ārā, dabā, svaigā gaisā – pastaigājas, nūjo. Nesen bijām Līgatnes dabas takās. Kas tur bija cilvēku! Stāvlaukumā varēja būt ap 150 automašīnu, bet takās drūzmēšanās nebija, teritorija ir liela, un cilvēki tajā izklīda,” stāsta Dzidra.

Kultūra un Izklaide