Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ielec, izlec – un gatavs! Intervija ar smiltenieti džeza dziedātāju Ingu Bērziņu

Sievietes sapņo, tas ir neapturams process. Lai kādas vilšanās dzīve sagādātu, sapņi nebeidz eksistēt, uzskata džeza dziedātāja Inga Bērziņa.

Pagājušā gada novembrī klajā nāca dziedātājas Ingas Bērziņas kamerdžeza albums Sievietes sapņi – pašas komponētu deviņu dziesmu cikls balsij un klavierēm ar Daces Micānes-Zālītes dzeju. Īpašu kolorītu kompozīcijām piešķir somu pianista, komponista un aranžētāja Tuomo Ūsitalo dalība projektā – no jaunās paaudzes pianista skatpunkta viņš vēro un papildina latviešu valodā radītā muzikālā materiāla krāsu gammu. Dažas no šīm dziesmām duets aprīļa nogalē ierakstīja videoversijā koncertsērijā VEF džeza klubs. No 14. maija koncertu varēs noskatīties sabiedrisko mediju portālā lsm.lv un replay.lv, kā arī VEF Kultūras pils mājaslapā vefkp.lv.

Inga Bērziņa ir ne tikai pieredzējusi džeza vokāliste, bet arī docente Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un džeza vokālā pedagoģe Rīgas Doma kora skolā ar piecpadsmit gadu darba stāžu. 1991. gadā absolvējusi džeza nodaļu Gņesinu Mūzikas pedagoģijas akadēmijā Maskavā, vēlāk Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu mūzikas pedagoģijā. Mācījusies arī pie Grammy nominētās džeza vokālistes Dženetas Losones, pilnveidojusies universitātes The New School (Ņujorka) džeza nodaļā. Inga Bērziņa ir koncertējusi Baltijā, Somijā, Norvēģijā, Polijā, Vācijā, Austrijā, Spānijā un ASV. Sievietes sapņi ir mākslinieces piektais albums.

Kāpēc tieši sievietes sapņi?

Viss sākās ar dzejoļiem no Daces Micānes-Zālītes krājuma Vāveru gane. Mūs ar Daci saista sena draudzība, un tādas lietas uzglabājas Visuma atmiņā. Lai arī viņa ilgu laiku dzīvoja Amerikā, mūsu saikne saglabājās. Pēc atgriešanās viņa man iedeva savus dzejoļus. Viens no tiem ir Sievietes sapņi. Tieši tad sajutu, ka dzeja manī spēcīgi rezonē. Tajā ir gan trauslums, gan spēks, gan mūžīgās ilgas pēc pilnības, saskanības attiecībās gan ar vīrieti, gan pirmkārt ar sevi – savām identitātēm, iekšējo pasauli.

Pirms gada ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Musica Baltica atbalstu šo projektu realizējām. Mana džeza valoda saplūda ar dzejas valodu, un, pieaicinot somu pianistu Tuomo Ūsitalo, mēs nonācām pie rezultāta. Albums ir ļoti personisks. Tā nav vēlēšanās kaut ko pierādīt, bet gan dalīties ar emocijām, sāpēm un laimi. Sievietes sapņo, tas ir neapturams process. Lai kādas vilšanās dzīve sagādātu, sapņi nebeidz eksistēt. Tie dod spārnus. Sapņi, tāpat kā cerība, mirst pēdējie. Un nu daļa no šī cikla ir nofilmēta koncertā VEF džeza klubā, ko skatītāji 14. maijā varēs redzēt un dzirdēt Latvijas sabiedrisko mediju vietnē www.lsm.lv. Tā bija interesanta pieredze – mēs ar Tuomo uz skaistās VEF Kultūras pils lielās zāles skatuves. Nav neviena skatītāja, jo ir pandēmija. Mazliet sirreāli.

Ar ko sievietes sapņi un domāšana ir atšķirīgi, īpaši?

Sapņu ir bezgala daudz – sākot ar sīkajiem ikdienas sapnīšiem līdz globālās apziņas sapņiem. Katra cilvēka sapņi atšķiras, tie ir atkarīgi no personības lidojuma, kam ir nepieciešama drosme. Sievietes sapņi ir drosmīgi izdzīvotāji, kas turpinās no viena brīža uz nākamo, no vienas situācijas uz nākamo. Sievietes nespēj dzīvot bez sapņiem, tas ir kā svaigs gaiss. Domāju, ka vīrieši tam nevelta tik daudz sava dārgā laika. Un tas stabilizē pasauli.

Vai sievišķību var attiecināt arī uz mākslu? Vai ir pamats runāt par sievišķīgu un vīrišķīgu muzicēšanu un komponēšanu?

Man šķiet, ka nav sievišķīgas vai vīrišķīgas mākslas. Māksla vai nu ir, vai tās nav. Mēs katrs sastāvam no sievišķās un vīrišķās enerģijas, kas caurstrāvo katru mirkli. Mēģinām balansēt atbilstoši situācijai. Mākslā ir svarīgi būt jūtīgam, emocionālam, ir jāprot ieklausīties savā dvēselē. Tā ir kā iešana pret prāta cietoksni. Un racionālais prāts vairāk piestāv vīrišķībai.

Ja runā par džezu, šajā mūzikā notiek balansēšana starp emocijām un racionālu, trenētu prātu, jo profesionāls rezultāts ir atkarīgs no prāta veiklības, kustīguma, elastības, reakcijas. Ne velti par džeza improvizēšanu saka – koncentrējies, taču esi brīvs!

Kā Covid-19 pandēmijas laikā ir mainījusies tava dzīve, plāni, noskaņojums un varbūt arī sapņi?

Mana dzīve ir pilnībā mainījusies, jo esmu izbraukusi no Rīgas un dzīvoju savā mīļajā mājā Smiltenē. Es jokojot saku, ka man šeit ir māja ar ezeru pagalmā. Uz Abula upes mākslīgi uzstādinātais ezers Teperis ir tikai divdesmit metru no mūsu ģimenes mājām. Ir arī pirts. Šī ir mana restarta vieta visa mūža garumā. Esmu pilna laika pedagoģe, tagad ar studentiem strādāju attālināti. Tas ir jauns izaicinājums, prasa izdomu, iecietību, disciplīnu. Ir izveidojusies īpaša kārtība komunikācijā ar studentiem un kolēģiem, un esmu arī disciplinējusi pati sevi ar ikrīta peldēm, jogu, nūjošanu un meditēšanu.

Man tas bija vajadzīgs. Biju pārdegusi. Tagad spēju atgriezties pie sevis, saviem sapņiem. Sakārtot sevi, atļaut būt pašai. Es izbaudu mieru. To nevar salīdzināt ar trako skrējienu Rīgā. Pasaule ir mainījusies, arī mana. Ir laiks vairāk domāt, iedziļināties, analizēt un izdarīt secinājumus. Arī cilvēces kontekstā.

Smiltenē esmu dzimusi, gājusi mūzikas skolā, dziedājusi un dejojusi dažādos pulciņos. Tā notiek, ja mamma ir kultūras nama direktore. Nebiju hiperaktīvs bērns, vienkārši visu laiku maisījos pa kultūras namu. Bērnību pavadīju skaistā vietā pie ezera, kur mamma peldējās līdz pirmajam ledum, un es tagad to mēģinu turpināt. Lai gan izklausās ekstrēmi, tam lielu drosmi nevajag: ielec, izlec – un gatavs! Es to daru bez lielas saņemšanās, tā ir brīnišķīga rīta dāvana. Ar gadiem aizvien vairāk to novērtēju.

Smiltene ir burvīga pilsēta Ziemeļvidzemē, tā attīstās. Zinu, ka, beidzoties aktīvajam darba periodam, es šeit atgriezīšos. Pagaidām mājā esam iespējami bieži, un tajā labprāt ciemojas mani bērni. Visjaukākās atmiņas saistās ar Ziemassvētkiem, kad visi esam kopā. Šogad mūsu vidū ienāca jauns ģimenes loceklis – mazdēls Kristaps.

Vai izdzīvošanas stress neskar? Kā izdodas saglabāt iekšējo mieru, optimismu?

Koncertdzīve ir apstājusies, taču man tas nav vienīgais iztikas avots. Darbs pedagoģijā dod stabilu materiālo pamatu. Jūtu līdzi kolēģiem mūziķiem, kuriem koncertdarbība, projekti ir vienīgais naudas pelnīšanas veids. Arī viņi izmanto šo distancēšanās laiku savu radošo sapņu realizēšanai vai vismaz fiksēšanai, tomēr ir jābūt stipram, lai izdzīvotu, nepakristu zem izmisuma nastas. Mani stiprina doma, ka dzīvē viss ir mainīgs. Tā neturpināsies mūžīgi, radīsies risinājumi, būsim kļuvuši viedāki.

Kā veidojas radošā sadarbība ar citiem mūziķiem? Vai sociālās distancēšanās dēļ tā nav "uz pauzes"?

Šis ir īstais laiks sapņot par jaunām sadarbības iespējām un analizēt esošās. Māksliniekam ir svarīga saderība ar partneriem mūzikā. Profesionalitāte ne vienmēr ir svarīgākais faktors veiksmīgai muzicēšanai. Džezā katrs nāk ar savu spilgto individualitāti un galvenais nav pielāgoties kolektīvai mākslai, bet dot savu īpašo impulsu. Būt radošam, bet kontrolēt savu ego, lai tas netraucētu citiem.

Manā dzīvē ir daudz veiksmīgu sadarbības piemēru. Būs grūti nosaukt Latvijas džeza mākslinieku, ar kuru man nebūtu krustojušās muzikālās takas. Pēdējā veiksme ir saistīta ar pianistu Tuomo Ūsitalo, kurš jau dažus gadus daļēji dzīvo Latvijā. Precējies ar manu bijušo studenti Unu Stadi, patlaban ir iesaistījies Mūzikas akadēmijas pedagoģiskajā darbībā un Latvijas džeza dzīvē. Iepazināmies, kad strādājām džeza nometnē Ventspils Groove. Man patīk viņa dabiskā ieinteresētība, stabilitāte un spēja iejusties manā mūzikā, sajust manas vajadzības tajā.

Kāda tavā redzējumā ir Latvijas džeza vide, radošā un publiskā aprite? Kas te ir labāk nekā citur, un kā mums pietrūkst?

Man kā Latvijas džeza pedagoģijas mācībspēkam ir svarīgi, lai džeza vide attīstītos, kļūtu aktīvāka, spožāka, individuālāka pasaules kontekstā. Ir pagājis pietiekams laiks, lai analizētu sasniegto. Daudzi studenti pēc džeza pamatizglītības saņemšanas ir devušies uz ārzemēm un studē Eiropā un Amerikā. Daži atgriežas, daži turpina strādāt ārzemēs. Viņi vienalga ir mūsējie. Mēs Latvijā priecājamies par viņu panākumiem.

Lepojos ar saviem audzēkņiem, un man neskauž, ka viņi ir labāki par savu skolotāju. Tas ir dabisks progress un attīstība. Jaunā paaudze ir gudrāka par iepriekšējo. Es tā tiešām domāju. Tagad viņiem ir jāatrod veids, kā realizēties, un tas nav vienkārši. Arī šeit ir vajadzīgi sapņi, vīzija, ticība realizācijai. Mākslinieks bieži ir šaubu pilns, taču atrodas kāds spēks, kas viņam liek būt drosmīgam, mesties pretī izaicinājumam.

Latvijas džeza vide nav milzīga, un dažkārt šeit trūkst konkurences. Tā radītu lielāku aktivitāti un progresu. Ātri vari kļūt pašapmierināts, ja redzi, ka nestāvi rindā desmitais. Ārzemēs mūziķu piedāvājums ir plašāks. Mūsu vienkārši ir maz, talantu mums netrūkst, bet ir nepieciešams fokuss.

Pati, šķiet, mācījies, kad Latvijas mūzikas skolās un akadēmijā džezu vēl nemācīja? Kas bija tavi skolotāji?

Mani labākie džeza skolotāji ir bijuši mani kolēģi, cilvēki, kurus vienmēr esmu uzskatījusi par autoritātēm, ar kuriem esmu uzstājusies, gājusi cauri mēģinājumu procesam. Sākumā tā bija ieinteresēta džeza klausīšanās bērnībā, plates, kasetes, kompaktdiski, Ellas Ficdžeraldas transkripciju dziedāšana.

Kad beidzu mūzikas vidusskolu, džezu Latvijā nemācīja. Radās ideja braukt studēt uz Klaipēdu, kur jau tajā laikā bija džeza katedra, bet domas mainījās, un aizbraucu uz Maskavu – Gņesinu vārdā nosaukto mūzikas akadēmiju. Tur pabeidzu džeza un populārās mūzikas nodaļu. Vokālie pasniedzēji bija popmūzikas pārstāvji, bet teorētiskos priekšmetus mācīja izcili krievu džezisti. Vokāli izpaudos, kā vēlējos, un džeza apritē pagrozījos. Tomēr nevienu mirkli nedomāju, ka palikšu Maskavā. Tajā laikā arī paspēju apprecēties un piedzima pirmā meitiņa.

Par savu izcilāko džeza skolotāju uzskatu amerikāņu dziedātāju Grammy nominanti Dženetu Losoni. Pirmo reizi satikāmies Rīgā, kad viņa sniedza meistarklases. Mūsu draudzība turpinās ilgus gadus. Esmu bijusi pie viņas The New School Ņujorkā. Kad studēju doktorantūrā un man tika piešķirta ekstra nauda pētnieciskajam darbam, es to godīgi izmantoju, dodoties uz Ņujorku pie Dženetas. Viņa man ir devusi neaprakstāmi daudz, kaut gan pati saka: "Es tikai atvēru durvis, tu pati visu izdarīji." Viņa man lika noticēt, ka spēju daudz ko. Daudz iedvesmojošu sarunu, praktisku padomu. Dženeta ir brīva dvēsele, neaprakstāmi neatkarīga un drosmīga. Tagad, kad pati esmu pedagoģe, zinu, cik svarīgi ir iedvesmot, stiprināt, palīdzēt atrast sevi.

Vai džezu var apgūt ikviens?

Vai katrs var dziedāt džezu? Neesmu piekritēja frāzei, ka ikviens var dziedāt, tātad droši vien neteikšu, ka katrs var dziedāt džezu. Ikviens var pilnveidoties un beigās varbūt nodziedāt kādu dziesmu pieklājīgā līmenī, bet, lai dziedātu labi, ir nepieciešama Dieva klātbūtne. Visu mūžu esmu augstu vērtējusi talantu, to īpašo spēju muzikāli just to, ko nespēj katrs. Kad pie manis atnāk talantīgi jaunieši, mani pārņem īpaša laimes sajūta, pacilātība, jo man būs tā laime ar šo cilvēku strādāt, būt blakus. Tas ir abpusējs process. Ieguvēji ir visi.

Vai Rīgā ir gana vietu, kur džezam dzīvi pulsēt?

Rīgas džeza klubu dzīve ir mainīga. Šāda tendence ir vērojama daudz kur pasaulē. Klubam ir jāiekaro sava vieta kultūrvidē. Džezs nav komerciāli izdevīgs žanrs, to nepatērē lielas cilvēku masas. Ir jābūt labam konceptam un menedžmentam, lai klubs dzīvotu, elpotu un spētu uzņemt mūziķus un klausītājus. Šobrīd par tādu uzskatu Trompeti un Hamletu, kur, pateicoties Denisa Paškeviča darbībai, atkal uzstājas mūziķi un ir iespēja uzstāties studentiem.

Bieži eju uz savu Doma kora skolas audzēkņu un Mūzikas akadēmijas studentu koncerteksāmeniem. Viņi nevar kļūt par izpildītājmāksliniekiem bez skatuves pieredzes. Tāpat man ļoti simpātiskas šķiet VEF Kultūras pils džeza kluba aktivitātes. Tās nenotiek bieži, tomēr ir kvalitatīvas un ietver gan izcilu ārzemju mākslinieku, gan mūsu jauno talantu projektus.

Tikko ziņots, ka turpināsi darboties arī jaunajā Valsts kultūrkapitāla fonda mūzikas un dejas ekspertu padomē. Vai ir dramatiski izvēlēties dažus laimīgos? Vai vērtēšanas pieredze pašai ir likusi citām acīm paskatīties, kā piedāvāt radošās idejas?

Novērtēju iespēju no iekšienes redzēt kultūras procesus Latvijā. Izvērtēt nav vienkārši, tomēr jāsaka – produktīvs darbs ļoti ir atkarīgs no komisijas sastāva. Šobrīd esam lieliska komanda, katrs ir jomas speciālists, un kopīgi izvērtējam un daudz ko spriežam līdzīgi. Radošo projektu ir ļoti daudz, tomēr vairākumā tie ir argumentēti un kvalitatīvi. Žēl, ka iespējas neatbilst vajadzībām, bet cenšamies būt objektīvi un konstruktīvi.

Kas ir tavs ambiciozākais veikums?

Domājot par saviem koncertiem, projektiem, noteikti ir bijuši daudzi nozīmīgi, neaizmirstami, tomēr par ambiciozāko noteikti uzskatu uzstāšanos Ņujorkas džeza klubā ar The New School pasniedzējiem un studentiem. Biju ne pa jokam uztraukusies, zālē sēdēja arī Vija Vētra. Tikpat satraucoša bija mana vizīte džeza radio, kur atskaņoja manu albumu Balādes un mani intervēja. Lieki minēt, ka to visu bija organizējusi Dženeta Losone.

Esi vispirms dziedātāja, tad komponiste, pedagoģe vai otrādi? Kura ir prioritāte, lielākā patikšana un stiprā puse?

Tas viss iet roku rokā. Pedagoģijā esmu ilgu laiku, esmu tai veltījusi lielāko daļu savas darba dzīves. Nevar mācīt, ja galīgi neiesaisties radošajos procesos, tā viegli var pazaudēt formu. Ir grūti dot padomus, ja neizproti izpildītāju vajadzības un pats neesi kāpis uz grābekļiem. Mūsdienu skolotājs lielā mērā ir psihologs, draugs, kurš piedāvā skatu no malas. Nekad to neaizmirstu.

Komponēšana ir manas iekšējās pasaules atspulgs, un ir brīži, kad gribas ar to dalīties. Mans mērķis nav bijis komponēt, tā ir sanācis. Nedomāju, ka to pārtraukšu. Taču prioritātes dzīves posmos nomaina cita citu.

Bet vispār no kurienes tev, Smiltenes meitenei, tas džezs?

Nu esmu tāda džezīga meitene, ko lai dara! Mans tētis spēlēja saksofonu, labi spēlēja, improvizēja, viņam bija Bena Vebstera tonis. Mājās bija plates, viņš spēlēja Smiltenes bigbendā, ko kādu laiku vadīja Juris Kļava. Sāku dziedāt agri un jau pusaudža vecumā dziedāju džeza tēmas. Improvizēt gan baidījos, atliku no reizes uz reizi: šoreiz vēl ne, bet nākamreiz gan mēģināšu. Bija ļoti ar sevi jāsarunā, nekāda drosmīgā nebiju, kautrējos. Kad pārvari kādu līniju, saproti, ka tieši risks un neparedzamība ir tas aizraujošākais džezā, ka nezini, kas būs aiz pagrieziena.

Vai tu jau briedini nākotnes plānus? Kādā virzienā?

Plāni man ir, tādi sapnīši. Jau sen vēlos uzrakstīt grāmatu par džeza dziedāšanu, metodiskām lietām, psiholoģiskajiem faktoriem, iedvesmas avotiem un citām tēmām. Esmu jau sākusi. Tāpat gribu saglabāt sevi vokālajā formā, lai brīžos, kad uzstājos, nejustos aizsēdējusies klasē ar studentiem. Esmu atbildīga, nevēlos likt sev un citiem vilties. Man ir svarīgi, ko es pati domāju par paveikto. Protu arī sakreņķēties. Skatuve mani saista tikai tiktāl, cik tā ir iespēja muzicēt. Tie īstie brīži ir neatsverami, tie spārno. 

Kultūra un Izklaide