Katru dienu pār bezdibeni. Pa zirnekļa tīmekli trauslu.
Katru dienu pār bezdibeni Pa zirnekļa tīmekli trauslu Ar bezcerības un izmisuma Un skumju pārpilnu plaukstu, Bez mīlestības, vien atblāzmu blāvu, Bez laimes mirdzuma acīs Iet mana dzīve, Joprojām gaidot, Ka labu vārdu kāds sacīs. Bet velti – Apkārt vien klusuma pelni Un dusmu dzeloņi asi, Maiguma mākoņi kļuvuši melni, Lūgumi nesaprasti, Zvaigžņu vietā caurumi akli... Kā pārkļūt pār bezdibeni? ...Paņemt plaukstās skaistāko sapni Un iet, dedzot gaismu sevī.