Kad mani dedzināja uz sārta. Vai uguns dejoja tikpat skaisti?
Kad mani dedzināja uz sārta, Vai uguns dejoja tikpat skaisti? Un mani mati – tie plīvoja vējā Pār pleciem un muguru vaļā laisti? Kas sāpēja vairāk – dvēsele, miesa, Kad liesmas apvija savas mēles? Vai līksmoja debess, vai dzīroja elle, Ka dzīvība mana ir ārā no spēles? Kā bija toreiz, kad stāvēju viena Uz degoša sārta augstu pār pūli? Vienu tik atceros – Tavas acis, Kad Dievu un Velnu par mani lūdzi.