Kas desai vēderā? 1

Desu, gaļas konservu un kūpinājumu ražotājiem pienākuši grūti laiki, jo pircēji aizvien vairāk lūkojas pēc lētākiem izstrādājumiem. Maizi nomainījuši kartupeļi. Vai arī gaļas pārstrādātājiem jāpārorientējas? Nedēļa ciemojās Valmierā, kur vietējais Triāls ne tikai piemērojas Latvijas tirgum, bet nu arī savam vienīgajam akcionāram - Zviedrijas investīciju fondam AGFK, ziņo www.tvnet.lv

 

 

Pēdējā gada laikā ziņu lentēs parādījušies vairāki raksti, kas varētu viest šaubas par viena no lielākajiem valsts gaļas pārstrādes uzņēmumiem - Triāla - stabilitāti. Tas slēdzis ražotni Lielvārdē, kautuvi Valmierā un loģistikas centru Daugavpilī. 2006. gadā Triāls saņēma balvu kā viens no lielākajiem Vidzemes nodokļu maksātājiem, bet nu ir iekļuvis valsts lielāko nodokļu parādnieku sarakstā. Statistiskie dati liecina arī, ka Triāla apgrozījums gada laikā samazinājies par vairāk nekā trim miljoniem latu. Pagājušā gada vidū no Triāla "atvadījās" arī tā dibinātājs un ilggadējais vadītājs Ludvigs Tribockis. Līdz ar to par Triāla vienīgo akcionāru kļuva Zviedrijas investīciju fonds Askembla Growth Fund Kommanditbolag (AGFK).

 

Jāatgādina, 2006. gada rudenī prese rakstīja, ka Triāls "slīgst neveiksmēs", un Tribockis klāstīja, ka ar laiku Triāls varētu tikt pārdots. Savukārt toreiz lielākais (pašlaik vienīgais) akciju turētājs - AGFK - runas noliedza, un tika izteiktas prognozes, ka uzņēmums pēc gada vai diviem "varētu atkopties". Jāuzsver, ka pašlaik pārtikas ražotāji pārdzīvo inflācijas izraisītos grūtos laikus - pircēji aizvien vairāk atsakās no dārgākajiem produktiem, kādus pārsvarā ražo Triāls, bet mazumtirdzniecības tīkli ražotājiem diktē savus noteikumus, kas ne vienmēr apmierina piegādātājus.

Pagājušajā nedēļā Nedēļa devās uz Triāla ražotni Valmierā, lai iztaujātu uzņēmuma jauno valdes priekšsēdētāju (kopš pagājušā gada jūlija) Valtu Blaumani par pašreizējo situāciju.

 

 

No vecās uz jauno godību

Valmieras gaļas pārstrādes uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1928. gada rudenī, kad atklāja Valmieras eksportkautuvi, kas bija otrā lielākā Latvijā aiz 1884. gadā Liepājā atvērtās. 1933. gadā Valmieras un pārējās divas lielās Latvijas kautuves pārņēma akciju sabiedrība Bekona eksports. 1940. gadā Valmieras kautuvi nacionalizēja un pārdēvēja par Valmieras gaļas kombinātu. 2001. gadā kombinātu nopirka Lielvārdes gaļas pārstrādes uzņēmums Triāls un pārdēvēja par Triāla filiāli.

 

 

Vienīgais Triāla īpašnieks vēl 2005. gadā bija Ludvigs Tribockis, bet pamazām uzņēmums pārgāja Zviedrijas AGFK īpašumā, līdz fonds kļuva par vienīgo tā īpašnieku.

Pašlaik Triālam vairs nav nekādu saistību ar Tribocki. Meitasuzņēmums likvidējis tā kādreizējo mātesuzņēmumu Lielvārdē. Tāpat Valmierā vairs nekauj cūkas un vēl pirmskara laikā uzceltie korpusi ir pamesti un izdemolēti - tagad Triāls saimnieko jaunuzceltajās ēkās. Vārdu sakot, Triāls ir kardināli mainījies - atvadījies no "vecās godības" un nu cenšas iegūt "jauno". Uzņēmuma interneta mājaslapā arī cenšas iedvest pārliecību, ka sekmes būs. Ja 2005. gadā Triāls strādāja ar divu miljonu latu lieliem zaudējumiem, tad gadu vēlāk tie tiek lēsti desmit reižu mazāki - tikai 200 000 latu.

 

 

Samazina apgrozījumu, palielina peļņu

Blaumanis stāsta, ka kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ražotnē ir investēti vairāki miljoni latu, jo bija jāpiemērojas ES prasībām, viss "jāpārkārto, jāmodernizē un jāpakārto".

"Kādreiz mums bija sava kautuve - paši kāvām un tirgojām. Tomēr ar laiku, attīstoties tirgum, parādījās kādi, kas to prot labāk, specializējas tieši šai vienā lietā. Tad sapratām, ka esam labāki gaļas produktu ražotāji, nevis cūku kāvēji. Tāpēc kaušanu ļāvām veikt citiem, bet mēs pirkām jau gaļu un to pārstrādājām.

 

 

Ražotne nekādā gadījumā sašaurināta netiek. Tika likvidēti, ja tā varētu teikt, papildu procesi. Piemēram, loģistikas centrs Daugavpilī, jo loģistikai taču nav nekādas saistības ar gaļas produktu ražošanu. Mums bija savas automašīnas, ar kurām izvadājām produkciju, bet tad nāca kompānija, kura, izrādās, to varēja paveikt gan lētāk, gan drošāk. Pašlaik veiksmīgi sadarbojamies ar vairākām loģistikas kompānijām.

Līdz ar to Triāls koncentrējās uz kodolu, pamatbiznesu - gaļas ražošanu, sekundāros pienākumus atdevām citiem.

 

 

Savulaik pirkām dzīvas cūkas, tās turējām, kāvām... Tas ir elles darbs, bizness pats par sevi. Ja mēs to turpinātu darīt, iznāktu, ka vienam uzņēmumam būtu jāapvieno divi biznesi. Tas bija ļoti grūti un prasīja daudz laika un pūļu.

Tas, ka mums samazinājies apgrozījums, ļoti lielā mērā ir saistīts ar kautuves slēgšanu, jo mēs cūkas kāvām arī citiem uzņēmumiem. Arī Lielvārde deva papildu apgrozījumu, bet peļņu no tā neguvām. Likvidējām šīs peļņu nenesošās darbības, samazinājām apgrozījumu. Tas bija apzināts solis, lai palielinātu savu rentabilitāti.

 

 

Jāteic, ka Triālam nav arī savu firmas veikalu, kā tas ir dažiem citiem pārtikas ražotājiem. Vienīgā mūsu tirgotava ir Valmierā pie uzņēmuma ieejas. Savulaik mums bija savi stendi tirgos gan Rīgā, gan Valmierā, bet mēs izrēķinājām, ka no tiem nav lielas jēgas. Mums nesanāk smuki tirgot. Mācēt labi ražot un vēl labi tirgot gaļu - tur tiešām jābūt universālam ģēnijam," tā uzņēmumā veikto reorganizāciju skaidro Blaumanis.

 

 

Aizvien "labāki" parādi

Tomēr, neraugoties uz visu paveikto, Triāls ir iekļuvis lielāko valsts parādnieku sarakstā - VID publiskotajā 65 lielāko parādnieku vidū Triāls ieņem 49. vietu - un gada sākumā nenokārtotās saistības ar valsti uzņēmumam bija aprēķinātas 373 080 latu apjomā.

Pirms gada Triāls tika gratulēts kā viens no lielākajiem Vidzemes nodokļu maksātājiem, bet jāteic, arī pirms tam uzņēmums tika iekļauts parādnieku sarakstā. Tad ātri parādu samaksāja, un par to tika uzteikts. Triāla vadība uzskata, ka tas nav nekas ekstraordinārs - šāda situācija atkārtojas gadu no gada, bet "arvien labākā gaismā".

 

"Skaidrs, ka, Triālā ienākot zviedru investoram, tādas lietas kā algas aploksnē vai citas nelikumības ir pilnīgi izslēgtas. Mēs maksājam pilnīgi visus nodokļus, ko nevar teikt par visiem Latvijas uzņēmumiem. Tas varbūt arī pasliktina mūsu konkurētspēju. Nekādus konkrētus datus gan es negribu minēt, bet godīgam nodokļu maksātājam ir grūti cīnīties tirgū, kur visi nodokļus nemaksā.

 

 

Protams, parādu slogs Latvijā ir smags, bet tā parasti ir, gadam sākoties, - jānodrošina investīcijas, maksājumi jāveic ne tikai VID, bet arī citiem. Naudas plūsma gada griezumā ir dažāda, gaļas biznesā ir izteikta sezonalitāte - tad iet uz augšu, tad atkal uz leju. Tik lielam uzņēmumam kā Triāls viens nokavēts maksājums jau pārsniedz 100 000 latu, līdz ar to mēs jau automātiski esam lielajā parādnieku sarakstā. Arī pagājušā gada sākumā bijām nemaksātāju topā. Tomēr jāteic, ka šogad situācija ir labāka un parāds ir mazāks nekā bija pirms gada.

 

 

Tajā pašā laikā izbrīna tas, kāpēc visi runā par Triāla parādiem, kaut gan esam tikai saraksta 49. vietā? Kāpēc neviens nerunā par tiem, kas ir tā augšgalā? Katrā ziņā mēs strādājam, investējam un nodokļus maksājam godīgi. Visu izlīdzinām..." ne visai patīkamo situāciju komentē Blaumanis.

 

 

Bagātie zviedru investori

Pērn pēc Jāņiem par vienīgo Triāla īpašnieku kļuva Zviedrijas investīciju fonds AGFK, kas līdz tam pārvaldīja 90% Triāla akciju. Atlikušos 10% AGFK pārdeva bijušais uzņēmuma īpašnieks Tribockis. Līdz ar to noslēdzās process, ka uzņēmums pilnībā no viena īpašnieka pārgāja otra rokās. Kā jau rakstā minēts, tas arī būtiski mainījis Triāla biznesa stratēģiju.

Pašreizējā uzņēmuma vadība ir norobežojusies no Tribocka un teic, ka viņam vairs ar Triālu nav nekādas saistības. Tāpat atturas komentēt joprojām Rīgas apgabaltiesā notiekošo tiesvedību starp Tribocki un Ogres novada domes deputātu Gunāru Kārkliņu par goda un cieņas aizskaršanu. Tribockis sūdzas par to, ka Kārkliņš 2005. gada februārī laikrakstā Ogres Vēstis publiski bez pierādījumiem paziņojis, ka Triālā "ir konstatētas nelikumības". Kas aizgājis, aizgājis, un pašreizējā Triāla vadība to negrib atminēties.

 

 

Bet kas tad pašlaik nosaka toni Triālā? Zviedru fonds AGFK nezinātājam ir tikai neko neizsakošs burtu salikums. Tas ir slēgta tipa zviedru fonds, kas no ieguldītājiem (bankām, investoriem, nodrošinātājiem) savāc līdzekļus un tos investē uzņēmumos, kuriem nepietiek pašiem sava kapitāla, lai ieguldītu jaunās iekārtās, attīstītu ražošanu un palielinātu konkurētspēju. Attīstot kādu konkrētu uzņēmumu, fonds nākotnē cer saņemt peļņu. Runas par to, ka AGFK grasās atteikties no Triāla, tiek noliegtas, un tas liek domāt, ka Triālā tiks ievēroti godīga biznesa principi, jo pie teikšanas ir zviedri, kuru ētikas kritēriji tiek augsti vērtēti.

 

 

Vēl jāpiebilst, ka AGFK ir, ja tā varētu teikt, plaša profila fonds, kurš neaprobežojas tikai ar viena veida uzņēmumu pārvaldīšanu. Tam ir vairāki projekti arī mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā. Vēl Latvijā pazīstamākais zīmols, kura īpašnieks ir AGFK, ir sporta preču uzņēmums Sportland.

 

 

Koks ar diviem galiem

Tas, ka pastāv spriedze starp ražotājiem un tirgotājiem, vairs nav nekāds noslēpums, tikai abas puses par to runā diezgan izvairīgi. Arī Triāla vadītājs Blaumanis to komentēja visai diplomātiski: "Tas ir koks ar diviem galiem, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Protams, ir atšķirība - ielikt preci lielveikalā vai mazā bodītē. Lielveikala plauktos atrodas gandrīz visu Latvijas pārstrādātāju produkcija plus vēl ārzemju - un tad nu mēs nākam vēl ar savu. Lielveikals nosaka lielus apjomus, un ar tiem ir citāda saruna nekā ar mazu veikaliņu, kam varbūt ir tikai kādi trīs piegādātāji. Katrs lielveikals grib panākt, lai tam būtu tās zemākās cenas. Protams, tur cenu spiediens ir jūtamāks nekā mazajos. Tas ir viennozīmīgi! Bet, no otras puses, sadarbojoties ar lielveikaliem, uzņēmums var ietaupīt uz loģistikas izdevumiem. Mazai tirgotavai pievest vienu kastīti ar desām prasa daudz vairāk laika un darba, kas mazajos veikalos produkciju līdz ar to sadārdzina."

 

 

Ne tikai ragi un nagi

Nedēļa Valmierā viesojās "neveiksmīgā dienā" - piektdienā, kad Triālā desu ražošanas cehs nestrādā. Tā ka nevarējām pārliecināties, ko īsti tajās desās vāra iekšā - cik daudz tajās samalts tualetes papīra, ragu, nagu un ādu. Klīst jau dažādas leģendas... Tomēr gribas noticēt Blaumanim: "Tas, cik gaļas iepērkam, ir mazliet noslēpums. Tomēr jebkurā gadījumā - vairākas kravas mašīnas (divdesmittonnīgās fūres) nedēļā. Situācija ir tāda, ka Latvijā nespēj saražot tik daudz gaļas, cik nepieciešams. Pie mums izaudzē tikai 50% cūkgaļas un apmēram 20% liellopa. Tāpēc jāiepērk no citām valstīm. Iegādājamies no lopaudzētavām, kuru kvalitāte ir pārbaudīta. Nepērkam no Polijas, bet gan no Vācijas un Dānijas.

 

 

Ražojam visu, ko veikalā var atrast, - gan svaigu gaļu, gan pusfabrikātus, gan desas. Tikko esam atsākuši pelmeņu gatavošanu, tūlīt veikalu plauktos parādīsies mūsu ražotās gaļas pankūkas. Praktiski - produkti jebkuram dzīves gadījumam un jebkurām uzglabāšanas temperatūrām. Triāls nevēlas konkurēt ar cenām, bet ar kvalitāti. Nepretendējam būt lētākie, bet gan kvalitatīvākie.

 

 

Ja desās būtu tikai ragi un nagi, tās vienkārši nebūtu saēdamas. Piemēram, doktordesā liekam iekšā to pašu kotlešu gaļu - samaļam, uzvārām un uztaisām desu. Doktordesa ir tas augstākais standarts. Taisot lētāku desu, samazinām gaļas saturu - pieliekam klāt vairāk ūdens un treknāku gaļu. Desas cenu uz augšu vai uz leju var "staipīt" ūdens daudzums. Soja ir sava veida stabilizators, ko pievieno lētākajiem izstrādājumiem. Vārdu sakot - normālas desas cena nevar būt zemāka par attiecīga gaļas gabala cenu. Jo praktiski desā jau nekā cita kā gaļa nav. Tikai tehnoloģiskais process ir citāds - tiek pieliktas garšvielas, samalts un uzvārīts. Ja desas cena ir zemāka par malto gaļu, ir skaidrs, ka tur klāt ir vairāk speķa un tauku."

 

 

Cierējot uz sābra maciņu

Tomēr pašlaik Triāls, kas līdz šim pārāk neorientējās uz zemākās cenas kategorijas gaļas produktu ražošanu, nu ir spiests atzīt, ka inflācijas dēļ ir pieaudzis pieprasījums pēc lētākas produkcijas, piemēram, Brokastu desas un Brokastu cīsiņiem. "Cilvēki nevar neatmaksāt kredītu, par siltumapgādi arī ir jāmaksā... Kas atliek? Vienīgais, uz ko var ietaupīt, ir pārtika," saka Blaumanis.

 

 

Tāpēc Triāls plāno aizvien intensīvāk iekarot starptautisko tirgu. Latvijas patērētāji kļūst ne tikai maksātnespējīgāki, bet arī to skaits no gada uz gadu sarūk. Karot ar daudzajiem pašmāju gaļas pārstrādātājiem, piemēram, kādu izspiest no tirgus, Triāls nedomājot, jo tā esot "segas raustīšana no vienas uz otru pusi". Tāpēc kā alternatīva esot aktīva ārzemju tirgu iekarošana. Pagaidām Triāla eksports gan nav pārlieku dižs: uz Lietuvu ceļo konservi, bet uz Igauniju - marinēta gaļa. Šobrīd tiek prātots, kā iespraukties plašajā Krievijas tirgū. Kaut arī Latvijas desām pašlaik Austrumu kaimiņu tirgus ir slēgts, jo mūsu uzņēmumi nav saņēmuši attiecīgus Krievijas sertifikātus un atļaujas, Blaumanis ir optimistiski noskaņots: "Ar savām cenām noteikti varēsim konkurēt, bet galvenais - varēsim konkurēt ar kvalitāti. Īstenībā jau nav liela māka piedāvāt lētu produktu, desā pieliet vairāk ūdens un samazināt gaļas daudzumu. Daudz svarīgāk ir piestrādāt pie kvalitātes - receptes, garšas, izskata, panākt, lai tā būtu aromātiska.

Komentāri 1

vēderatkarīgais

Varu piebilst, ka nedaudz akmens pašu dārziņā... produkcijas kvantitāte jau nav galvenais. Pērku ne tikai cenas pēc, bet arī garšas. Un bundžā ar uzrakstu "Cūkgaļas šķiņķis" vēlos šķiņķi nevis subproduktus ar vāju garšvielu piedevu. Ko parasti nesmādēju, tas ir cūkgaļas šašliks spainītī.

pirms 13 gadiem, 2008.03.17 14:12

Latvijas ziņas