Pavārs Rītiņš satraukts par iespējamu mājražotāju izputēšanu

Populārais pavārs Mārtiņš Rītiņš ir satraukts, ka ekonomikas lejupslīde un valsts izvirzītās stingrās prasības pārtikas ražošanai var smagi skart Latvijas sīkos zemniekus un mājražotājus, daudzi no kuriem varot pārtraukt ražošanu.

 

 

Rītiņš pastāstīja, ka problēmas skārušas un ražošanu pārtraucis siera meistars Lisjēns Eribērs, kurš savulaik Latvijā ieradies no Francijas. "Viņu es esmu apbrīnojis par viņa entuziasmu un mīlestību, ko viņš dod cilvēkiem. Viņa siers ir tradicionāli mājās gatavots un unikāls. Universitātēm vajadzētu viņu nolaupīt un izmantot viņa zināšanas, un nodot tās no paaudzes paaudzē kopā ar mākslu gatavot sieru," siera meistaru slavēja Rītiņš.

 

"Nav smieklīgi, kad saproti, ka to pašu var nākties darīt mūsu putnu un liellopu audzētājiem. Lēnām pat mūsu tradicionālā maizes gatavošanas un cepšanas māka tiek pārveidota un pielāgota fabrikām. Produkti, kas no tām nāk ārā, ir tikai nosaucami par maizi, sviestu, pienu vai krējumu," uztraukts par nozarē notiekošo ir Rītiņš.

 

"Nepasterizēta piena produkti ir unikāli, un to pagatavošanai ir vajadzīgas smalkas zināšanas. Šāds ir Elejas siers, kura unikālā garša un smarža tiek panākta tieši ar piena nepasterizēšanu. Tā ir gan māksla, gan dzīves veids. Tas ir kultūra, mantojums no mūsu dārgās dzimtenes. Un šobrīd tas atrodas uz iznīcības sliekšņa. Uz iznīcības sliekšņa tāpēc, ka vērtības, kuras tas pārstāv, ir pretējas tām sanitārajām un vienveidīgajām, kuras pārstāv masu produkcija," uzskata pazīstamais pavārs.

 

"Ir patiešām skumji, ka Latvijas un pasaules iedzīvotājiem ir jāzaudē kas tāds, kas simtiem gadu ir iedvesmojis, sniedzis baudu un barojis cilvēci. Jāzaudē sterilās globālo standartu ietekmes. Kāpēc valdības sistemātiski cenšas ierobežot iedzīvotāju tiesības izvēlēties un iegādāties ēdienu? Kāpēc tiek iznīcināti zemnieki, kas tos gatavo? Ja reiz zināšanas, māka un saistības ar šo kultūru zudīs, tās nebūs iespējams atjaunot," uzsvēra Rītiņš.

 

Pēc Rītiņa vārdiem, Itālijā, Francijā, Spānijā un Lielbritānijā joprojām eksistē zemnieki - mājražotāji, kuri esot atraduši jaunu dzīves sparu, meklē jaunus produktu veidus un ieinteresē ar to pircējus. Tāpēc Rītiņš cenšas popularizēt "Slow Food" kustību, lai aizsargātu šādus zemniekus, kuri Latvijā "izmirst".

 

Rītiņš cer, ka valsts beidzot apstiprinās mājās gatavoto produktu noteikumus, kas ļautu "brīvdomīgajiem zemniekiem bioloģiski sertificēto pienu neliet kopējā katlā", bet gan "pavisam legāli siet mājās gardus sierus".

 

Kā ziņots, SIA "Franču gaume" īpašnieks Eribērs savai nelielajai siera ražotnei Jelgavas rajona Elejā meklē jaunu saimnieku, aģentūrai LETA pastāstīja pats Eribērs.

 

"Galvenie iemesli ražošanas pārtraukšanai ir tas, ka esmu jau vecs, man drīz būs 80 gadi, turklāt ar katru dienu palielinās ražotnes kontroļu skaits un produktu analīžu izmaksas. Ja sākotnēji izmaksas par analīzēm bija desmit lati, tad tagad tās jau ir sasniegušas 200 latus. Pirms trijiem gadiem mēs pārdevām ļoti daudz siera, bet tagad cilvēkiem nav tik daudz naudas, lai viņi pirktu to, jo siera ražošanas izmaksas kļūst dārgākas un dārgākas," stāstīja Eribērs.

 

Meistars arī uzsver, ka kontroļu skaits palielinās visā pasaulē, ne tikai Latvijā. "Ir jākontrolē, bet tās nedrīkst būt pārmērīgas, jo no tām cilvēki zaudē, viņi nevar iegādāties veselīgus produktus, kas viņiem patiesi garšo," domā Eribērs.

 

Viņš gatavo mīksto sieru "Eleja", kas gatavots no termiski neapstrādāta govs piena, ko viņš savāc agri no rīta no pāris zemnieku saimniecībām. Lai siers būtu garšīgs, ir vajadzīgs labs, silts govs piens, kuram pievieno enzīmus, nogaida, kad virsū nostājas sūkalas, tās nolej, un tad šo piena masu sapilda formās un liek nogatavināties.

 

Siera meistars vairākas izejvielas vedis no Francijas un priecājies, ka pelējuma sēnīte šeit augusi ļoti labi. "Sieru gatavoju nelielos apjomos, ar mīlestību un šaubos, vai to kādreiz varēs ražot lielos apjomos, jo tad tas zaudēs savu būtību. Tas ir bioloģisks produkts, kurā nav daudzo "E" piedevu," stāstīja meistars, kurš Francijā nodarbojies ar kazkopību un gatavojis kazas sieru.

 

Latvijā viņš ieradies pirms aptuveni desmit gadiem, un šeit viņam paticis tik ļoti, ka palicis uz dzīvi šeit un vairs nedomā atgriezties dzimtenē. Francijas likumdošanā noteikts, ka cilvēks pēc 65 gadu vecuma nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet viņš gribējis vēl strādāt un savas receptes un dzīves pieredzi izmēģināt arī Latvijā, kā arī apguvis pirmo svešvalodu savā dzīvē - latviešu valodu.

 

Iepazīstot Latvijas skaistās ainavas, viņš atradis nodegušo Elejas maizes ceptuvi. Īsā laikā no grausta tapusi mūsdienīga ražotne, kas atbilst visām Eiropas Savienības prasībām. Ražotnē strādā četri darbinieki.

 

"Būtu labi, ja kāds uzņēmīgs zemnieks turpinātu manu iesākto darbu. Esmu gatavs viņam ierādīt mīkstā siera receptūras un sniegtu konsultācijas, lai varētu turpināt darbu," sola sierotavas īpašnieks.

 

Viņa uzņēmums bija iecienīts arī kā interesants tūrisma objekts. Tūrisma firmas regulāri ekskursiju maršrutos iekļāva arī ciemošanos pie Eribēra un viņa gatavoto sieru degustāciju. Diemžēl pagājušās nedēļas svētdiena bija viena no pēdējām reizēm, ja ne pati pēdējā reize, kad latviski runājošais francūzis uzņēma tūristu grupu.

 

Latvijas ziņas