Aldis Zaikovskis:Labklājība nekrīt no gaisa 1

Ir viena veca kaza, bet viņu nevar slaukt.Šo labklājību mazo par lielu nevar saukt.Labklājība var būt tikai uz brīdi vai uz visu raibo cilvēka mūžu. Brīža labklājība katram sava un kā nu kuro reizi. Piepildot visdegošāko vajadzību, var justies brīdi laimīgs. Bet kā pārticīgi un godam nodzīvot mūžu? To Dieva vai savā vārdā mēģina skaidrot gudrie jau no senajiem laikiem. Latvju dainās var atrast vislabākos padomus.

Katrai tautai un katrai ticībai savi paradumi. Tomēr cilvēcei arī senas kopīgas atziņas. No senajām mācībām vēl tagad gūstam augstākās gudrības. Izcila doma senajā Ķīnā tautas skolotājam Konfūcijam: visus godīgos vajadzētu turēt augstāk par negodīgajiem.

Tad negodīgo nebūtu. Aristotelis radījis sakāmvārdu: vidusceļš - zelta ceļš. Mērenība laba pat mīlestībā. Budisma ticīgie, domādami par pilnvērtīgu dzīvi, saka: kādreiz tev ļoti paveicies, ja nenotiek pēc tava prāta. Šodienas grūtības un upuri vēlāk var nest labus augļus ar uzviju.

Kārlis Markss viens no pirmajiem mēģinājis radīt sava veida labklājības teoriju, ko padomju laikā sauca par zinātnisko komunismu. Marksisma paliekoša vērtība ir mērķis - visu cilvēku garīgo un fizisko spēju vispusīga attīstība, materiālo un garīgo vajadzību arvien labāka apmierināšana. Tomēr īpašuma formas nozīmi Markss stipri pārspīlē. Tāds pārspīlējums pie mums arī tagad, tikai pretējā virzienā. No viena grāvja otrā. Bija komunisma galējības, tagad mežonīgā kapitālisma mežonības.

Vairs pasaules komunisti nepieturas pie marksisma dogmām un pieļauj lielus privātīpašumus uz ražošanas līdzekļiem, bet vecās gudrās kapitālisma valstis pat nedomā izskaust kooperatīvus un valsts uzņēmumus. It kā kapitālisma valstī Izraēlā no labas gribas darbojas augstā zinātnes, tehnikas un labklājības līmenī tīri komunistiski uzņēmumi kibuci.

Tikai mūsu bāleliņi politiķi grib būt pārākie privātīpašuma bruņinieki. Gan savā, gan politisko "krusttēvu" labā tie sabiedriskie īpašumi lai put un skaidas lec. Arī darba vietas izputinātas. Tikai savējiem no tā kabatas uzblīdušas.

Attīstoties psiholoģijai un ekonomikai kā zinātnei, kā arī uzkrājoties pasaules politiskai un saimnieciskai pieredzei, rodas pamatojums labklājības teorijai. Šajā teorijā gan psiholoģiskais, gan ekonomiskais, gan vispārējais individuālais un sabiedriskais skatījums.

ASV labklājības teoriju attīsta specializēts Labklājības pētniecības institūts. Mūsu gadsimta zinātnieki vairs nestrīdas par to, ka lielākās peļņas iegūšana nav cilvēka dzīves jēga un mērķis. Modernie ekonomisti atzīst, ka uzņēmējam svarīgāk attīstīt uzņēmumu un nodrošināt darbinieku vajadzības, nevis "iet pāri līķiem" un izspiest lielāko peļņu. Nauda nav mērķis, bet maksāšanas līdzeklis. Spēju attīstību, darba prieku, veselīgu dzīvesveidu, draugus un mīlestību - visu labāko, kā vērts dzīvot, var gūt arī ar mēreniem līdzekļiem.

Daudzas valstis necieš no krīzes vai to ātri pārvar. Tādas valstis ir gan ar privātā, gan ar sabiedriskā īpašuma pārsvaru. No tām jāmācās nepārtērējoša produktīva politika, kas saskan ar modernu labklājības teoriju.

Šī teorija psiholoģijā izriet no vajadzību teorijas. Maslova teoriju ar dzīvības nodrošināšanas vajadzībām piramīdas pamatā un ar kultūras vajadzībām augstākos līmeņos māca pamatskolās. Mūsdienu zinātnieki attiecina uz visu sabiedrību arī Fromma produktīvās orientācijas teoriju.

Tā mudina sekot radošu cilvēku un produktīvas politikas piemēriem. Ekonomikā mūsu gadsimts pārliecinoši apstiprina teoriju par brīvā tirgus un plānotās ekonomikas savstarpēji papildinošu pozitīvu efektu. Mūsdienu filozofi par auglīgāko atzīst materiālisma un ideālisma savienojumu.

Kopumā no visa tā veidojas labklājības teorijas pamatatziņas. Labklājība ir vajadzīgo līdzekļu, pakalpojumu un attieksmju pietiekamība. Ir materiālā un kultūras labklājība, subjektīvā (iedomātā) un relatīvā (salīdzinošā) labklājība, brīža un pastāvīgā labklājība. Priekšstati par pietiekamu labklājības līmeni ir mainīgi.

Tie atkarīgi no vēstures, ģeogrāfiskiem, šķiriskiem un personīgiem apstākļiem. Labklājību mēra ar vērtīgāko pārtikas līdzekļu izlietojumu uz vienu cilvēku, nacionālo kopproduktu (NKP) - preču un pakalpojumu kopīgo vērtību gadā uz iedzīvotāju, dārgu preču iegādi, algu un pensiju lielumu, labumu taisnīgu sadali, bezdarbu, izglītības, zinātnes, kultūras un medicīnas attīstību.

Labklājību grauj pārtērējoša neproduktīva politika, kam raksturīgi neauglīgi kari par ietekmi, pret vajadzīgo taupību vērsti streiki, milzīgi banku aizdevumi spekulācijai ar zaudējumiem, privātbaņķieru glābšana no bankrota uz valsts rēķina, visatļautība demokrātijas vietā. Latvijā sevišķi stipra naudas ietekme uz politiku un tiesvedību, graujoša nesamērība algās un pensijās, valsts izzagšana privatizācijā un uzņēmumu padomēs, samierināšanās ar korupciju.

Produktīva politika apzināti vai neapzināti balstīta labklājības teorijā. Produktīvas politikas un līdz ar to labklājības pamatā ir visai sabiedrībai vajadzīgu mērķu izvēle, pozitīvas attieksmes pret darbu, attīstību, taupību, godīgumu, kultūru, disciplīnu, sadarbību un vidi atbalstīšana, iespēju radīšana.

Stratēģiskais mērķis ir visas sabiedrības vajadzību arvien labāka apmierināšana, cilvēka garīgo un fizisko spēju attīstība. Taktiskie jeb īstermiņa uzdevumi katrā valstī un laikā atšķirīgi, lai nodrošinātu virzīšanos uz sabiedrībai vajadzīgākajiem mērķiem un atbalstītu minētās attieksmes bez izņēmumiem. No jaunās Saeimas gaida produktīvu politiku, pirmkārt Latvijai raksturīgo likumdošanas trūkumu novēršanu, uzticības atgūšanu. Darīsim katrs, cik var, lai labklājībai patīk atnākt!

Aldis Zaikovskis, agronoms, ekonomists, pedagoģijas maģistrs

Komentāri 1

nazis

Aldis Zaikovskis, agronoms, ekonomists, pedagoģijas maģistrs
Cilvēks daudz mācījies, galvā pilnīgs rasols. Plašas zināšanas ir labas, tikai tām nav nekā kopīga ar gudrību.

pirms 9 gadiem, 2011.09.06 09:58

Lietotāju raksti