Arturs Goba: Grūtais ceļš uz vienošanos

Politiskā vienprātība nav iespējama un nav arī nepieciešama. Vienošanos kopīgu mērķu vārdā var panākt tikai kompromisu rezultātā. Mūsu pašreizējā situācijā visgrūtāk apgūt politikas mākslu jaunpienācējiem, un tāda gandrīz simtprocentīgi ir Zatlera Reformu partija.

Kad nav iespējams pilnībā apmierināt savas grupējuma intereses, tad darbā tiek laists šantāžas ierocis. Vispirms tā bija publiska koķetēšana ar promaskaviskajiem spēkiem, sak, gan jau tad "Vienotības" pieredzējušie politiķi kļūs piekāpīgāki arī ministru amatu dalīšanā. Pēc tam ar tādu pat nodomu tika izsludināta vienas dienas pauze sarunās. It kā portfeļi būtu tirgus prece, par kuru piedienas kaulēties.

Pavisam ačgārni uzvedas "Saskaņas centrs", kuram šķitis, ka beidzot pienācis īstais revanša laiks pēc divdesmit gadu ilgās atstumtības politikas marginālajā zonā. Par viņiem, lūk, esot balsojusi trešā daļa vēlētāju. Faktiski gan vajadzētu runāt par ceturto daļu balsotāju, jo tā skolā matemātikā māca par skaitļu noapaļošanu.

Jo 28 procenti ir tuvāk ceturtdaļai - 25 procentiem, nevis trešdaļai, kas būtu 33,3 procenti. Bet tas nav galvenais. Daudz svarīgāk ir atcerēties Urbanoviča braucienus uz Maskavu un Pekinu, lai tur veiktu, kā pats atzinis, iestrādes. Bija laiks, kad Maskava lika cerības uz Jāni Jurkānu, bet izvēle neattaisnojās.

Tad Putins centās savaldzināt Aigaru Kalvīti, bet tālāk par dažu saimniecisku projektu pārspriešanu nekas nesanāca. Nu izveidojusies situācija, kad Maskava par neperspektīvu var atzīt arī Urbanoviču. Tāpēc "Saskaņas centrs" ar izmisuma sparu sludina, ka Latvijas nacionāļi diskriminē krievus, ka valsts jau kļuvusi gandrīz fašistiska, rasistiska un homofobiska.

Pavisam nepieņemami no parlamentārās demokrātijas viedokļa ir tas, ka cīņu par vietu valdībā cenšas pārnest uz ielām. Nekad un nekur pasaulē valdības nav tapušas ielu mītiņos, sak, mums pienākas, jo mums skaļākas rīkles. Kad vēlēšanas notikušas, tad valdību sastāda ievēlētie deputāti, ārpusparlamenta metodes var darboties tikai kā atsevišķu sabiedrības grupu lobijs. Mītiņu un parakstu vākšanas metode liecina par ļoti zemu politisko kultūru.

Apmulsušie prātiSabiedrību var iedalīt divās grupās. Vieni ir tie, kas domā, bet citiem liekas, ka viņi domā. Ar to izskaidrojams, ka arī daļa latviešu vēlēšanās balsojuši par promaskaviskajiem spēkiem. Šiem cilvēkiem likās...

Ir vēl viens aspekts, par kuru neviens politiķis atklāti nerunā. Un klusē arī avīzes. Netieši fakti liecina, ka jauntapusī Zatlera partija, tostarp arī frakcijas deputāti jaunajā Saeimā, tikko sāk apzināties savu atbildību. Ja Valdis Zatlers grib brāļoties ar Urbanoviču un Ušakovu, tad viņš galu galā sapratis, ka tik aplams gājiens var novest pie frakcijas un visas partijas sašķelšanās. Ne velti Zatlers kategoriski atteicās no kontaktiem ar citām partijām, kur piedalās visi attiecīgo frakciju deputāti.

Ja kāds domā, ka es savus secinājumus esmu izdomājis, tam ieteicu bibliotēkā ieskatīties Kanādā izdotajā avīzē "Latvija Amerikā", kur iepriekšējās nedēļas numurā publicēts analītisks jaunievēlētā deputāta Valda Liepiņa raksts. Laikā, kad notika sarunas ar "Saskaņas centru", bijušais trimdas latvietis ar faktiem un citātiem pierāda, kāpēc Zatlera Reformu partija nevar brāļoties ar saskaņiešiem. Zatlers bija spiests saprast, ka pēc Valda Liepiņa, Austra Graša un vēl pāris deputātu aiziešanas no frakcijas nekāda divpartiju koalīcija vairs nesanāk. Līdzīgi jau kādreiz bija ar Zīgerista partiju: ievēlēja 16, pēc gada palika astoņi.

Kaut politikā nepieredzējušie deputāti sākumā var likties pārmēru lecīgi, galu galā ar laiku nāk atskārsme, ka politika ir iespēju māksla.P.S. Šīs pārdomas tapa pirms deputātu "sešnieka" aiziešanas no ZRP.

 

Kas tie tādi kompradoriJa nekļūdos, tā bija Elita Veidemane, kura nesen lietoja vārdu kompradors, attiecinot to uz tiem latviešiem, tostarp uzņēmējiem un politiķiem, kuri mīļuprāt kalpo svešām varām un svešām interesēm.Nav laikam vairs daudz to cilvēku, kam bija lemts pieredzēt Staļina laikus. Man spilgtā atmiņā 1952. gads, kad tikko bija beidzies PSKP 19. kongress, kurā noslēguma runu teica pats Diktators.

Tolaik puse pasaules vēl atradās koloniālā atkarībā no lielvarām un komunisti lika lielas cerības uz nacionālo atbrīvošanās kustību, kuru pienācās vadīt tiem nacionālajiem kadriem, kuriem bija gan izglītība, gan nauda.

Staļins savā kodolīgajā manierē toreiz apgalvoja, ka uz nacionālo eliti vairs nepienākas cerēt, jo "kompradoru buržuāzija nacionālās atbrīvošanās karogu izmetusi pār bortu". Mācījos augstskolā, un mums ikviens pasniedzējs, uzsākot, teiksim, kursu valodniecībā vai antīkajā literatūrā, centās šo Staļina atziņu ietamborēt savās lekcijās.

Lai nu kā ar kādreizājām kolonijām, kuras savu neatkarību tomēr iemantojušas, arī Latvijas īstenībā mēs ar "kompradoru buržuāzijas" tēmu saskaramies gan uzņēmēju, gan politiķu darbībās. Vieni klanās uz austrumiem, citi - uz rietumiem, bet patiesa nacionālā stāja piemīt tikai nedaudziem no mūsu nacionālās elites vīriem un sievām.

Vieglāk saprast uzņēmējus, kas ražo preces eksportam. Ja reiz sestā vai septītā daļa pirktspējīgās tautas ir emigrējusi, eksports ir uzņēmuma dzīvības un nāves jautājums. Un ne visi ir tik gudri, lai atšķirtu mirkļa komerciālo izdevīgumu no aklas pārdošanas svešām interesēm. Rezultātā gaidām ārvalstu investorus, lai ik projektam uzmestos par bīdītājiem, saņemot pretī noliktos desmit procentus.Patiešām, politiku reizēm bīda nevis izpratne par realitāti, bet ilūzijas. Bet tā būtu viela plašākai apcerei.

Lietotāju raksti