Barikādes! 3

Tagad, tāpat kā divdesmit gadus atpakaļ, mūsu sirdīs ir jānotiek barikādēm!Tagad, tāpat kā divdesmit gadus atpakaļ, mūsu sirdīs ir jānotiek barikādēm!

Divdesmit gadi pazemojuma un kauna, divdesmit gadi valsts izlaupīšanas un iznīcināšanas. Lūk, ko mēs esam panākuši, ejot uz barikādēm divdesmit gadus atpakaļ.

Es atceros tos ne pārāk tālos laikus. Es atceros kā toreiz sacēlās visa Latvijas tauta - latvieši, krievi, baltkrievi, poļi - pret netaisnību, pret meliem, pret totalitārismu. Mēs visi bijām kā viena tauta, Latvijas tauta. Un barikādes tika celtas nevis Rīgā, bet gan mūsu sirdīs. Mēs visi gribējām labāku dzīvi sev, saviem bērniem, Latvijai.

Jā, saskaitāmām personām šī labākā dzīve jau sen kā ir sākusies. Viņi sēž siltos krēslos, saņem labas algas, vai arī zogot (privatizējot) mūsu kopējo īpašumu, pārvalda firmas un firmiņas kā nu māk! Viņiem labākā dzīve ir iestājusies un to laiku viņi nosauca par (treknajiem gadiem).

Vai mans draugs Jānis domāja, ka savos piecdesmit ar astīti gados paliks bez darba? Vai mans draugs Māris domāja, ka viņa dēls dosies uz plantācijām Francijā, lai pabarotu sevi un savu jauno ģimeni? Vai es domāju, ka iejaukšos divu bomžu, kuri agrāk bija inženieri, kautiņā par labāko vietu pie miskastēm? Viņiem, izrādās, atkritumu konteineri sadalīti savā starpā.

Nē, neviens no mums nedomāja un pat iedomāties nespēja, ka ir iespējams valsti novest līdz tādam stāvoklim , līdz tādam stāvoklim, kurā latvietis ar krievu dala lāpstu, ar kuru kapu rok.

Jā, daudzi no mums zināja, ka vajadzēs smagi strādāt, labi mācīties, lai sev sasniegtu cienīgu dzīvi, un mēs bijām tam gatavi. Mēs bijām gatavi smagi strādāt no ausmas līdz rietam, cerot nopelnīt, ja ne sev, tad bērniem, mūsu mazbērniem cienīgu vietu zem saules.

Kur tad ir tagad mūsu bērni? Kur ir mūsu mazbērni? Kur ir tās darba vietas, kur brīvība, kur valsts neatkarība?

Tie, kuri izrāvās pie varas, visu mums ir atņēmuši. Viņi par sviestmaizēm ir pārdevuši mūsu brīvību, mūs, Latvijas iedzīvotājus, viņi ir iegrūduši neatmaksājamos parādos. Viņi ir iznīcinājuši visu, ko vien ir iespējams iznīcināt un tagad, slēpjoties aiz mīta par krīzi, kuru paši ir radījuši, pārdod Latvijas atliekas.

No augsta žoga es uzspļauju tam kā dzīvo Krievijā, Eiropā, ASV vai Zimbabvē. Es dzīvoju šeit un tagad. Un es gribu dzīvot ne sliktāk par to afrofrancūzi, kurš dzīvo uz sociālajiem pabalstiem Parīzē.

Negribu iedziļināties tajā, kurš vairāk vainīgs par skumjo situāciju valstī - latvietis, krievs, baltkrievs, polis... Vaina par to ir jāuzņemas mums visiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Tagad, tieši tāpat kā divdesmit gadus atpakaļ, es aicinu Jūs visus, Latvijas iedzīvotājus, uz barikādēm. Ja šodien mēs to neizdarīsim tāpat kā 1991.gadā, kā vienota tauta un nepateiksim savu "nē" šai uzblīdušajai čupai liekēžu, mēs pazaudēsim pašu galveno - to, ar ko atšķiramies no dzīvniekiem - mēs pazaudēsim pašcieņu un mūs varēs "mīdīt" jebkurš ienācējs, ikviens, kurš sagribēs mūsos notīrīt savas netīrās rokas.

Es neaicinu Jūs celt betona sienas, ņemt rokās ieročus, nē.Ir daudz likumīgu veidu kā cīnīties ar šo valdošo neprātu.

Ejiet uz mītiņiem, iesniedziet prasības pret valsti, ierēdņiem tiesās. Ejiet uz vēlēšanām. Rīkojiet referendumus. Cīnieties. Nebaidieties pazaudēt šo lāpstu kapa rakšanai.

Tagad, tāpat kā divdesmit gadus atpakaļ, mūsu sirdīs ir jānotiek barikādēm pret meliem, vardarbību pret ļaudīm, pret tiem, kas lemj kam un kā ir jānotiek ar mums.

Uz barikādēm, Latvijas tauta! Laiks ir beidzies, pacietībai ir pienācis gals! Neļausim arī turpmāk laupīt mūsu kopējo dzimteni - Latviju! Lai vara pieder tautai, nevis saujiņai Eiropas un ASV pakalpiņiem. Lai tā būtu atbilde tiem, kas aplaupījuši paši savu valsti!