Ikvienai dienai ir vērtība 3

Pasauli ir satricinājusi ziņa par zemestrīci Japānā un tās sekām.   Pasauli ir satricinājusi ziņa par zemestrīci Japānā un tās sekām.  

Masu medijos katru dienu parādās aizvien lielāks katastrofas upuru skaits, kas nu jau lēšams apmēram 13 tūkstošos. Valsts ar vismodernākajām tehnoloģijām it kā miniatūrā atklāj visas pasaules civilizācijas bezspēcību dabas priekšā.

 

Kamēr tā izturas mierīgi, mēs varam lielīgi sevi uzskatīt par visuma kroni, lepoties ar sasniegumiem zinātnē un arvien tālāku planētu izpēti, bet tiklīdz dabas spēki sakustas, tā kļūstam par sīkiem puteklīšiem to priekšā.

 

Patiesībā katras lielāka mēroga pārmaiņas dabā atklāj mūsu neziņu un vājumu. Astronomi aprēķinājuši, ka 2029. gadā Zemei pietuvusies liels asteroīds, bet neviens zinātnieks nespēj prognozēt, kādas izmaiņas tas radīs. Ir izteiktas idejas debesķermeņa kursa maiņai, bet, visticamāk, ka visas tās uzskatāmas par blēņām.

 

Pasaule ir piedzīvojusi vairākas liela mēroga dabas katastrofas un lielākoties tās prasījušas desmitiem, pat simtiem tūkstošu dzīvību. Baisi iedomāties, ka sēžam ofisos, strādājam rūpnīcās, plānojam rītdienas un tālākas nākotnes darbus, līdz vienā mirklī mūs iznīcina kāda kataklizma.

 

Jāatzīst, ka neatrodamies labākā situācijā par skudrām, kuras ik dienu dodas savās gaitās, neapjaušot, ka ik brīdi tās var samīt vai aiznest izlieta ūdens straume.

 

Apokaliptiski notikumi liek pārdomāt un pārvērtēt dzīvi. Šo notikumu gaismā atklājas ikvienas dienas vērtība mūsu mūžā. Ir teiciens - katru dienu dzīvo kā pēdējo.

 

Tā dzīvojot, mēs ieraudzītu daudz nevajadzīgi izšķērdēta dārgā laika sīkos ķīviņos, varas ambīcijās, politiskā tarkšķēšanā, plātībā par patiesībā mirkļa panākumiem vai vispār nekā nedarīšanā. Atsakoties no tā visa, varbūt arī padarītu sev draudzīgāku dabu.

Komentāri 3

sviesc

Pilnībā piekrītu Aivaram!
Katastrofas apmērus mēs vēl neapjaušam, arī, kā tā ietekmēs ikvienu no mums, vai atnāks šis apstarojums un negatīvā ietekme līdz mums, vai ēdīsim apstarotas jūras veltes, vai staru slimība nenogalinās simtus, vai tūkstošus tuvumā dzīvojošos. Salīdzinājums par skudrām ir vietā, it sevišķi, ja skatās video, kur blakus ir Japānas pilsētas pirms katastrofas un pēc.Tad tiešām jūties bezspēcīgs un niecīgs šajā pasaulē.

pirms 9 gadiem, 2011.03.17 13:36

nazis

Cilvēka daba nav mainījusies tūkstošiem gadu. Mums ir izvēle - nomirt no garlaicības vai no pārsteiguma. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas izvēlējušies vienu, un ir cilvēki, kas izvēlas otru. Dažreiz mūsu vietā šo izvēli izdara kāds cits.
Ne jau tās ir šausmas, ko mēs redzam pa TV. Šausmas ir mūsu neprakstāmajās bailēs no nāves, bailes pašiem no sevis.

pirms 9 gadiem, 2011.03.17 14:17

caca

Laikam tāpēc mēs šeit tā pārsvarā garlaicīgi dzīvojam, jo nekas neliecina, ka kas tāds varētu piemeklēt arī mūs. Paradokss, ka Jāpāna nemaz nešķiet tik tāla, kad iedomājamies, ka visi kaut kādā mērā esam saistīti. Interesanti būtu izpētīt, vai, piemēram, ūdeņi no Klusā okeāna var nokļūt arī līdz mums.
Tomēr to visu reāli saprast varētu, ja paši to redzētu dabā, citādi tās šausmas ātri aizmirstas.
Mūsu kā reģēdāju tautas mīnuss ir tas, ka nedrīkstam katru dienu dzīvot kā pēdējo, jo jāplāno dažas dienas uz priekšu no savas niecīgās iztikas, kas ir pamatu pamats mūsu plāniem. Daudziem pie mums vispār nav daudz ko plānot. Ar to arī atšķiramies no japāņiem, kuriem, ja vēl dzīvība palikusi, visticamāk, ir drošība par rītdienu, jo būs jaunas mājas un cita, tikpat laba dzīve.

pirms 9 gadiem, 2011.03.21 11:06

Lietotāju raksti