Jauns gads. Bet tikumi...

Ieklausoties cilvēku spriedumos, nākas pārliecināties, ka aizvien sabiedrībā valda nesapratne par galvenajiem finanšu krīzes cēloņiem. Tāpēc par pašu galveno.

Pēckara gadi gan ASV, gan Eiropai bija stabilas izaugsmes laiks. Par tā perioda amerikāņu panākumiem personīgu priekšstatu guvu 1959. gadā ASV izstādē Maskavā. Jau tolaik kapitālisma zemēs cilvēki ņēma kredītus, lai iegādātos sev mājas un automašīnas, un tobrīd gan bankas, gan paši kredītņēmēji strikti sekoja, lai šos aizņēmumus spētu maksāt.

Bankas kreditēja arī uzņēmumus. Sešdesmito gadu nogalē jau bija jūtama preču pārprodukcija, kas bremzēja ražošanu un vairoja bezdarbu. Situāciju saasināja septiņdesmito gadu sākumā OPEC valstu izraisītā naftas krīze. Lai veicinātu pieprasījumu, ASV bankas sāka jaunu kreditēšanas politiku. Tagad, lai iegādātos ģimenes māju, bankas vairs nenoteica obligāto aizdevuma atdošanas laiku, pieprasot tikai kārtējos maksājumus par procentiem.

Ja cilvēks pamatsummu nespēja atdot, bankas piedāvāja jaunu kredītu, ar kuru atdodams iepriekšējais. Prezidenta Reigana laikā tika mākslīgi palielinātas starpbanku aizdevumu likmes līdz pat 19 procentiem, līdz ar to dārgi kļuva arī atkārtotie kredīti. Bet, no otras puses, tas veicināja ārvalstu investīcijas. To sauca par reiganomiku, jo prezidents bija sapratis, ka ar šādu strauju uzrāvienu būs iespējams sagraut PSRS ekonomiku, kas galu galā izdevās.

Ar laiku izveidojās situācija, kad visi bija parādā visiem. Lai mudinātu cilvēkus ņemt jaunus kredītus, procentu likmes tika pazeminātas, un kādu laiku tas sildīja ražošanu. Strauji auga labklājība, amerikāņu praksi pārņēma Eiropas bankas.

Kad Latvijā nostiprinājās ārvalstu bankas, kreditēšanas bums sākās arī pie mums. Kad sākās krīze, vairumu Latvijas banku glāba piesardzīgās skandināvu mātesbankas, bet Parex bankai aiz muguras nebija šāda donora. Līdz tam Kargina politika bija balstīta uz sindicētajiem kredītiem, ikreiz ar jauniem aizņēmumiem sedzot iepriekšējos.

Šī sistēma sabruka brīdī, kad jaunus kredītus neviens vairāk nedeva.

Otra Latvijas nelaime bija valsts budžeta uzkrājumu trūkums, par ko daudzi vaino Kalvīti. Daļa taisnības tur ir, bet jāsaprot, ka pirms Saeimas vēlēšanām neviena valdība necenšas ierobežot budžeta izdevumus.

Pēc vēlēšanām gan to vajadzēja darīt pavisam strikti, bet tad lietussargu mītiņotāji, tostarp arodbiedrības, citu neko neprasīja, kā tikai lielākas algas un pabalstus. Ja Kalvītis un Tautas partija būtu laikus sapratuši, ka niknā kampaņa paredzēta tikai valdības gāšanai, droši vien premjers būtu panācis prāvākus izdevumu ierobežojumus, bet tas nenotika. Tāpēc Latvijas kritiens krīzes bedrē bija tik dziļš.

Labie un sliktie kontrabandisti

Ir tāda varena iestāde KNAB, kurai pēc ieceres būtu jāstrādā tikai likumu ietvaros. Diemžēl noticis, ka tagad divi fanātiķi - Vilnītis un Strīķe - savos strīdos ideju degradējuši, un noticis tas ar valdības svētību. Ja, teiksim, Dombrovskis nespēj atrast likumīgu ieganstu kāda valsts uzņēmuma vadības nomaiņai, tad talkā tiek aicināta Strīķes komanda ar rokudzelžiem. Tas nekas, ka presē izbazūnētā krimināllieta ar laiku klusībā tiek norakta. Dombrovskis gribētu tikt vaļā arī no Vilnīša, aicinot talkā ģenerālprokuratūru, bet prokurori gluži pret likumu darboties neuzdrīkstas.

Pašlaik izskatās, ka gan Vilnītis, gan Strīķe grib apkarot kontrabandu, tikai katram sava izpratne par labo un slikto. Strīķe, būdama saistīta ar jaunlaicēniem, saprotams, apkaro tumsas spēkus, kamēr Vilnītis nolūkojis gaišos spēkus, proti, labos kantrabandistus uz Austrumu robežas.

Tomēr citi ministri, piemēram, Augulis, citu neko nedara, kā maina valdes locekļus un ierēdņus savas ministrijas pakļautības iestādēs, kamēr, teiksim, ceļu stāvoklis atstāts debesu spēku pārziņā. Un tā it visur. Vēl gan ir cerība, ka beidzot "spēka struktūras" noskaidros patiesību par Jutas Strīķes Maskavas periodu, par vārda maiņu un vēl šo to citu.

Iegaumēsim vienu patiesību: Latvija ir tā vieta, uz kurieni visaktīvāk Krievija eksportē savu korupciju. Un nav ko brīnīties, ja pat krāšņi pieminētajā barikāžu laikā Latvijā darbojās divas prokuratūras un divas kompartijas.

Ļaunuma producēšana

Visā pasaulē, izņemot diktatūras, regulāri mainās valdības. Vienus politiķus izbalso, citus iebalso. Apmēram kā viena malēniete reiz teikusi par okupāciju režīmu maiņu: "Vīni nāca īkšā, ūtri goja orā." Atkārtoju, valdību maiņas ir dabīgas jebkurā demokrātijā. Bet nekur citur pasaulē šādas maiņas nenotiek ar tāda naida producēšanu kā Latvijā.

Par to nācās domāt, kad mūsu avīzes 18. janvāra numurā lasīju Ivara Vērzemnieka žultaino rakstiņu, kas vērsts pret Ventu Kraukli. Būtu bijis tikai dabīgi, ja autors nepiekristu Kraukļa kunga viedoklim, bet par to vispār ne vārda, tā vietā tikai personīgi apvainojumi un netīra naida izvirdumi. Jā, cilvēks nav ievēlēts Saeimā, bet ikviens, kurš iet politikā, ar šādu iespēju rēķinās. Vents Krauklis nepazudīs, viņam darāmā pietiks diviem mūžiem.

Kas mani šajā piemērā satrauc? Esmu jau daudzkārt rakstījis par universālu cēloņu un seku likumu. Sava mūža pieredzē esmu pārliecinājies, ka ļaunums, kaut vai tikai vārdos izteikts, ir spēks, kas mēdz atgriezties pie ļaunuma producētāja ar desmitkārtīgu spēku.

Pienāk laiks, un viss notiek, ja gribat, pēc Dieva soda likumiem. Pašapzinīgi ļaudis var tam neticēt, bet es atgādināšu: kad jums būs pavisam gauži, tad atcerieties manus vārdus! Stulbākais, ka šādā aplamā veidā cilvēks traģiskam liktenim dažkārt nolemj savus tuviniekus.

Latvijā būtu simtkārt mazāk nelaimju, ja sabiedrībā nevaldītu tik destruktīvs naids citam pret citu.

Lietotāju raksti