Kara atbalsis un krīze 1

Rietumu cerības, kas saistījās ar prezidenta Medvedeva personību, izplēnēja jau pirmajās simts dienās. Krievijas politiskais kurss palicis nemainīgs, un sākotnēji it kā liberālā retorika atkal pārtapusi lielvalstiskā šovinisma maršos. Turklāt Rietumi pārliecinājās, ka Medvedevs netur dotos solījumus, kamēr Putinam vismaz šo negodu nevar pārmest.

 

Pašreizējā situācijā izskatās, ka Medvedevs galīgi nav nostiprinājis savu komandu, tāpēc spiests darboties tā saukto spēka struktūru pavadā.

 

Medvedeva teiktais par jaunu auksto karu neatbilst formulējuma būtībai. Brežņeva gadu aukstais karš bija bāzēts uz atšķirīgām ideoloģijām, kad pretstāvi veidoja kapitālistiskā un sociālistiskā nometne.

 

 

Tagad nav krasi atšķirīgas ideoloģijas, bet Krievija darbojas gandrīz pilnīgā izolācijā. Pretstāvi rada Krievijas impērisma tendences un grūti formulējamas intereses. Galvenais vadmotīvs - parādīt pasaulei "kuzkinu maķ".

 

Dažu Latvijas politiķu satraukumam, ka, lūk, Krievija var iebrukt arī mūsu zemē, lai it kā aizstāvētu savu pilsoņu un nepilsoņu intereses, nav pamata. Ne tikai tāpēc, ka mūs sargā NATO vairogs.

 

 

Pati Krievija ir pārāk dziļi iestigusi Ziemeļkaukāzā, un šis nav tas zaķis, kas spētu grauzt divus kacenus vienlaicīgi. Un dzērājdziesmas dziedāšana, ka "es no vilka nebaidos", arī ir tikai bravūra, jo vēl lielāku pasaules sabiedrības nosodījumu nevēlas pat Kremlis.

 

Varējām domāt, ka Krievijas agresija pret Gruziju ietekmēs pasaules tirdzniecību, vispirms naftas cenas. Naftas vads Baku - Džeihana bumbošanas laikā nedarbojās. Ja sinoptiķi vēsta, ka Meksikas līcim tuvojas viesuļvētra, naftas cenas uzreiz palecas uz augšu.

 

 

Bet Kaukāzā noris karadarbība, bet cenas naftas biržās turpina pazemināties. Vismaz šīs Kremļa stratēģiju cerības nepiepildījās. Un vēl - dolāra kurss attiecībā pret citām valūtām sāk atgūt zaudēto spēku - eksperti domā, ka dolāram svarīgāk šķitis tas, ka ASV tirgū pieaudzis ilglietojamu preču apgrozījums.

 

Latviju vairāk var interesēt cenu svārstības uz energonesējiem. Jūlijā bija brīdis, kad barels naftas maksāja 147 dolārus. Tobrīd atradās pareģi, kas prognozēja tuvā nākotnē 200 dolāru cenu, bet notika pretējs process, jo mēneša laikā barela cena nokrita līdz 112 dolāriem.

 

 

Iemesls - ekonomikas stagnācija gandrīz visā pasaulē, jo dārgie naftas produkti (līdz ar to arī gāze) tuvina bankrotam daudzas ražošanas nozares, pazeminot pieprasījumu pēc degvielas. Uztraucas pat Sauda Arābija, kura tankkuģos glabā ap diviem miljoniem mucu naftas.

 

 

Tajā pašā laikā pasaulē uzsākta, tostarp ASV, vairāku jaunu naftas atradņu apguve, un jau 2009. gada beigās šī nafta nonāks tirgū. Tāpēc daži citi pareģi prognozē naftas cenu samazināšanos līdz 40 dolāriem par barelu. Tā kā Krievija palielināt eksportu nespēj, tad tā Kremļa varasvīriem būtu traģēdija.

 

 

 Pagaidām gan darbojas noslēgtie līgumi, piemēram, par gāzes piegādēm, bet ar laiku nāksies pazemināt gan degvielas cenas mazumtirdzniecībā, gan dabas gāzes cenas, tostarp arī par Latvijai piegādāto daudzumu. Šie pārspriedumi apliecina prognozi, ka mums visiem ekonomiskās recesijas presings jāiztur vēl aptuveni gadu. Cerēsim, ka tā arī notiks.

 

Krievijas iebrukumu Gruzijā vārdiski atbalstīja vienīgi senīlais Fidels Kastro, bet, kad bumbošana jau bija beigusies, tad atbalstu izteica arī Ugo Čevess un mazliet vēlāk arī Sīrijas un dažu nedemokrātisku režīmu pārstāvji. Kremli aizvainoja Lukašenko ilgā klusēšana, bet tāda ir īstenība.

 

Pasaule lieku reizi saprata, cik neprognozējama ir tagadējā Krievija. Dīvains loģikas trūkums ir krievu apgalvojumā, ka Kosovas neatkarība kalpo par precedentu Adhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības jautājumā.

 

 

Ja Kremlis neatzīst neatkarības piešķiršanu Kosovai, tad loģiski būtu secināt, ka arī minētajām separātistu kopienām neatkarība netiks akceptēta. Bet notiek tieši otrādi, turklāt vienpersoniski (Kosovas ceļš uz neatkarību notika ANO uzraudzībā).

 

Abhāzija spēj apgādāt pati sevi - ar kūrortiem un mandarīniem, bet Dienvidosetijai Kremlis atvēl summu, kas pārsniedz Piejūras novadam piešķirto budžetu. Te redzam militāristu ieinteresētību, jo kara apstākļos lieliska iespēja iedzīvoties uz valsts rēķina, un nu papildus vēl arī no palīdzības miljoniem labi ja puse nonāks osetīnu kabatās. Toties Gagrā un Suhumi celsies jaunas villas ģenerāļiem un pulkvežiem.

 

Tas, ka pasauli satrauc Krievijas neprognozējamība, var novest pie globālās kārtības izmaiņām lielās dimensijās. Eksperti ievērojuši, ka notiek tuvināšanās starp Pekinu un Vašingtonu, tiekot spriests par ciešas alianses dibināšanu, ieskaitot militāro sadarbību.

 

 

Tas uz Krieviju atstātu graujošu iespaidu. Un zinām taču, cik kāri ķīnieši raugās uz Tālajiem Austrumiem, kur lielas dabas bagātības, bet maz cilvēku. Vai nākotnē Ķīnai neradīsies vēlme savus Piejūrā dzīvojošos pilsoņus aizstāvēt ar militāru spēku?

 

Es šeit negribu atkārtot jau daudzkārt rakstīto, ka Kaukāza precedents var tikt izmantots pašā Krievijā, kur ne viena vien etniskā kopiena sapņo par atdalīšanos no "varen plašās".Karš pret Gruziju pārsvītro Putina plānus par Krievijas modernizāciju, jo nav iespējams vienlaikus modernizēt ekonomiku un nostāties ar durkļiem pret Rietumiem.

 

 

Un inflācija arī krievu sabiedrību satrauc, un ar kara radīto patriotisma uzšūmēšanu ilgam laikam nepietiks.

 

Nobeigumā vēl par Latvijas bažām. Tā kā atklāts militārs iebrukums mums nedraud, tad jārēķinās tomēr ar zināmas daļas krievvalodīgo kopienas noskaņojuma maiņu. Pieaug impēristu bravūra un nekaunība, kas sociālo un politisko klimatu valstī nebūt nepadara komfortablāku. Šie ļaudis nesaprot, ka "matuškai" Krievijai karš Gruzijā var izrādīties pēdējais agresīvais karš vēsturē.

Komentāri 1

Viedoklis

labs! Jāpiebilst, ka Krievija pēdējos gados atdeva lielos parādus, pateicoties resursu cenu pieaugumam. Tagad tas ir reāls pēriens Krievijai.

pirms 13 gadiem, 2008.09.07 11:44

Lietotāju raksti