Mums raksta: Bažas par rītdienu pieaug

Biju nolēmis, ka ar savu iepriekšējo rakstu beigšu šīs sezonas ieceres. Ne tikai tāpēc, ka tuvojas pavasara darbi. Faktiski ir kļuvis gandrīz neiespējami strādāt ar veco rakstāmmašīnu, bet jaunu nav izdevies iemantot. Gan jau kādam vecu krāmu glabātājam bēniņos stāv portatīvā mašīnīte ar latviešu šriftiem, bet man nav izdevies īsto cilvēku atrast.

Esmu tomēr atzinis, ka dažas agrāk skartās tēmas nepieciešams papildināt. Runājot par ekonomisko situāciju Latvijā, dažiem var rasties jautājums, kāpēc valsts budžets aizvien tikai jāsamazina, ja nodokļi celti jau daudzkārt.

Minēšu oficiāli publicētus ciparus: pēdējo divarpus gadu laikā nodokļu maksātāju skaits samazinājies par 375 tūkstošiem. Iespējams, puse no tiem ir reģistrēti un nereģistrēti bezdarbnieki, otra puse aizbraukusi no Latvijas un nodokļus maksā citās valstīs. Ir, protams, arī tādi, kuri strādā neoficiāli, bet tikpat labi var minēt cilvēkus, kuri strādā divās un pat trijās darbavietās, jo citādi nespēj uzturēt ģimeni.

Un tagad padomāsim, par cik miljoniem pieaugtu budžeta ieņēmumi, ja tiktu radītas darba vietas simts tūkstošiem bezdarbnieku? Pat tad, ja visi strādātu tikai par minimālo algu, sociālajā budžetā vien papildu ieplūstu aptuveni 60 miljoni gadā. Jebkurā gadījumā ar to pietiktu, lai nevajadzētu vaimanāt, ka pensionāri ir tie, kas traucē konsolidēt sociālo budžetu.

Protams, valdība jaunas darbavietas nerada, valdība tikai rada apstākļus, lai aktivizētos uzņēmējdarbība. Kādreiz Argentīnā prezidenta Perona sieva Evita reizi nedēļā sievietēm bez maksas dalīja inventāru, kas vajadzīgs individuāla darba uzsākšanai, vispieprasītākās bijušas šujmašīnas.

Latvijas apstākļos vajadzīgs valdības atbalsts ES fondu naudas saņemšanai, dažos gadījumos aizdodot naudu, teiksim, No Lattelecom pārdošanā iegūtā. Iespējas ir daudzas un dažādas. Vislielākais atbalsts vajadzīgs tiem uzņēmējiem, kuri vēlas veidot ražotnes laukos un mazpilsētās. Ideāli būtu, ja katrā pagastā cilvēkiem piedāvātu vismaz 30 līdz 40 jaunas darba vietas.

Un vēl par pensionāriem. Visvieglāk sarēķināt, cik miljonus pensionāri saņem. Bet jāparēķina arī tas, cik no pensijās izmaksātās naudas nodokļu veidā atgriežas atpakaļ valsts budžetā. PVN nodokļi, akcīzes nodokļi tiek samaksāti jau veikalā. Bet preces tapšanā un ceļā līdz veikalam nodokļus ir maksājuši gan nosacītās maizītes audzētāji, gan pārstrādātāji, gan arī tirgotāji no savas peļņas. Nebūšu daudz kļūdījies, ja teikšu, ka tie kopumā ir 60 līdz 70 procenti no izmaksāto pensiju apjoma.

Avīzes turpina publicēt datus par pirmskara Latviju. Lūk, 1932. gadā, kad bija saimnieciskā krīze, Latvijā esot reģistrēti ap 55 tūkstoši bezdarbnieku, ja ieskaita arī tā sauktos inteliģentos bezdarbniekus. Tolaik gan par bezdarbniekiem uzskatīja galvenokārt pilsētu strādniekus, jo laukos, kur ikvienam kurpniekam vai šuvējai piederēja savs zemes stūrītis un gotele, par bezdarbniekiem kļūt nevarēja.

Tajā pat laikā zināms, ka divas trešdaļas reģistrēto bezdarbnieku vasaras pavadīja laukos par kalpiem. Tiesa, tā sauktā vasaras meita uz rokas saņēma tikai 40 latus mēnesī - pie brīva uztura un visa pārējā.Ne visi gribēja "vergot pelēkajiem baroniem", tāpēc augu vasaru gulšņāja Daugavmalā zem laivām un pārtika no gadījuma darbiem, sevi reklamējot ar uzrakstu pie kāju pēdām - "bez pieci lati nemodināt". Šie ļaudis bija pirmie, kas 1940. gadā skrēja bučot krievu tankus.

Mūsdienās, cik zināms, zemnieku saimniecībām ir grūti atrast strādniekus arī starp 160 tūkstošiem bezdarbnieku. Labi vismaz, ka šopavasar esot pieaudzis to ģimeņu skaits, kas interesējas par savas pārtikas izaudzēšanu mazdārziņos.

Šādu salīdzinājumu minu daļēji tāpēc, lai mēs padomātu, cik tautsaimnieciski spējam domāt. Vispirms tas attiecas uz pašreizējiem politiķiem. Nesen NRA bija publicēta intervija ar Jāni Bērziņu, kurš pirms septiņiem gadiem pārbraucis sentēvu dzimtenē no Brazīlijas. Šis ir cilvēks, kuru gribas uzskatīt par vienīgo akadēmiski izglītoto ekonomistu Latvijā. Visi pārējie, kuri saucas par ekonomistiem, ir finansisti, grāmatveži vai uzņēmējdarbības praktiķi. Bērziņa kungs spīdoši analizē situāciju Latvijā, atzīdams, ka ir bijusi izaugsme, bet nav bijis attīstības, nav izveidota ilgtspējīga preču ražošana. Pašreizējo budžeta konsolidāciju neveic cilvēki ar ekonomista domāšanu, bet gan finansisti un grāmatveži, jo tādi ir arī tā sauktie aizdevēji.

Vienīgā izeja no strupceļa ir preču produkcijas ražošana gan eksportam, gan vidējam patēriņam. Un nevajag noniecināt iekšējo tirgu, jo, ražojot vietējam patēriņam, mēs samazinām importu. Kamēr mūsu Ekonomikas ministrija vai Lauku atbalsta dienesti atbalstāmos projektus šķiro pēc pieteicēju deguniem, mūsu kaimiņi pa īstam atvēzējušies gan vēja parku veidošanā, gan biomasas izmantošanā, lai iegūtu elektroenerģiju. Pēdējā laika likstas ar gāzes ieguvi un pašizmaksu Krievijā mūs mudina būt īpaši vērīgiem. Daudzās termoelektrocentrālēs Krievijā jau aizliegts izmantot dabas gāzi, bet elektrības cena dažos apgabalos pārsniedz to cenu, kādu plāno ieviest mūsu Latvenergo gudreļi.

Mēdz teikt, ka latvieši esot ļoti pateicīga tauta, kas gatava paciest varasvīru pazemojumus. Bet der atcerēties, ka pazemotais cilvēks, kad atliec muguru, kļūst briesmīgs un savā rīcībā nesaprātīgs. To pierādīja Piektais gads, kad dumpinieku pūļi dedzināja muižu pilis. To der ielāgot tiem, kas, tikuši pie varas, galīgi nespēj atzīt savas kļūdas. Jā, bija vēlēšanas, bet jāatceras, ka vienmēr, kad visi it kā domā vienādi, vismaz puse no šiem "visiem" nedomā nemaz.

Bet kamēr valdības pozīcijas kļūst vājākas, bravurīgāki kļūst Kremļa politikas apoloģēti. Pat it kā mīlīgais Rīgas lielvecākais Ušakovs ar katru dienu kļūst naidīgāks latviešu interesēm. Bet tas būtu īpašs temats.

Lietotāju raksti