Mums raksta: Jauns gads, jaunas prognozes, I

Nākotni mēdz prognozēt ne tikai astrologi, savu redzējumu par gaidāmajiem notikumiem mēdz izteikt ekonomisti un sociologi, un vismaz 80 procentos gadījumu šīs prognozes izrādās precīzas.

Šeit es domāju vispirms tādu populāru izdevumu kā "The Economist", tostarp latviešu izdoto apkopojumu "Pasaule 2011". Tā kā visu materiālu nav iespējams ietvert vienā rakstā, tad vispirms īsumā jāpiemin Latvijai tuvākais un grūtāk prognozējamais reģions.

Starp aizvadītā gada traģiskajiem notikumiem atceramies aviokatastrofu pie Smoļenskas, kur gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un liels skaits militārpersonu un diplomātu. Veiksme varbūt tikai tā, ka poļi bija ievērojuši starptautiski pieņemto normu, proti, vienā lidmašīnā nedrīkst lidot vairāk par vienu no trim valsts vadītājiem. Pateicoties tam, premjers un Seima priekšsēdis palika dzīvi, pēdējais no viņiem tagad ir Polijas prezidents.

Ja ticam Augstāko spēku gribai, tad vietā Raiņa atziņa: "Tā augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma." Kačiņskis neapšaubāmi bija savas zemes patriots, bet, ja gribam būt taisnīgi, tad viņa piekoptā ārpolitika nebija elastīga, kas noveda pie konfliktiem ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Vāciju un ES kopumā. Polija bija nobriedusi jaunai politikai, un šis laiks ir sācies cerīgi.

Bet saistībā ar katastrofu palicis viens nelāgs aizdomu plankums. Atcerēsimies, ka neilgi pirms tam Katiņā ieradās Polijas premjers Tusks, kuram bija tikšanās ar Putinu. Kačiņskis negribēja atpalikt, tāpēc nolēma Katiņā ierasties neoficiālā vizītē atsevišķi. Tā nebija valsts vizīte, Smoļenskas militārajā lidlaukā nebija uzstādītas navigācijas tehniskās ierīces, tāpēc biezajā miglā pilotiem nācās paļauties uz ne visai lietpratīgu dispečeru norādījumiem.

Kad prezidents un viņa ģenerāļi pilotiem lika nosēsties par jebkuru cenu, notika traģēdija. Gandrīz visi katastrofas apstākļi ir noskaidroti, izņemot pēdējās sekundes. Krievija nevēlas pilnībā atklāt ierakstos dzirdamās dispečeru pavēles brīdī, kad lidmašīna tuvojās gravā augošo koku galotnēm. Labi informētais Putina ienaidnieks Ilarionovs apgalvo, ka dispečeri lidmašīnu vadījuši pārāk tuvu zemei, faktiski zemāk par skrejceļu. Jautājums: apzināti vai neapzināti?

Traģēdijas blakus efekts ir tāds, ka tagad Krievija pavisam oficiāli atzīst staļinisma laiku noziegumus, kad īsi pirms kara VDK virsnieki ar pistoles šāvienu pakausī nogalināja ap 22 tūkstošiem poļu karagūstekņu.

Krievija pārmaiņu gaidās

Kamēr Latvijas uzņēmēji cenšas izmantot biznesa iespējas Krievijā, daudzu citu valstu uzņēmēji grasās bēgt tālāk no politmafijas pārņemtās zemes, bet pašas Krievijas bagātākie cilvēki miljardiem lielus aktīvus cenšas nobēdzināt Rietumos, un aizvien vairāk ir to sekmīgo uzņēmēju, kuri arī paši pārceļas uz dzīvi Londonā vai citur, kur valda likumu vara. Prezidents Medvedevs gan pūlas modernizēt valsts ekonomiku, ir pat projekts izveidot iekšēju beznodokļu zonu Ščolkovā, bet ar piešķirto finansējumu tiek radīta tikai Potjomkina sādža.

Par sabiedriskā noskaņojuma pagrieziena punktu var kļūt absurdais spriedums bijušajiem "Jukos" īpašniekiem Hodorkovskim un Ļebedevam. Pasaules ceturto lielāko naftas kompāniju Putins likvidēja 2003. gadā, un šis notikums tiek vērtēts kā bijušo un esošo čekistu izpildīts valsts apvērsums. Putina desmitgade bijusi dārgās naftas periods, un tas režīmam ļāva uzlabot tautas dzīves līmeni. Bet tas nenotika, pateicoties ražošanai, bet gan ģeoloģiskai nejaušībai.

Bet krīzes sekas ir tādas, ka dolāru uzkrājumi jau izsīkuši, pašlaik budžetam vajadzīgs, lai nafta maksātu vismaz 120 dolāru barelā. Uz šī fona īpaši bezjēdzīga ir lepnu rezidenču būvēšana Putina vajadzībām, no kurām pati lepnākā dabas rezervātā pie Gilindžikas esot izmaksājusi vienu miljardu dolāru.

Un visa šī nauda ir nozagta dažādos projektos, kur Putina uzdevumā darbojušies agrākie "bratelo" kopš kooperatīva "Ozero" sākumiem. Faktiski noticis tā, ka veco miljardieru vietā par miljardieriem kļuvuši Putinam uzticīgie čekisti, tostarp viņa tuvākais cīņubiedrs Sečins. Bet šogad, domājams, daudzi no jauntapušajiem oligarhiem sāks pievērsties civilizētai uzņēmējdarbībai, un tad dzīve pēc mafijas noteikumiem var kļūt apgrūtinoša.

Par Hodorkovska tiesāšanu var runāt kā par absurda teātri. Apsūdzībā minēts, ka tiesājamie paši sev nozaguši tādu naftas daudzumu, kādu kompānija nemaz nav ieguvusi, un - stulbākais - ka par šo "nozagto" naftu valstij samaksāti nodokļi. Kas piespieda tiesnesi darīt tādas nejēdzības? Varam galvot, šo vīru gaida paaugstinājumi un apbalvojumi.

Tikmēr Hodorkovska personība kļūst aizvien lielāka, kamēr Putins kļūst niecīgāks. Gads paies, Putinam laužoties atpakaļ prezidenta krēslā - uz nākamajiem 12 gadiem. Aizvien stiprāk nostiprinās pārliecība, ka gada beigās Krievijā viss sagriezīsies tādā viesulī, kas aizmēzīs gan Putinu, gan, iespējams, arī Medvedevu.

 

Baltkrievu stāsts

Jo ilgāk valda kāds diktators, jo cietsirdīgāks kļūst režīms. Visās postsociālisma zemēs, kur spēkā prezidentāla pārvaldes forma, notiek viens un tas pats - šīs valstis attālinās no demokrātijas.

Kaut Lukašenko bija nikni sanīdies ar Kremli, Maskava pēdējā brīdī pirms vēlēšanām aicināja pie sevis un noslēdza līgumus, kādus Minska gaidīja. Faktiski Krievija dāvina baltkrieviem ap astoņiem miljardiem dolāru gadā, lai tikai Lukašenko no tiesas nesadomātu draudzēties ar Rietumiem. Un diktators parādīja opozīcijai, ko nozīmē apšaubīt vēlēšanu rezultātus.

Necenšoties izplūst detaļās, gribas izteikt vienu prognozi. Ja notiks varas maiņa Krievijā, sašūposies varas pamati arī Minskā. Drausmīgākais no scenārijiem tāds, ka Lukašenko sajūk prātā un nav neviena, kurš uzdrīkstas viņu ieslodzīt attiecīgā dziednīcā.

Lietotāju raksti