Phantasmagoria 6

Es ikrītu sveicinu sētnieci.Es ikrītu sveicinu sētnieci.

Bez izņēmuma jau 7 gadus un 124 dienas. Patiesībā uz ielas mēs viens otru nepazītu, tikai šajā rīta brīdī, kad es esmu es un viņa – sētniece. Taisnības labad jāsaka, ka viņa nav no Šejienes un ieejot atpakaļ savā dzīvoklī bez numura zīmes, viņa spodrina Dieva bruņas.

Tā kā viņas dzīvokļa durvīm nav numerācijas kopš 1975. gada, tad laika gaitā arī pārējo dzīvokļu kārta ir sajukusi. To visu zin un nojauš tikai suns pretējās mājas lodžijā. Patiesībā tas suns zin vairāk par sētnieci, kas nav no Šejienes, par visu visapkārt, visvairāk par visiem no mums. Suns gan šķiet ir dilemmas priekšā, ko ar šo informāciju darīt. Viņš arī redz Patiesās krāsas mūsu tā saucamajā pagalmā, šīs fotonu plūsmas un laika liekšanos līdz kartofāgsekundei.

Tā ir viena no mērvienībām, ko mūsu pagalmā zin tikai suns pretējās mājas lodžijā, bet kā jau teicu, viņš vēl īsti nezin kā izmantot savas zināšanas. Starp citu, kad viņš pirmoreiz palūkojās uz mani, tas bija jautājošs skatiens: „Klau! Es arī drīz vairs nebūšu Šeit. Ko lai es daru ar to, ko zinu?” Jau gribēju atbildēt, taču nozāģētās papeles celms novērsa manu uzmanību. Tikai vēlāk es sapratu, ka tas bija apzināti. Un ko tad es varēju atbildēt sunim, kurš zināja vairāk par mani, par visiem mums?

Lai gan vajadzēja pajautāt par sētnieces Dieva bruņām. Viņš noteikti zin, kādam nolūkām tās spodrina. No otras puses, tas ir nenovēršami būtnei, kas nav no Šejienes. Mazai atkāpei, suns kādu nakti atnāca pie manis, tikai ieņēma Gundegas Repšes veidolu, laikam lai nepievērstu lieku uzmanību un pastāstīja man dažas patiesības. Par mums, par dabu, laiku un visu Pārējo. Es neko no tā neatceros, bet viņš jau par to brīdināja, jo es neesot gatavs tam, ko suns zin.

Vienīgais, ko suns, tobrīd Gundegas repšes veidolā, atļāva man atcerēties, ir ceļš uz Turieni. Ja nu noder, tā teica. Tagad savukārt es nezinu, ko lai iesāk ar šo kartofāgsekundes drumslu no visa, kas būtu jāzin. Es pat nezinu kurā brīdī ir jāiet uz Turieni. Ikreiz, kad nolemju – ir laiks, tas sasodītais papeles celms mani izsit no domas. Biju nolēmis sunim pavaicāt par to praula gabalu, jo esmu dikti aizdomīgs, taču ilgu laiku es vairs pretējās mājas lodžijā viņu nemanīju.

Šī doma mani tik ļoti apsēda, ka nevarēju ne ēst, ne gulēt. Pat mēģināju uzsākt garāku sarunu ar sētnieci, tādējādi izaicināt visuzinošo būtni, starp citu, suns man pēc tam pārmeta, ka „būtne” neesot pareizais formulējums. Īstenībā nekas neesot tā kā mēs runājam un domājam, absolūti viss. Domāju, ka viņam ir labāk zināms un pamazām sāku izdzēst no savas atmiņas visu, ko līdz šim esmu zinājis. Starp citu, „zināt”arī neesot korekti. Viss ir atkarīgs no brīža starp Šejieni un Turieni.

Man ir bijis tas gods to piedzīvot, teikšu jums kā ir, to nevar aprakstīt mums zināmajā valodā vai audiovizuālā veidā. Drīzāk šai sajūtai ir jāizmēž visi iepriekšējie priekšstati par to, kas mēs esam (vai esam, ir tikai jautājums, ko nezin pat suns) un kur esam. Iedomājieties, pilnīgi viss ir citādi! Nē, pat „iedomāties” ir pavisam kas cits, neiespējams un neaprakstāms mūsu iedomātajās smadzenēs. Kas tas vispār ir par vārdu – smadzenes, samazgas.

Nejauša fonētiska līdzība, bet nejaušums vai jaušums ir mānīgs. Abi. Tikpat nejauši mans klasesbiedrs krīta vietā ēda veļas pulveri, skolā, kur mums mācija vīziju par patiesību. Velti izšķiests laiks, ja zinātu, ka tas liecas, pietam ne jau kā to iedomājas Houkings. Ar masu tam nav nekāda sakara, tas vienkārši liecas, kad ir jāieved mazliet Patiesas kārtības. Mazliet esmu noklīdis no galvenā, no suņa, kas drīz dosies uz Turieni.

Pēc ilgāka laika, mūsu izpratnē apmēram 4 gadi, viņš atkal pagājušo nakti atnāca pie manis. Es pat nebiju pārsteigts, galu galā tam bija atkal kādreiz jānotiek. Pietam viņš atnāca Nekādā veidolā, itkā vispār nebūtu. Man uznāca jancīgs noskaņojums un telepātiski minēju, kādā izskatā suns ir šobrīd. Čiekurs? Telpa nicīgi nosprauslājās kā astmatisks ēzelis. Kā radiācija? Klusums. Sasodīts, vai tiešām kā viens no triljonmiriāžu putekļiem?!

Pēkšņi iejaucās kaitinošais papeles celms: „Atver acis!” Vispār jau esmu diezgan attapīgs un bija nojauta, ka viņu starpā ir kāda saikne. Lūk, es atvēru acis un...neredzu Neko, tas ir, viss ko redzēju pirms tam, lietas un priekšmeti, bija izgaisušas. Tad es beidzot sapratu, viņš ir atnācis kā Viss. Esmu gatavs uzzināt, bail, bet esmu. Un šis viss mani atalgoja. Ja es nebūtu tik ļoti ticējis, baidījies un gaidījis, nekas tāds nenotiktu. Ieraudzīju viņu, jo visapkārt vairs nebija nekā.

Kautri pajautāju sunim, kas izskatījās kā nekas: „Vai tāds ir Dievs?” Un viņš iesprauslājās vēlreiz: „Nu nē taču! Tu tak zini, ka Dieva nav, vismaz tik jums ar savām samazgām, atvainojiet, atkal fonētiskā līdzība, vajadzēja apjēgt. Es esmu tas, kas visu zina un tūliņ došos uz Turieni.” Pēkšņi kļuva skumji, jo sapratu, ka man vēl šī iespēja doties līdzi un saprast nav pienākusi. Tad es sunim palūdzu mazliet uzkavēties, jo laiks jau tikai man ir kartofāgsekundes nozīmē.

Prasu: „Pastāsti man par sētnieci, par vietu, no kurienes viņa ir un....par bruņām!” Viņš, Viss, mani mierina: „Pienāks laiks un viņa pati tev visu izstāstīs, jo es esmu par gudru, es pārāk daudz zinu, lai spētu tev paskaidrot.” Un...savā ziņā sunim ir žēl, ka tā, jo es esot viens no retajiem, kam varētu to atklāt. Tagad es nojaušu, ka tā nebūs gluži tiesa. Kā tad tas sasodītais celms? Tas noteikti jau visu zina. Velns, suns nojauta, ko es domāju un Nekas pēkšņi nozuda, tas ir, viss atkal parādījās.

Nē! Tikai ne tagad! Un atkal tas sūda sakārnis mani pamāca: „Bet tu aizver acis...” Jā, patiešam viss izzūd un viņš, suns, kas šobrīd izskatās kā Nekas, ir atpakaļ. Es smaidu un atvados. Rīt atkal sveicināšu sētnieci, bet nu jau citādāk, piemiedzot ar aci, it kā es zinātu mūsu kopējo noslēpumu. Vismaz zinu, ka ir Turiene. Drīz tiksimies, suns, Viss, Nekas!

Komentāri 6

mjā

ja es nepazītu Intaru ,tad noticētu ,ka viņš tiešām zina visus tos vārdus ,kas te ir sarakstīti un ir spējīgs uz to murgojumu.

pirms 9 gadiem, 2011.06.21 09:45

nazis

Pīpēt vajag mazāk un vēlams legālas cigaretes!

pirms 9 gadiem, 2011.06.22 10:11

Alita

Zinot Intaru un zinot cik daudz laika viņš pavada lasot, es priecājos ka viņš raksta, un man šķiet, ka šis ir ļoti labs gabals, es tā nevarētu uzrakstīt. Sētniece un suns no pretējās mājas lodžijas ir reālas personas!

pirms 9 gadiem, 2011.06.24 21:29

Nu jā

Atceros ,ka dažus gadus atpakaļ viņš interesējās vai manā mājas bibliotekā neesot grāmata par Hariju Poteru...

pirms 9 gadiem, 2011.06.25 09:33

...

Pirmaa rindkopa bija ceriiga, parejais, piedod, nav man.....

pirms 9 gadiem, 2011.06.27 13:31

Lietotāju raksti