Atgriešanos Latvijā nenožēlo ne mirkli

Sanda Bogomazova ar dzīvesbiedru un piecus gadus veco meitiņu Latvijā no Anglijas atgriezās 2019. gadā. Ārzemēs Sanda bija nodzīvojusi gandrīz 10 gadu.

Viens no apsvērumiem par labu dzīvei  dzimtenē bija meitas izglītība, ko vecāki viņai vēlējās sniegt Latvijā.  Viņu atvase bija sasniegusi pirmsskolas sagatavošanas vecumu – piecus gadus. 

Ieguvumu atgriežoties ir vēl vairāk – Sandai Latvijā ir radošs darbs, kas viņai patīk, un viņa pati sev ir darba devēja. Pateicoties Latvijā izsludinātajam grantu (neatmaksājams līdzfinansējums komercdarbības veikšanai – redakcijas piezīme) konkursam reemigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai, Sanda ieguva finansējumu, lai nodibinātu savu uzņēmumu – “StoryTime” fotostudiju Cēsīs. 

Jaunā ģimene dzīvo Priekuļu pagastā, tuvu Cēsīm, Sandas mammas mājā, un novērtē šejienes plašumu un dabu. Mansfildas pilsētā, kur viņi dzīvoja Anglijā, ir rindu mājas tuvu cita citai, mazi dārziņi un mazi pagalmiņi, kas rada sajūtu, ka esi ierobežots. Tas, ka jaunajai ģimenei nevajadzēja raizēties, kur viņi dzīvos Latvijā, bija vēl viens faktors, kas veicināja ātrāku lēmuma pieņemšanu par mājupceļu uz dzimteni.

Lūk, Sandas Bogomazovas stāsts, kāpēc viņa devās projām uz ārzemēm un kāpēc priecājas par atgriešanos Latvijā. 

Sanda Bogomazova: – Tajā pašā gadā, kad pabeidzu Priekuļu tehnikumu, aizbraucu uz Īriju ciemos  pie brāļa, viņš tur dzīvoja ar savu ģimeni. Latvijā pat vēl nebiju sākusi strādāt. Atradu darbu Īrijā un  paliku uz sešiem mēnešiem pastrādāt. Pēc tam  atbrauca draugs, arī viņš domāja padzīvot un pastrādāt Īrijā, bet nevarēja atrast darbu. Abi kopā  aizbraucām uz Angliju, kur dzīvoja drauga māsa. Tā mēs Anglijā nodzīvojām gandrīz 10 gadus. Strādāju visādus darbus fabrikās, noliktavās, ražotnēs. Beidzamais darbs bija rūpnīcā, kas ražoja bērnu autiņbiksīšu miskastītes. Tur nostrādāju visilgāk. Darba apstākļi nebija viegli. Ziemā bija auksti, vasarā – ļoti karsti. Tas bija maiņu darbs, strādāju arī naktīs. Tad pieteicās meitiņa, un kopš tā brīža vairāk nekur nestrādāju, vienīgi paralēli meitiņas audzināšanai nodarbojos ar fotografēšanu.  

Atbraucām uz Latviju 2019. gada vasarā. Tas bija vairāk meitas izglītības dēļ. Nolēmām, ka gribam, lai viņa mācās Latvijā. Meitai jau bija pieci gadi – pirmsskolas vecums. Labi, ka mēs laicīgi visu noorganizējām un meita tika bērnudārzā Latvijā, pateicoties arī Ijai (Ijai Grozai, kas ir reemigrācijas koordinatore Vidzemes reģionā – redakcijas piezīme). Pirmais, ko darīju, – sazinājos ar viņu, izmantojot e-pastu, noskaidroju, kādi dokumenti un iesniegumi jāsūta un tamlīdzīgi. Nosūtīju iesniegumu domei, atnāca apstiprinājums un, kad atbraucām uz Latviju, tad arī meitiņa tika bērnudārzā bez problēmām.

Es nebraucu uz Latviju ar domu, ka dibināšu savu uzņēmumu, bet tā nu ir sanācis, ka Cēsīs man ir sava fotostudija “StoryTime”. Papildu tam  piedāvāju pasākumu dekorēšanu, sadarbojos ar spēļu un svinību istabu Cēsīs. Ja tur notiek kādi pasākumi, piemēram, dzimšanas dienas bērniem, iesaistos, noformēju un piedāvāju arī savu foto pakalpojumu. Savu uzņēmumu nodibināju, pateicoties grantu   konkursam reemigrantiem. Zināju, ka tāds konkurss ir, jo iepriekšējā gadā grantu ieguva mans brālis. Pēdējā mēnesī, kad vēl varēja pieteikties, izdomāju, – jāpamēģina man arī, varbūt  sanāk. Uzrakstīju biznesa plānu, daudz neticot, ka varētu iegūt grantu, bet izdevās. Fotostudijai ir darbs arī “Covid-19” krīzes laikā. Tagad ir Ziemassvētku sezona, un daudzi piesakās Ziemassvētku sesijām. Tā kā man ir sava studija, es varu pieņemt apmeklētājus kaut vai katru dienu. Pati studiju arī dekorēju. Atsaucība ir liela. Arī vīrs darbu atrada ātri – tajā pašā uzņēmumā, kur strādāja pirms aizbraukšanas uz ārzemēm. Viņi būvē kanalizācijas tīklus.

Pilnīgi nemaz nenožēloju, ka atgriezos Latvijā. Lielbritānijā no 2021. gada 1. janvāra breksita dēļ daudz kas mainīsies. Varbūt dzīve tur pat kļūs dārgāka. Latvijā dzīvot ir daudz labāk. Var ietaupīt naudu. Nebija jau tā, ka mēs Anglijā dzīvojām slikti, mums viss bija, arī atpūsties varējām, bet tur nav mūsu mājas. Latvijā dzīvot ir arī veselīgāk pārtikas ziņā, šeit ir daudz vietējo ražotāju, kas piedāvā savu produkciju. Dzīvojam skaistā vietā, kur ir plašums. Tuvu ir jūra. Anglijā no Mansfildas uz jūru bija jābrauc apmēram trīs stundas. Mums tur pietrūka Latvijas dabas, jūras, ezeru

Par mediju projekta raksta saturu atbild laikraksts “Ziemeļlatvija”.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20191122-1055-maf-logo-mazs.jpg

#SIF_MAF2020

Mediju projekts