Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laukos viens no dzīves kvalitātes priekšnoteikumiem ir justies vajadzīgam

Bilskas pagasta Mērus jau 43 gadus par mājām sauc Vija Meistere. Vietējie viņu labi pazīst, jo ciemata bibliotēka strādā 25 gadus. Sākotnēji darbā bija pilna slodze, gadu gaitā tā pakāpeniski samazinājās, šobrīd jau līdz pusslodzei, kas nozīmē arī mazākus ienākumus. Mazāka slodze darbā ir saistīta ar iedzīvotāju skaita sarukumu, gados vecākie apmeklētāji devušies viņsaulē, bet jauno lasīšanas tradīcijas ir mainījušās. Tas ietekmē arī pašas bibliotekāres dzīves kvalitāti.

Par dzīves patiesajiem apstākļiem un apmierinātību ar savu dzīvi cilvēki reģionālajā medijā nereti izvairās runāt, jo, ko gan lasot par viņu padomās kaimiņš, kolēģi darbavietā, radinieki. Pagastā vēl mēļos un pasmiesies. Vieglāk ir noklusēt, bet cik tad ilgi emocijas var apspiest?

“Tālāk seko depresija. Zinu cilvēkus, kam agrāk klājās labi, bet vienā brīdī redzu, cik viņš ir nomākts un slīgst dziļā depresijā. Ja nav morāla atbalsta, ir ļoti grūti. Uzskatu, ka laukos viens no dzīves kvalitātes priekšnoteikumiem ir justies vajadzīgam, tikpat svarīgi ir izjust cieņu un mīlestību. Esmu klausījusies stāstus par māmiņām, kuras savus jaundzimušos bērnus atstāj glābējsilītē. Visus iemeslus mēs nekad nevarēsim zinām, bet daļai iemesls ir izmisums līdzekļu trūkuma dēļ. Bet, ja kāds būtu līdzās un atbalstītu, būtu daudz vieglāk tikt pāri grūtībām. Šo var attiecināt uz jebkuru. Mani ienākumi pēdējos gadus ir no pusslodzes, ko saņemu par darbu bibliotēkā. Citi jau zina, ka man patīk gleznot. Gada laikā kādus četrus darbus esmu pārdevusi, katru par desmit piecpadsmit eiro, ko nevar uzskatīt par piepelnīšanos. Kopš vasaras saņemu arī pensiju, kas nedaudz uzlabo finansiālo stāvokli, taču muļķīgi būtu jautāt, vai esmu apmierināta ar savas dzīves kvalitāti,” sarunā ar laikrakstu atzīst mērēniete Vija.

Lai arī bibliotekārei nedēļā ir jāstrādā divas pilnas darba dienas un sestdienas rītus bibliotēkā velta nodarbībām ar bērniem, iespēju strādāt otru darbu viņa nesaskata ne šobrīd, ne arī pirms dažiem gadiem. “Lai uzturētu kvalifikāciju, regulāri jāapmeklē kursi un semināri, laiks ir diezgan saraustīts. Taču tas atkal ir laiks cilvēkos. Atceros, ka savulaik bibliotēku katru dienu apmeklēja daudzi lasītāji. Tad bija tāds iekšējs pacēlums un sajūta, ka esi cilvēkiem vajadzīgs. Tagad, ja dienā ienāk vairāk par četriem cilvēkiem, tie jau ir svētki. Visčaklākie lasītāji jau ir miruši, citiem veselība vairs nav tik laba – pasliktinājusies redze, kājas vairs neklausa,” stāsta bibliotekāre.

Viesojoties Mēros piektdien pusdienlaikā, ciematā patiesi valda klusums, uz ceļa sastapt var vien reto. Jautājot, kas vēl bez emocionālās saiknes un ikdienišķām sarunām ar citiem uzlabotu dzīves kvalitāti ciematā, Vija uzskaita vairākus pakalpojumus. Tos par pašsaprotamiem uztver pilsētnieki, bet pagastu ļaudīm atliek vien cerēt. “Ģimenes ārsts. Kā jau jūs zināt, mūsu iepriekšējā dakterīte nomira, bet jaunu vietā atrast neizdodas. Vairākas telpas gan klubā, gan muižā stāv tukšas. Tajās taču varētu ierīkot frizētavu, publisko veļas mazgātavu vai pirti. Diemžēl daudzus elementārus pakalpojumus varam saņem tikai Smiltenē. Tas viss rada papildu izmaksas. Un pat tad ir problēmas ar transportu. Ar starppilsētu autobusu problēmas nesagādā aizbraukšana līdz Smiltenei, bet ar mājās nokļūšanu ir grūtāk. Līdz Mēru pagriezienam autobuss aizvedīs, bet tālāk trīs kilometri jāiet kājām. Tā mēs te dzīvojam. Meita jau vairākas reizes ir jautājusi, vai negribētu pārvākties uz dzīvi pilsētā. Bet tur dārdzība ir vēl lielāka, te vismaz man ir dārziņš,” stāsta sieviete.

Vija piebilst, ka pirms dažiem gadiem ciematā bija izjūtams lielāks pesimisms kā tagad. Arī pēc paziņu ievietotajām fotogrāfijām sociālajos tīklos varot secināt, ka tie socializējas, apmeklējot pasākumus, pavadot laiku kopā ar bērniem un mazbērniem. “Jā, arī kultūras un izklaides pasākumiem ir liela nozīme dzīves kvalitātes veicināšanā,” noslēgumā saka bibliotekāre.


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Mediju projekts