Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nabadzību bieži vien vairo nezināšana 1

”Biedrība “Palīdzēsim viens otram” ir sabiedriskā labuma organizācija, kas no nelielas “Facebook” grupas, kuras dalībniekus saistīja vēlme palīdzēt dažādās grūtībās nonākušiem cilvēkiem, tās dibinātāja un vadītāja Edija Pipara vadībā sešu gadu laikā ir izaugusi par nozīmīgu labdarības organizāciju ar reģionālajām nodaļām Latvijas reģionos, kurās biedrības koordinatori organizē palīdzības sniegšanu. 

Biedrības kodolu veido septiņdesmit brīvprātīgie – koordinatori Rīgā un dažādos Latvijas reģionos, kā arī noliktavā –, kas nodrošina gan palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir nepieciešama, gan arī koordinē ziedojumu pieņemšanu, ziedoto mantu sašķirošanu un organizē nepieciešamo mantu nogādi palīdzības saņēmējiem. Bez atlīdzības darbojas arī seši juristi, grāmatvede, mediķi un pats vadītājs. Sešu gadu laikā ir palielinājušies biedrības resursi un palīdzības sniegšanas veidi, diemžēl palīgā saucienu mazāk nekļūst. Gan Latvijas lielajās pilsētās, gan reģionos ir iedzīvotāji, kuriem trūkst elementāru prasmju, pārtikas, apģērba un kuri dzīvo necilvēcīgos apstākļos, jo paši saviem spēkiem nespēj izkļūt no grūtībām, kurās dažādu apstākļu dēļ nonākuši. Par to plašāk laikrakstam “Ziemeļlatvija” stāsta biedrības “Palīdzēsim viens otram” vadītājs E. Pipars.

“Ar to palīdzības apjomu, ar ko saskaramies ikdienā, jāsaka, ka joprojām palīdzība nepieciešama daudziem. Otro gadu mums biedrībā ir medicīnas sektors, kurā palīdzam smagi slimiem cilvēkiem, kuri paši nevar atļauties ārstēšanu. Aizvien vairāk pēc palīdzības vēršas sievietes, kas cietušas no varmākām. Palīgā saucienu mazāk nekļūst.  Valstī nav sakārtota sociālā sfēra. Daudzas lietas joprojām gulstas uz nevalstisko organizāciju pleciem. Mēs sadarbojamies ar sociālajiem dienestiem visā Latvijā, ir dienesti, kuros strādā lieliski speciālisti, bet ir tādi, kuri uzskata mūs par konkurentiem. Jāsaprot, ka neesam ienaidnieki, bet gan strādājam kopīgam mērķim.

Mūsu biedrība cīnās jau ar sekām, jo daudzi gadījumi ir ielaisti. Ir svarīgi nevairot patērētājus ikdienā, tāpēc mēs, palīdzot cilvēkiem, nedomājam par to, ko varam dot viņiem, bet gan, ko viņi paši var darīt, lai tiktu ārā no nabadzības un grūtību sloga. Vajadzīga pareiza pieeja, tāpēc savus koordinatorus apmācām, lai katrs no viņiem palīgā saucējiem varētu būt mentors. Sabiedrībā ir jāvairo devēji, kas grūtībās nonākušos iedrošina rīkoties. Neviens sākums nav viegls, bet mums ir lieliski piemēri, kā cilvēki atgriezušies normālā dzīvē. Iespējams, mums, strādājošajiem, ir grūti noticēt, ka mūsdienās pieaudzis cilvēks neprot izveidot e-pastu vai vēl trakāk – lasīt un rakstīt.  Mūsu biedrībā bija gadījums, kad ne tēvs, ne māte neprata rakstīt un lasīt. Neatlaidīgi strādājot ar abiem vecākiem, sešu mēnešu laikā viņiem izdevās apgūt rakstīšanas un lasīšanas prasmes, ko normāli cilvēks izdara septiņu gadu vecumā. Bet arī šādi cilvēki ir sabiedrībā, un viņiem ir jāpalīdz. 


Edijs Pipars: “Joprojām valstī nav sakārtota sociālā sfēra. Mūsu biedrība cīnās jau ar sekām, jo daudzi gadījumi ir ielaisti. Ir svarīgi nevairot patērētājus, tāpēc mēs, palīdzot cilvēkiem, nedomājam par to, ko varam dot viņiem, bet gan, ko viņi paši var darīt, lai tiktu ārā no nabadzības


Dodoties pie klientiem, ir svarīgi izveidot savstarpējo saikni un panākt uzticēšanos, jo tā ir veiksmīgas sadarbības pamatā. Nabadzību bieži vien vairo nezināšana. Tāpēc ir svarīgi runāt vienkāršā valodā un izskaidrot nezināmo. Iedzīvotāji vai nu nav informēti, vai baidās vērsties pēc palīdzības. Pabalsts ir atspēriena punkts. 

Ja skatāmies uz reģioniem, tad laukos cilvēkiem ir savs dārziņš, lopiņš, bet trūkst apģērba, mēbeļu, bērniem skolas lietu. Turpretī lielajās pilsētās, kur ir lielāka dzīves dārdzība, vairāk trūkst pārtikas. Komunālie maksājumi ir lieli, tāpat arī ikdienas tēriņi un, ja ģimene neprot saplānot ikmēneša budžetu, ātri vien ieslīgst parādos. Tas ir kā apburtais loks, no kura pašu spēkiem vairs nevar izkļūt laukā. Arī šādos gadījumos daudz strādājam ar mentoringu. Kopā ar iedzīvotājiem sastādām budžeta plānu, izejam cauri iepriekšējā mēneša čekiem. Mācām būt atbildīgiem finansēs. Sociālā palīdzība nav formāls darbs.”


UZZIŅAI

Galvenie biedrības “Palīdzēsim viens otram” sniegtās palīdzības veidi:

  • palīdzība grūtībās nonākušiem cilvēkiem (palīdzība ar pārtiku, apģērbu, mēbelēm un sadzīves priekšmetiem, malku u.tml.);
  • palīdzība nelaimē nonākušiem cilvēkiem (palīdzība cilvēkiem, kas negaidīti palikuši bez dzīvesvietas, iztikas līdzekļiem, nezina, kur vērsties un saņemt palīdzību);
  • palīdzība smagu slimību gadījumā (palīdzība cilvēkiem, kam nepieciešama finansiāla palīdzība operāciju veikšanai, aprūpes nodrošināšanai neārstējamu veselības problēmu gadījumā u.tml.);
  • dažāda veida konsultācijas (konsultācijas par pieejamo sociālo palīdzību, juridiska rakstura konsultācijas par uzturlīdzekļiem, paternitātes/maternitātes noteikšanu cilvēkiem, kuriem nav līdzekļu šāda veida konsultāciju apmaksai).


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Komentāri 1

bezugunsnavdumu

Nabadzību vienmēr vairo nespēja dzīvot par algu ko pats pelnijis, lidošana mākoņos, kre dītu ņemšana, bērnu radīšana kad nav savas mājas, utt.

Un šādas biedrības tikai vairo nabadzību, jo lūzeri kuri pelna minimālo bet grib dzīvot smalki, ražo bērnus un domā gan jau palīdzēs mums, slepjotes ar bērniem kā aiz vairoga.

Civēks nepiedzimst nabadzīgs, par nabadzīgo to padara vecāki. Par nabadzību būtu jāsoda ar brīvības atņemšanu, jo izrauites no tās var ikviens, maksimums gada laikā, bet daudziem tas ir dzīvesveids.

pirms 2 mēnešiem, 2019.09.15 11:14

Mediju kritika