Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pašcenzūra, informācijas un kapacitātes trūkums

Vairāku reģionālo laikrakstu redaktores atklāj, ka policija ziņas par pašnāvību gadījumiem nesniedz un tikai tad, ja žurnālisti paši kaut kā par to uzzina, skatoties, ko un kā darīt. Lielākoties tomēr nerakstot par šo tēmu, ne «Bauskas Dzīvē», ne Liepājas reģiona «Kursas Laikā», Aizkraukles «Staburagā», Jelgavas reģiona «Zemgales Ziņās» sen nav bijis šāda raksta. 

Tas rada diskomfortu

Kā vēl viens iemesls nerakstīšanai tiek minēts arī kapacitātes trūkums redakcijās, jo pašnāvību cēloņu meklēšana, analīze, intervijas ar speciālistiem prasa lielu iedziļināšanos un daudz laika, kā arī emocionālo spēku. Tomēr, kā atklāj lasītāju aptauja, kuras rezultāti skatāmi grafikā, mūsu lasītāji uzskata, ka par šo problēmu ir jāraksta, nav jāizliekas, ka pašnāvības neeksistē.

Gulbenes novada laikraksts «Dzirkstele», šķiet, no apskatīto reģionu avīzēm visvairāk centies atspoguļot pašnāvību tematu, intervējot speciālistus, psihologus, mediķus, kuri norāda, ka uz pašnāvībām vairāk ir tendēti cilvēki ar psihosomatiskām vai psihiskām saslimšanām, kas nav laikus ārstētas. Tālab tuviniekiem, iespējams, vairāk jāuzmana, lai ārstēšanās notiktu. Avīzē bijusi arī publikācija par to, ka Gulbenē sabiedrības kopīgiem spēkiem izdevās novērst pašnāvības mēģinājumu. «Dzirksteles» žurnāliste Diāna Odumiņa ir diezgan daudz strādājusi ar jutīgo pašnāvību tematu, rakstījusi par to, gan meklējot un atklājot cēloņus, gan cenšoties parādīt, ko darīt, lai pašnāvību iespējamos gadījumus mēģinātu paredzēt un novērst. Viņa stāsta: «Pašnāvību, sevišķi bērnu pašnāvību, tēma ir ļoti jutīga, par to ir grūti rakstīt, tas ir diskomforts. Un vēl nesen šī tēma bija tabu. Kad 90. gadu beigās biju ziņu aģentūras BNS ārštata autore, mums tur bija noruna par to vispār nerakstīt. Tika uzskatīts, ka šāda informācija var izraisīt jaunu gadījumu sēriju, jo šeit tomēr ir runa par psihisku nelīdzsvarotību. Pirmo reizi «Dzirkstelei» par šo tēmu tiku rakstījusi tīri intuitīvi 90. gadu sākumā, kad pašnāvību pakaroties bija izdarījis pusaudzis.» 

Upura ciešanas un vēlme noklusēt

Savukārt «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude atklāj, ka, par pašnāvībām nerakstot neko. Un tam ir vairāki iemesli, viņa skaidro: «Pirmkārt, tas ir ētiskais aspekts, kura dēļ, iespējams, varam runāt arī par zināmu pašcenzūru. Proti, ievērojam principu – nepadziļini upura ciešanas, par upuri šajā gadījumā uzskatot ne jau pašu pašnāvnieku, bet viņa tuviniekus.  

Otrs iemesls, kura dēļ sabiedrība neuzzina par vairākiem pašnāvību gadījumiem, ir ilgus gadus policijā noteiktā kārtība par šiem gadījumiem sabiedrībai neziņot. No vienas puses raugoties, šādas attieksmes iemesls ir gluži tāds pats kā žurnālistiem – lai papildus nesāpinātu tuviniekus, bet, domājams, ka šai tradīcijai – kaut ko noklusēt – saknes meklējamas padomju gados, kad mēs – «vislaimīgākā tauta» – dzīvojām «vislaimīgākajā valstī». Un pašnāvības, protams, bija klajā pretrunā ar šādu uzstādījumu. Starp citu, pirms vairākiem gadiem šo noklusēšanas politiku asi kritizēja starptautiskie cilvēktiesību eksperti.»  


20191001-1120-tab-1-cut.jpg


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par šo publikāciju saturu atbild Latvijas žurnālistu asociācija.

20191001-1121-maf-logo-mazs.jpg


Mediju projekts