Pēc sešiem prombūtnes gadiem atgriežas dzimtajā pilsētā

Latvijai katrs cilvēks ir svarīgs, tāpēc, lai veicinātu tautiešu atgriešanos dzimtenē, tiek īstenoti dažādi reemigrācijas atbalsta pasākumi. Reemigrācijas procesā bieži vien svarīgs ir ne tikai tuvinieku atbalsts, bet arī pašvaldības iespējas. Nav vienkārši pārliecināties, vai vietējās pašvaldības solītajam atbalstam seko reāla rīcība, jo atbraucēji runā nelabprāt. Vairākas uzrunātās ģimenes interviju atsaka. Iemesli ir dažādi – nevēlēšanās pēc publicitātes, kā arī pastāvīgo iedzīvotāju dažādā attieksme. Viens no mītiem ir tas, ka Latvijā atgriežas tikai neveiksminieki.

Pēc sešu gadu ilgas prombūtnes, 2018. gada nogalē mājās Smiltenē no Anglijas pārradās Ilona Petrova. Atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm, šoreiz uz palikšanu, nevis nedēļu ilgā atvaļinājumā, kuru pavadīt kopā ar meitu un dēlu.

Ilonas aizbraukšanas iemesls bija klasisks – iespēja nopelnīt un nodrošināt labāku dzīvi saviem bērniem. Sieviete uzaugusi Smiltenē sešu bērnu ģimenē, viņai ir divas māsas un trīs brāļi. Bērnība nebija viegla, un arī pieaugot katram nācās izcīnīt savu vietu dzīvē. Tolaik neviens no malas nepalīdzēja, jo nebija tik plaši izplatītu labdarības organizāciju un palīdzības akciju, kā tas ir šobrīd.

Radīja labākus apstākļus bērniem, bet sev nodrošināja vecumdienas

“Svešumā adaptējos ātri, pirmo sešu mēnešu laikā izrāvos no visiem maksājumiem, kas bija sakrājušies. Ja nopietni, tad sākumā vispār nedomāju, ka atgriezīšos, jo Anglijā bija krietni lielāks atalgojums un mazākas darba stundas. No pirmās dienas līdz pēdējai strādāju vienā uzņēmumā, kas lielās noliktavās pako preces veikaliem. Darbs nebija fiziski smags, taču grūtības sagādāja valodas barjera. Aizbraucot nepratu angļu valodu. Atceros to sajūtu – man darbā kaut ko prasa, bet es bolu acis, jo neko nesaprotu. Vairāki angļu menedžeri pret to izturējās nosodoši un pat pazemojoši. Lai iekļūtu darba vietā, katru dienu izmantoju magnētisko karti. Dažkārt ierodoties, angļi demonstratīvi to nometa manā priekšā uz zemes. Apzinājos, ka pēc  iespējas ātrāk jāapgūst angļu valoda. Tiklīdz to izdarīju, mainījās attieksme. Ar laiku sevi labi pierādīju darbā un mani paaugstināja amatā. Nu manos pienākumos ietilpa dot norādes citiem. Tad tiešām viss mainījās, jo, atnākot uz darbu, man pat bija uztaisīta kafija,” stāsta Ilona.

Sieviete stāsta par priekšrocībām darbā. Piemēram, par katru nostrādāto virsstundu saņēma dubulto likmi, bet marta beigās katram darbiniekam tika izmaksāts bonuss – naudas izteiksmē tās bija aptuveni divas mēnešalgas. Visbeidzot, sešu darba gadu laikā Anglijā Ilona sev ir nodrošinājusi pienācīgas vecumdienas Latvijā. Jau šobrīd viņa zina, ka saņems pensiju krietni virs vidējās Latvijā.
Bet kas tad pamudināja atgriezties dzimtenē? “Kad nomira mamma, aizvien biežāk sāku piedomāt par mājām. Ar nedēļu Latvijā allaž bija par maz. Tāds kā klikšķis! Apzinājos arī to, ka mazajam puisītim gribas mammu. Meita šobrīd jau ir izaugusi. Atgriešanos veicināja arī jaunas attiecības, ko biju uzsākusi. Cik tad var skriet pa pasauli, pietiekami jau to biju darījusi,” atklāti stāsta Ilona.

Svarīgi faktori – atbalsts un ģimene

Atgriezties nebija tik sarežģīti, kā, iespējams, tas ir jauniešiem, kuriem nemaz nav, kur īsti atgriezties. Ilonai Smiltenē kopā ar brāļiem un māsām ir īpašums – liela ģimenes māja ar dzīvoklīti katram. “Savs īpašums un savējo atbalsts ir divi nozīmīgi faktori. Mēs ģimenē viens otru atbalstām. Katram novēlu tik ciešu saikni un draudzību, kāda ir mums. Jaunākais brālis un māsa joprojām dzīvo Norvēģijā un pagaidām nedomā neko mainīt, jo dzīves apstākļi ir ļoti labi,” stāsta Ilona.

Viņa atzīst, ka atbraucot saskārusies ar dažādiem sarežģījumiem, kurus palīdzēja atrisināt Smiltenes novada pašvaldība. Neilgi pēc atgriešanās dzimtenē Ilona, braucot ar motociklu, savainojusi kāju. Nācās veikt operāciju, ārstēšanās izmaksas bija augstas. Izrādās, par daudziem pakalpojumiem nebūtu jāmaksā vai arī samaksa būtu krietni zemāka, ja vien ģimenes ārsts izrakstītu nosūtījumu. Bet Ilonai ģimenes ārsts bija vienīgi Anglijā, nevis Smiltenē, kas vietējiem iedzīvotājiem šķistu tikai pašsaprotami. “Gāju uz domi un prasīju, ko man darīt šādā situācijā, kur atrast ģimenes ārstu, jo daudzi ir noslogoti un jaunus pacientus neuzņem savā praksē. Visbeidzot tiku pie sava ģimenes ārsta, kas praktizē Palsmanē. Man nekad nav bijušas problēmas ar pašvaldību, kad esmu ko jautājusi, – vienmēr izjūtu pretimnākšanu. Man jau šķiet, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Ja smaidīsi, tev atsmaidīs pretī. Un es vienmēr esmu bijusi pozitīva,” saka reemigrante.

Ilona atzīst, ka Anglijā pelnījusi nesalīdzināmi vairāk, tāpēc pirmajā brīdī Latvijā šķita grūtāk, jo bija pierasts dzīvot citādi – ar plašāku vērienu. “Šobrīd es jūtos ļoti labi. Vienmēr esmu pratusi šiverēties un izgrozīties pa dzīvi, arī tagad. Man mājās ļoti patīk, te ir savi cilvēki, un Smiltene ar katru gadu kļūst arvien skaistāka. Mums ir liels dārzs, šovasar piedāvāju cilvēkiem bez maksas atnākt un salasīt ogas. Izbrīnīja viens gadījums, – atnāk cilvēks un neizpratnē skatās, kāpēc priekš viņa jau nav salasītas ogas. Dažkārt nesaprotu, kāpēc Latvijā cilvēki raud, ka kaut kā viņiem trūkst, bet tajā pašā laikā paši nemaz nevēlas darboties. Ar māsām mēdzam palīdzēt citiem, atdodot drēbes, no kurām izauguši pašu bērni, jo zinām, kā tas ir, kad trūkst. Arī abas māsas ir ar plašu un lielu sirdi. No sirds lepojos ar savu ģimeni un novēlu katram līdzās atbalstošus cilvēkus,” teic Ilona.

Par mediju projekta raksta saturu atbild laikraksts “Ziemeļlatvija”.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20200804-0805-maf-logo-mazs.jpg

#SIF_MAF2020

Mediju projekts