Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Drosme iet prom

Vai jūs mīlat Latviju? Protams, viens ir tas, ko sakām vārdos, kā domājam šodien,  otrs, ko mēs teiktu, ja tas, kas mums šobrīd, ir pierasts, un tā ir brīvība, tiktu atņemts. Tā ir ar daudzām svarīgām lietām, ka tās pa īstam novērtējam, kad to nav. Arī cilvēkus, arī, iespējams, savu valsti. Domāju nekādu Ameriku neatklāšu, ja teikšu, ka daudzi Latvijā ne visai mīl savu valsti, jo asociē to ar valdību un amatpersonām, ar nekārtībām, nepilnībām, kas ir. Bet. Viens ir lamāt valdību, otrs – nozākāt Latviju. Nav jau tas nekas dīvains, ka cilvēks dzīvo šodienā un vērtē to, kā viņam pa šo dzīvi iet. Iet slikti, tātad Latvija ir slikta. Pārāk ideālistiski ir cerēt, ka mīlestība pret valsti nav saistīta ar to, kā šajā valstī jūtamies.
    It kā mums ir brīvība, paši ievēlam savus priekšstāvjus, bet tik daudz kas ir tā, ka kauns. Kāpēc mums ir tā, kā ir? Tas ir jautājums, uz ko grūti atrast viennozīmīgu atbildi. Varam tikai diskutēt, spriedelēt. Es, piemēram, tomēr domāju, ka tāpēc, ka latvieši ir ļoti savtīgi. Nevar citādi atrast skaidrojumu, kāpēc, nonākot lielos amatos, zog, šmugulējas, piedodiet, uz vella paraušanu. Shēmo bez kauna un goda, lai gūtu kādu labumu sev un savējiem. Rīga nolaista līdz tādam kliņķim, ka sāp. Latvijas ceļi brūk kopā, kaut naudu no ES fondiem saņemam ne mazāku kā Lietuva vai Igaunija.
    Uz šīm pārdomām, ka visu tomēr nosakām mēs paši, nevis kaut kādi citplanētieši, uzjundīja ziņa, kā rīkojās Igaunijas prezidente valdības ministru zvēresta nodošanas laikā. Pavīdēja aizdomas, ka viens no jaunajiem ministriem ir vardarbīgs ģimenē. Prezidente laikā, kad ministrs nodeva zvērestu, atstāja zāli un nabagam bija jāpaklanās tukšai vietai. Nez kāpēc mani neizbrīna fakts, ka ministrs pēc tam atkāpās. Uzsveru, te runa ir par aizdomām, ne ierosinātu lietu vai tiesas spriedumu. Kā tas notiek Latvijā? Pat tad, ja ir tiesvedības, ja ir neskaitāmi apliecinājumi, ka notikusi līdzekļu izšķērdēšana, korupcija, neviens ne atkāpjas, ne kas mainās. Ne prezidenti, ne ministru prezidenti, ne citi pie varas esošie trauksmi neceļ, ārā no zāles neiet, savējos neatstādina. Vien atrunājas un mēģina attaisnot. Tā vien šķiet, ka ņirdz tautai sejā. Domāju, ka šādi savas valsts izsaimniekotāji, kas ūdeni padara par brīnumlīdzekli, lai iedzīvotos, ir atbildīgi, ka tik daudzi Latviju sakās nemīlam. Un, jā, es šajā jautājumā domāju, ka ir jāpiemēro trīs reizes bargāki sodi par katru nevalstisku rīcību. Valsts izzadzēji jātriec ratā pie katras pamatotas aizdomas. Mums ļoti trūkst vadoņa, kas spētu nostāties pret negodprātību, mantrausību, arī muļķību, kas būtu piemērs, pēc kā vadīties un līdzināties.

Novados