Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

FOTO: Dzeja uz Kalnamuižas asfalta

Cilvēkiem, kas mīl un lasa dzeju, septembris vienmēr ir īpašs. Ja viss notiek, kā tam jānotiek, tad dzeja paver jaunus apvāršņus arī tiem, kuri ar to ikdienā ir “uz jūs”. Nākamās veterinārārsta asistentes Anastasija Morozova un Katrīne Platonova, klausoties latviešu valodas skolotājas Daces Āboliņas saistošajā stāstījumā par Dzejas dienām, nolēma –Smiltenes tehnikumā šogad būs dzejai veltīta zibakcija!

13.septembra pēcpusdienā uz Kalnamuižas asfalta varēja lasīt Aleksandru Čaku, Āriju Elksni, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un arī jauniešu pašu sacerētu dzeju. Katrs kurss bija aicināts uzrakstīt un vizuāli noformēt kādu dzejoli.

"Esam laimīgas! Mūsu iecere ir izdevusies,” priecājas Anastasija un Katrīne, redzot, ar kādu aizrautību skolasbiedri raksta uz asfalta dzeju. Kāds zīmē, kāds – vienkārši priecājas par radošo atmosfēru un iespēju būt kopā citādās noskaņās, nekā ierasts. Anastasija un Katrīne domā, ka pavasarī būs vēl viens, dzejai veltīts pasākums, kurā dzeju papildinās mūzika skolas jauniešu izpildījumā. Abas jaunietes brīvajā laikā labprāt lasa dzeju, bet pašas to rakstīt līdz šim nav uzdrošinājušās. “Man patīk laba dzeja, un tādu nevar uzrakstīt kurš katrs,” savu viedokli pauž Katrīne.

Par vērtībām un lietām, kas nosauktas to īstajos vārdos

“Nevaru nosaukt kādu vienu, mīļāko dzejoli,” atzīst tehnikuma interešu izglītības skolotāja Anita Bērziņa. “Tie mainās līdz ar sajūtām, noskaņām, pasākumiem, kuriem jāgatavojas. Pēdējā laikā mani visdziļāk uzrunājis Smiltenes tehnikuma Jāņa Tomaša dzejoļu krājums “Melnie darba cimdi”. Man patīk, kā viņš savā jaunības maksimālismā nebaidās nosaukt lietas īstajos vārdos.” Anita Bērziņa vienmēr kā radniecīgus izjutusi dzejniekus – sabiedrības urdītājus. Īstie dzejoļi pie viņas īstajā brīdī atnāk paši. Skolotāju uztrauc tas, ka daudzi jaunieši vairs nezina latviešu literatūras klasiku, ka lugas reizēm tiek analizētas, izlasot vienu cēlienu. “Daudzi jaunieši septiņpadsmit gados vēl ne reizi nav apmeklējuši Latvijas Nacionālo teātri… Tā mēs iznīdējam paši savas saknes. Mums kā tautai, nācijai nepalīdzēs izdzīvot Holivudas filmas ar grautiņiem un nejēdzīgām attiecībām centrā. Kas tu vari būt par latvieti, ja nezini neko par “Mērnieku laikiem”, Poēmu par ormani, “Skroderdienām Silmačos”. Skolas lielajos pasākumos vienmēr cenšos runāt ar jauniešiem par to, kas tad ir šīs pasaules sūtība un vērtības.

Latviešus visos laikos ir vienojusi kultūra, dzeja. Ir jauki, ja jaunieši var uz brīdi pabīdīt malā visas citas domas, lai kopīgi izvēlētos dzejoli, ko uzrakstīt skolas priekšā uz asfalta.

“Sava laime katram pašam jāatrod!”

 1.veterinārmedicīnas kursa jaunieši skolasbiedrus izvēlējās uzrunāt ar dzejnieka Imanta Ziedoņa rindām: ”Sava laime katram pašam jāatrod, Savi draugi katram pašam jāsatiek, / Katram pašam jāatsalst un jāapsnieg.” “Savu nākotni katrs veido pats,” kursa vadmotīvu atklāj Madara Vikmane, kuras sapnis jau kopš bērnības bijis mācīties veterinārmedicīnu.

2.B veterinārmedicīnas kursa jaunieši lepni – viņiem ir pašiem sava dzejniece – Liāna Bičenko. Liāna uz Smiltenes tehnikumu atnākusi no Rīgas. “Dievinu dzīvniekus un gribu, lai viņiem viss būtu labi, jo katra dzīva būtne ir pelnījusi dzīvot,” Liāna stāsta par savu profesijas izvēli. Jauni dzejoļi pie viņas visbiežāk atnāk brīžos, kad ir smagi vai arī piedzīvots kāds emocionāli saviļņojošs mirklis. Liānas mīļākie dzejnieki ir Guntars Račs, Aspazija un Aleksandrs Čaks.

Arī kursa audzinātājai Inesei Dūjiņai dzeja ir ļoti tuva. Ja dzīvē gadās kāds grūtāks brīdis, viņa spēku rod dzejā. Skolotājai mājās allaž pa rokai ir pašas apkopotas dzejas klades ar viņas mīļākajiem dzejoļiem. “Katru reizi jau uzrunā kas cits. Ļoti labprāt lasu Vizmu Belševicu, Aleksandru Čaku, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un Guntaru Raču.” Inesei Dūjiņai ir arī kāds īpašs dzejolis, kuru viņa, līdzīgi daudziem savas paaudzes cilvēkiem, zina no galvas.

Veltījums Latvijai, tehnikumam un sapņiem!

 3.A transporta kursa puiši Dzejas dienu zibakcijā dalījās ar Daniela Baloža dzejoli “Mana Latvija”. “Tas ir mūsu veltījums Latvijai simtgadē,” atzīst puiši.

1.transporta kursa jaunieši kopīgi izvēlētā dzejoļa nodošanu lasītājiem uzticējuši savai vienīgajai dāmai – Justīnei Stūrei. “Mūsu dzejolis ir par septembri, rudeni un āboliem, kurus katram savā ābelē jāsakar pašam,” stāsta Justīne, kura pēc Blomes pamatskolas nolēmusi pieņemt nopietnu izaicinājumu – kļūt par celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķi. Justīne ar tehniku vienmēr bijusi “uz tu” un pirmajās mācību nedēļās guvusi apstiprinājumu, ka izvēlētā profesija viņu interesē.

“Gribu būt “ceļinieks” un kādreiz izveidot pats savu lauku saimniecību,” par nākotnes iecerēm stāsta Justīnes kursabiedrs Andris Lazda. Dzejas dienu zibakciju jaunieši uztver kā labu iespēju būt kopā un piedzīvot to īpašo noskaņu, kas spēj radīt dzeja un tīras, skaistas domas.

2.ēdināšanas pakalpojumu kursā par godu Dzejas dienu zibakcijai tapis kopīgs dzejolis – par tehnikumu, skolas laika blēņām un saules stariem, kurus izbaudīt savā dzīvē viņi novēl ikvienam. Dzejoli uz asfalta rakstīja Reinis Ozoliņš, kura mīļākais dzejnieks ir Ojārs Vācietis.

“Sapņo un tu nebūsi mazs,

Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ

Un cilvēku visam pāri ceļ!

Sapnī tu pats topi sākums,

Pats sev par sakni un zelta vāku,” dzejnieku Aleksandru Čaku citēja 2.ēdināšanas pakalpojumu kurss. Kā vienmēr, kopā ar jauniešiem bija viņu audzinātāja Elizabete Pudāne, kura arī ļoti labprāt lasa dzeju.

Mācību gadu iesāk ar Dzejas dienām

“Septembrī latviešu literatūras stundas vienmēr iesāku ar dzejas dienām,” stāsta skolotāja Dace Āboliņa. “Tas jau kļuvis par tradīciju. Dažreiz visi kopā paši rakstām dzejoļus, citreiz iedvesmojamies no kāda cita, taču vienmēr cenšamies darīt kaut ko radošu. Parasti dzejoļus izrakstīju uz skaistām lapām un pielīmēju pie klases sienām. Šoreiz 2.veterinārmedicīnas kursa jaunietes ierosināja kursu izvēlētos dzejoļus uzrakstīt uz asfalta. Kāpēc nē? Kā teiktu Aleksandrs Čaks: “Sirds uz trotuāra!”

Ko skolotājai pašai nozīmē dzeja? – “Tā ir dvēseles valoda,” domā Dace Āboliņa. Lielākoties tās ir jūtas. Bet tikpat labi dzeja var runāt arī par ļoti nopietnām lietām. Ja atceramies Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas daudzslāņainos, padomju laikā rakstītos dzejoļus… Šobrīd tik spilgtu protesta dzejoļu nemaz nav! Kaut varēja būt!”

Skolotāju personiski visvairāk uzrunā Imanta Ziedoņa un Friča Bārdas dzeja. “Man vienmēr ļoti tuva bijusi latviskā dzīvesziņa. Šobrīd daudz runājam par Latvijas simtgadi, bet latviešu tautas kultūra pastāv jau tūkstoš gadu. Tā ir tik skaidra, vienkārša, tuva mūsu esības pamatformulai!” Dzejolis, kuru skolotāja var noskaitīt bez ieskatīšanās grāmatā jebkurā diennakts stundā, pieder Fricim Bārdam. Tas ir:

“Trīs lietas man` moka no mazotnes:

Kas biju, esmu un būšu kas es?

Daudz atbildes radās, daudz izzuda,

Līdz beidzot šī viena man palika:

Ne puķe, ne lapa, ne zieds es, ne zars,

Ne zvaigzne, ne saule, ne liesma, ne stars –

Es esmu tik sīks zieda puteklīts,

Kas, mūžības vēju nests, lido un trīc.”

“Patiesībā jau šī dzīves filozofija ļoti sasaucas arī ar Imanta Ziedoņa rakstīto. Viss, kas ved projām no dabas, no šīs vienkāršās, patiesās lietu būtības un kārtības, ir postošs un neved uz ko labu. Latviešu dzīves filozofija jau pašos tās pamatos ir gaiša, pozitīva. Ja tādi būsim arī paši, tad arī mūsu nākotne būs gaiša!”

Novados