Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izmeta mežmalā, tikko dzimušu. Kā Silvas ciems par kaķu izgāztuvi kļuva

Silvas ciems Launkalnes pagastā atrodas pašā Smiltenes pievārtē, ar pilsētu to savieno asfaltēta šoseja un nesen izbūvētais silvēniešu lepnums – gājēju un velosipēdistu celiņš. Pilsētas tuvums ir laba lieta, nav tālu jābrauc pie ārstiem, uz veikaliem, skolu un tā tālāk, taču medaļai ir arī otra puse,– Silva kļūst par mājdzīvnieku, konkrēti, kaķu izgāztuvi.

“Silvas ciematā ir pilns ar kaķiem un viņu mazuļiem. Cik zināms, viņi tiek atvesti nakts laikā ar mašīnu un nolikti pie mājām. Kaķēni dzīvo badā,  neviens vairs pat nespēj viņus uzņemt, jo jau tik daudzi ir uzņemti. Turklāt cilvēki, kuri kaķus agrāk uzņēma, palaiž viņus apkārt un neskatās vairs, kad dzīvnieki izaug lieli,” vēstulē “Ziemeļlatvijai” raksta kāds Silvas iedzīvotājs (savu vārdu viņš lūdz publikācijā neminēt). 

Izmeta mežmalā, tikko dzimušu

Vīrietis gan blakus nav stāvējis, taču domā, ka savus mājdzīvniekus Silvā izmet pilsētnieki, padzirdējuši, ka šajā ciemā dzīvo cilvēki, kuri rūpējas par tādiem atradeņiem.

Silvā  tādi cilvēki patiesi ir, taču notiek arī tā, ka rezultātā, tiek iedarbināts vairošanās mehānisms, proti, pagalmos barotajām kaķenēm dzimst kaķēni, tie izaug, rada nākamo paaudzi un ciematā  veidojas bezpajumtes kaķu kolonija.

Lūdzu, neņemiet mājdzīvniekus, ja neesat pārliecināti, ka par viņiem rūpēsities līdz viņu pēdējai stundiņai, lūdzu, neizdabājiet savu bērnu kaprīzēm, kuri diedelē mājās sunīti vai kaķīti, ja neesat droši par to, cik ilga būs bērnu interese par četrkājaino radību, pie cilvēku sirdsapziņas apelē tie Silvas iedzīvotāji, kuriem nav vienaldzīgi šādu  lieko, izmesto mājdzīvnieku likteņi.

“Par tādiem radījumiem homo sapiens  labāk neko neteikšu, jo tad daudzās vietās nāktos rakstīt fona “pīīī-pīīī....”, tā Facebook savā vēstījumā ar virsrakstu “Vai mežā var atrast laimi jeb pārdomas par cilvēcību” raksta Silvas iedzīvotāja Gunta Kovaļonoka, kura nesen, augusta nogalē, no  nāves izglāba, iespējams, tikai nedēļu vecu kaķu mazuli.

“Jaunu, pilnīgi bezpalīdzīgu kunkulīti, kuram pat actiņas vēl nebija vaļā. Kaķenīte bija atstāta  mežā pavisam tuvu šosejai, tikai apmēram piecus metrus no Silvas automašīnu stāvlaukuma nomirt dabīgā nāvē no bada un aukstuma vai arī tapt saplosītai no kāda suņa vai lapsas. Tagad mums ar šnaucerpuiku Patriku ir savs laimes kaķis, jo mazās kaķenītes kažoks ir trīs krāsās,” “Ziemeļlatvijai” stāsta G. Kovaļonoka. Kaķēnu viņa ceļmalas mežā atrada nejauši, vedot pastaigā savu suni. Viņš burtiski ievilcis saimnieci mežā nost no  ierastās pastaigu takas un apstājies pie kāda sūnu ciņa, uz kura gulējis mazs spalvu kumšķis, suņa purna grūdienam atbildot ar vārgu pīkstienu. Tuvumā nevienu bēdubrāli vai bēdumāsu Gunta neredzēja, iebāza kaķēnu azotē, nesa uz māju un nolēma  paturēt savā vienistabas dzīvoklī.


Vairāk par to, kas vēl notiek Silvā, lasiet laikraksta "Ziemeļlatvija" 12. oktobra numurā vai šeit, iegādājoties rakstu pilnā apjomā.

Novados