Kad dejot ir dzīvot. Valgas deju studijas "Joy" pasniedzēja Laura Gorodko

Laura Gorodko ir viena no deju pasniedzējām Valgas pilsētas studijā “Joy”, kuru ik gadu apmeklē aizvien vairāk Valkas novada bērnu, jauniešu un pieaugušo, lai apgūtu dažādu stilu deju un/vai pilnveidotu savas vokālās prasmes. Janvārī studijas “Joy” trīs deju kolektīvi, no kuriem divi ir Lauras vadītie, piedalījās populārākajā Igaunijas skolu deju festivālā “Koolitants”. Konkursā Lauras iestudētās dejas ieguva īpašu žūrijas atzinību un viens no kolektīviem iekļuva konkursa nākamajā kārtā.

- Pastāsti ko vairāk par iegūtajiem apbalvojumiem konkursā? 

- Manis veidotais priekšnesums “Miega peles”, kuru izdejoja mans jaunākais (1.‒3. klašu) kolektīvs pie grupas “Tautumeitas” izpildītās dziesmas “Pelīte”, ieguva žūrijas specbalvu par mūziku un horeogrāfiju. Deja “Lielpilsētas jampadracis” Frenka Sinatras populārās dziesmas “New York, New York” pavadījumā, kuru izpildīja otrs mans (4.‒6. klašu) kolektīvs, saņēma specbalvu par veiklo un virtuozo rekvizītu iekļaušanu un izmantošanu priekšnesumā. Šis priekšnesums ieguva arī simpātiju balvu un iekļuva nākamajā kārtā. Lai tiktu tālāk finālā, aicinu visus mūs atbalstīt un balsot https://uudised.tv3.ee/koolitantsu-haaletus/

- Vai vari pastāstīt kaut ko vairāk par konkursu?

- Skolu deju festivāls “Koolitants” notiek ik gadu kopš 2000. gada. Tas ir vērienīgākais šāda veida festivāls un katru gadu tajā piedalās 4500‒6000 dejotāju. Festivāls ir pirmsskolas un skolas vecuma bērniem un ir populārākais mūsdienu deju konkurss Igaunijā. Dalībnieki tiek iedalīti sešās vecuma grupās ‒ pirmsskolas, 1.‒3., 4.‒6., 7.‒9., 10.‒12. klašu un jauktajā. Konkurss notiek trijās kārtās – pirmā novados/pilsētās, kur profesionāla žūrija nosaka divus labākos deju kolektīvus, kuri tiek tālāk. Diemžēl žūrija neizvēlas no pilsētas katras vecuma grupas labāko pārstāvi, bet gan kopumā ‒ vienu vai divus labākos, neparastāko, tādus numurus, kas ar kaut ko atšķiras. Otrajā kārtā nonākušo kolektīvu dejas tiek iekļautas interneta balsošanā plašākai publikai. Trešajā kārtā – finālā, kas notiek Tallinā, iekļūst deju kolektīvi, par kuriem visvairāk balsots internetā.

- Vai, tavuprāt, ir nepieciešami šādi konkursi?

- Man ir pretrunīgas sajūtas par šādiem konkursiem. No vienas puses, tā ir ideāla iespēja bērnam praktizēt uzstāšanos un būšanu uz skatuves skatītāju priekšā. Tas bērniem palīdz kļūt drosmīgākiem, pašpārliecinātākiem un atvērtākiem. Pati arī esmu dejojusi šādos konkursos, joprojām uzstājos uz skatuves, tas manī rada adrenalīna sajūtu un sajūsmu, to noteikti sajūt arī mani audzēkņi, tāpēc jau vecākās grupas bērni gaida katru skatuves pieredzi ar degsmi. Mazāk pieredzējušiem bērniem priekšā vēl lielo baiļu pārvarēšana, tāpēc svarīgi to pieredzēt pēc iespējas patīkamākā vidē.  

Valsts mēroga konkursi ir arī labs veids, kā redzēt citu darbus un saprast, kādā virzienā kopumā virzās dejas industrija, tā ir iespēja jauniem dejotājiem iedvesmoties un mācīties.

No otras puses, šāda veida konkursi aizvien vairāk kļūst komerciāli. Paaugstinās dalības maksa, par katru pakalpojumu atsevišķi jāmaksā, kā rezultātā tu saņem papīra diplomu un piespraudi, finālā ‒ kausu. Vērojot šo visu, es redzu, ka rodas tendence no bērnu talantiem taisīt biznesu vairāk nekā veidot pozitīvus apstākļus bērnu dejot priekam un dejas jaunradei. Man ir svarīga audzēkņa pašattīstība vairāk par jebkādu prestižu un slavu. Balvas vienmēr būs relatīvas un pēc gadiem iegūtās trofejas paliks par putekļu vācējiem uz plaukta. Bērnu atmiņās paliekošā pieredze un emocijas ir mana ‒ pasniedzējas ‒ lielākā balva. Perfekts rezultāts ne vienmēr ir uzvara, es aicinu bērnus izbaudīt procesu un ceļu uz sasniegumiem. Ja bērns kļūst par izcilu dejotāju, bet ceļā tam bijušas ciešanas un trīs spaiņi asaru, tas nav rezultāts, uz kuru es eju. Bērnam jāsajūt prieks un lepnums par katru paveikto mazo solīti sevis attīstīšanā. Bet tas nebūt nenozīmē to, ka nav jācīnās un sevi jāpārvar, jātrenē disciplīna. Cīņas spars ir ļoti svarīgs, bet ir atšķirība, vai tā ir pasniedzēja uzstājīgā griba caur bērnu piepildīt savus ideālus, vai arī bērns pats cīnās un kļūst katru dienu labāks par vakardienas sevi, un pasniedzējs ir viņam blakus, lai palīdzētu. Esmu prasīga, bet jautra pasniedzēja, mēģinu mūsu starpā veidot draudzīgas un cieņpilnas attiecības.

- Ko šie konkursi nozīmē tev kā pedagogam, darbu autoram?

- Man kā pedagogam tas arī ir liels pārdzīvojums. No aizkulisēm jūtu līdzi dejotājām katru uzstāšanās reizi. Šajā konkursā dīvainā kārtā nesajutu pārmērīgo prieku par to, ka mēs dabūjām balvas, varbūt tāpēc, ka pati redzēju, pie kā vēl jāstrādā un kāds ir potenciāls dejai, bet es biju ļoti sajūsmināta par manu audzēkņu jautrajiem kliedzieniem un smaidiem. Protams, man kā horeogrāfei tādas uzstāšanās ir svarīgas kā atskaites punkts, lai saprastu, novērtētu, cik tālu esam tikuši un cik kopā vēl jāstrādā gan pie konkrētās dejas, gan pie dejotprasmes attīstības.

- Kur tu apguvi dejotprasmi? 

- Esmu no Valmieras, precīzi sakot, visu bērnību nodzīvoju Burtnieku pagastā, mani vecāki ir lauksaimnieki. Izaugu tuvu dabai. Mācījos Valmieras 2. vidusskolā. Biju ļoti aktīvs skolēns.

Kad man bija 14, pēc pašas iniciatīvas sāku dejot. Tātad nekad nav par vēlu sākt dejot! Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, kur ieguvu bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā. Šobrīd strādāju kā pašnodarbinātā horeogrāfe, deju pasniedzēja, profesionālā dejotāja un performētāja. Uz studiju “Joy” es katru nedēļu uz divām dienām braucu no Rīgas. Kopumā galvaspilsētā ir izveidojusies mana dzīve. Tur ir lielākā daļa darbu. Rīgā es pasniedzu deju vēl dažās studijās. Iekustinu arī mazos audzēkņus Rīgas bērnudārzā “Zeltābele”, vadu nodarbības – skatuves mākslu, deju, akrobātiku Rīgas cirka skolā un citur. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, tomēr sirdslieta ir uzstāšanās un izrāžu veidošana. Piedalos dažādos teātru dejas izrāžu projektos, pati veidoju dejas izrādes un dejoju citu veidotās izrādēs. Nemitīgi attīstu sevi, apmeklējot dažādas meistarklases, nodarbības un seminārus.

- Kā nonāci studijā “Joy”? 

- Šis ir otrais gads, bet ne pēc kārtas, kad strādāju studijā “Joy”. Pirmo reizi es sāku braukt uz Valgu, kad vēl studēju. Mani studijas “Joy” vadītājai Marinai Jerjominai ieteica mana pasniedzēja Olga Žitluhina.

- Ko tev nozīmē deja un dejot? 

- Dejot ir dzīvot. Es uzskatu, ka jebkas un viss apkārt mums dejo. Mana pasniedzēja Olga mums mācīja, ka “jebkuru kustību var uzskatīt par deju. Pat acs plakstiņa kustināšanu vai krītošas lapas virpuļošanu var uzskatīt par deju, viss ir atkarīgs tikai no tā, kā uz to paskatās”. Patlaban man ir grūti iztēloties savu dzīvi bez dejas. Man ir ideja transformēt vai pat radīt jaunu formu, man tik ierasto laikmetīgo deju savienojot ar citu radošo izpausmi un citiem mākslas veidiem. 

Nav nepareizu dejas kustību, ir noteikti rāmji, kuros mācību gaitās mūs ieliek, lai pēc tam, kad esam pietiekami daudz iemācījušies, mēs spētu lauzt un lēkt tiem pāri. Es aicinu jebkuru: DEJOJIET! Vienalga cik jauns vai vecs, uz skatuves vai mājās, kad neviens neredz, dziļi sirdī vai pa visu dejas placi, viens vai kopā ar domubiedriem. Dejotprieks ir otrā laime!

- Kādi ir studijas tuvākie plāni, pasākumi?

- Šogad studijai “Joy” ir 25 gadu jubileja, tai par godu notiks vairāki pasākumi. Tuvākais ir bijušo un esošo studijas audzēkņu tikšanās un atmiņu vakars 31. janvārī pulksten 20 Valkas pilsētas kultūras namā. Maija beigās paredzēts lielais jubilejas koncerts. 

Liels notikums šajā sezonā studijai bija telpu maiņa. Aizvadītajā gadā Valgas pašvaldība mums piešķīra jaunas mājas, un šomēnes mēs beidzot pārvācāmies uz tām ‒ daudz plašākām telpām. Priekšā ir vēl daži konkursi, koncerti un izbraukumi. 

Mēs vienmēr gaidām jaunus dažādu vecumu dalībniekus savā komandā!

Novados