Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas basketbola izlases spēlētājs Raimonds Miglinieks ar nometni Valkā

Raksts publicēts laikrakstā 2019. gada 18. jūnijā

Ik gadu Valkā norisinās dažādas nometnes. Pateicoties Valkas un arī Valgas sakārtotajai sporta infrastruktūrai, lielākoties tās ir sporta nometnes. Ik reizi, redzot Valkā jauniešu grupas, kuras piedalās nometnē, rodas gandarījums par to, ka mūsu pilsēta spēj piesaistīt cilvēkus, kuri vēlas nometnes organizēt tieši šeit. Vai kādreiz esam aizdomājušies, tieši kādas nometnes pilsētā pat gadu no gada tiek organizētas? Un kas par personībām aiz nometnes nosaukuma slēpjas? 

Šovasar jau piekto reizi Valkā, Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas (VJCĢ) sporta hallē, notika specializētā basketbola nometne “Laiks piespēlei!”, kura norit ilggadējā Latvijas basketbola izlases spēlētāja Raimonda Miglinieka uzraudzībā. Ik gadu nometnes laikā tiek pilnveidotas spēlētāja individuālās tehnikas elementu (dribls, piespēle, metieni), fiziskās sagatavotības (traumu riska samazināšana) un aerobikas (ķermeņa koordinācija) nianses ar mērķi sekmēt katra dalībnieka kā spēlētāja izaugsmi un progresu. Nometņu laikā tiek organizēts arī seminārs jaunajiem sportistiem, ko vada treneri un pieaicināti viesi – pazīstami sportisti un treneri. 
Laikraksts “Ziemeļlatvija” īsi pirms nometnes beigām aicināja uz sarunu tās organizētāju Raimondu Miglinieku.

- Kā jūs izlēmāt organizēt jauniešiem nometnes?
- Patiesībā idejas autors un ģenerators ir Kristaps Kozlovskis (treneris un Bērnu un jauniešu basketbola kluba “Basketbola klase” vadītājs). Viņš vairākus gadus, mani satiekot, uzrunāja: “Raimond! Taisām kopā nometnes bērniem!”  Un tad vienā reizē es sapratu, ka ir pienācis brīdis to darīt. Es vienmēr esmu gribējis padalīties ar savu basketbolista, sportista pieredzi – kam es esmu gājis cauri, kā nonācis pie rezultāta. Man ir, ko iemācīt, man ir, ko dot, – padomu man netrūkst. 

- Ko ar šīs nometnes starpniecību vēlaties jauniešiem nodot? Viens ir tehnika, fiziskā sagatavotība, bet bieži vien tas nav noteicošais, lai būtu labs sportists.
- Jā, basketbols nav tikai bumbas driblēšana, skriešana un mešana grozā – mēs neesam roboti. Lai gūtu panākumus, ir jābūt labai personībai, ar pareizo attieksmi, jābūt disciplinētam gan treniņos, gan laukumā, gan ārpus tā. Šīs ir tās lietas, kurās es ar savu pieredzi vēlos viņiem palīdzēt – daloties un iesakot, jo viens ir fakts, ka tu trenējies, bet otrs, kā tu trenējies – kāda ir tava attieksme, atdeve. Teiksim, vai tu vingrinājumu izpildi vienkārši vai arī izpildi to ar izpratni, jēgu, gūstot maksimālu labumu no tā un tādā veidā, lai rezultāts būtu ātrāks.  

- Kas ir tas, kas jūs motivē gadu no gada turpināt darboties ar jauniešiem nometnēs “Laiks piespēlei!”?
- Pateikšu godīgi – kad braucu uz pirmo nometni, biju uztraucies, jo nekad nebūtu domājis, ka darbošos nometnē, kura nosaukta manā vārdā. Galvā bija šis jautājums – kā tas būs? Pirmo nometni pirms diviem gadiem noorganizējām ļoti ātri – oktobra beigās nolēmām organizēt, izziņojām pieteikšanos. To, cik jauniešu varam uzņemt nometnē, noteica VJCĢ kopmītņu ietilpība. Toreiz tie bija maksimums 35 bērni, kuri ļoti ātri pieteicās, un starp Ziemassvētkiem un Jaungadu jau darbojāmies. Tie, kuri ir organizējuši pasākumus un it īpaši nometnes, noteikti sapratīs, ka tas nav vienkārši – tik īsā laikā noorganizēt nometni. Patiesībā visu melno darbu izdarīja Kristaps Kozlovskis – viņam ir neaprakstāmas organizatora spējas, es piepalīdzēju pavisam nedaudz. Atceros, ka pirms pirmās nometnes viņš man teica: “Raimond, tu, galvenais, esi laukumā, pārējo es visu izdarīšu.” Katru dienu esot nometnē un strādājot ar jauniešiem, gandarījums par paveikto auga – es guvu emocijas, kādas nekad nebiju izjutis. Tas strāvojums no bērniem, kas nāk atpakaļ, tā atgriezeniskā saite radīja baigāko labsajūtu. Viņi katrs ir personība – jautri, smieklīgi, protams, daži arī ar savām disciplīnas problēmām, bet tas viss komplektā, ka es varu ar viņiem gan strādāt, gan pasmieties, manī radīja neaprakstāmu gandarījumu. Un pēc nometnes, braucot mašīnā uz Rīgu, man visu ceļu sejā bija smaids. Jutos apmierināts, lai gan esmu ļoti paškritisks, – zināju, ja sev neko nevaru pārmest, ka kaut kas nav bijis tā, kā tam jābūt, tad darbs ir padarīts tiešām labi.  Jutos kā narkomāns, kurš dabūjis devu, jo jau nevarēju sagaidīt nākamo nometni. 

- No kurienes ir jaunieši, kuri šai nometnei piesakās? Vai lielākā daļa ir no Rīgas?
- Nē, dalībai nometnē vairāk piesakās jaunieši ārpus Rīgas. Šovasar apmēram desmit jauniešu ir no Liepājas, vēl ir no Līvāniem, Jūrmalas, Rūjienas, Cēsīm, ir, protams, daži arī no Rīgas. Šogad nometnē kopā uzņēmām 45 bērnus, un lielākā daļa nav no Rīgas.
- Vai par labu ir tas, ja nometnes norises vieta ir tālu no dalībnieka dzīvesvietas? 

- Nometnei jānotiek jo tālāk, jo labāk. Jo tai ir jābūt arī kā atpūtai bērniem no vecākiem un vecākiem no bērniem. Var redzēt, ka, esot nometnē šeit, Valkā, ar katru dienu viņu jūtas aizvien labāk. Kad sākām nometni plānot, Kristapam jautāju, vai labāk nebūtu kaut kur Rīgā to organizēt, viņš teica, ka “nekādā gadījumā, tad brauks vecāki, katru dienu sēdēs zālē un skatīsies”. Mums nav nekas pret vecākiem, bet viņu klātbūtne nereti novērš bērnu uzmanību no galvenā. 

- Kura pēc kārtas “Laiks piespēlei!” nometne šī ir?
- Šī ir piektā manā vārdā nosauktā specializētā basketbola nometne “Laiks piespēlei!”. Pagājušajā vasarā bija pat divas nometnes pēc kārtas. Šogad ir tikai viena, jo nometnes pārklājās, nav brīvu laiku, un būtībā mums arī ar finansiālajām lietām neiet spīdoši – meklējam atbalstu. Ja atrastu iespēju piesaistīt papildu finansējumu, tad būtu pavisam savādāk, tad varētu organizēt divas nometnes, un arī bērnu vecākiem tas neizmaksātu tik dārgi. Pie tā šobrīd strādājam, ceram atbalstu dabūt uz nākamo nometni. Mūsu mērķis ir maģiskais cipars 100 – tas būtu fantastiski, ja varētu noorganizēt divas nometnes, katrā pa 50 bērniem.  

- Vai visas “Laiks piespēlei!” nometnes ir notikušas Valkā?
- Jā, visas ir bijušas šeit, Valkā. Kristaps Kozlovskis ar savu sporta skolu “Basketbola klase” jau desmit gadus te rīko nometnes. Viņš ar savu sporta skolu katru vasaru ir Valkā. Es aizbraukšu, bet viņš te vēl līdz vasaras beigām būs. Būtībā viņš te kā vietējais. 

- Vai turpināsiet iesākto un organizēsiet nometni arī ziemā?
- Jā, būs arī nometne starp Ziemassvētkiem un Jaungadu. Īstenībā, ja tā padomā, – starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, kurš pie tevis brauks, bet brauc 35 cilvēki  un bez jautājumiem. To es viņiem arī gribu iemācīt, ka tā tie čempioni uzaug. Starp tiem, kuri šajā laikā izvēlas mājās sēdēt, paspēlēt PlayStation, uzēst pīrādziņus, čempionu, visdrīzāk, nebūs, bet tie, kuri atbrauc ar vēlmi kļūt labākiem un gatavi trenēties – tur ir potenciāls. 

- Kā jūs vērtējat pašvaldības un skolas darbu pie jaunajām kopmītnēm? Jūs esat pirmie, kuri šajā dienesta viesnīcā tiek izmitināti.
- Skaidrs, atbildība liela. Mēs būtībā uzņēmāmies uz sevi visus riskus, mēs kā eksperimentālie zaķīši – ko drīkst, ko nedrīkst, bet lielos vilcienos viss kārtībā. Paldies pašvaldībai, paldies direktorei, paldies visam apkalpojošajam personālam, ka atļauj mums tur dzīvot. Un priekš Valkas vieta ir ideāla un forša, kur sportistiem dzīvot. Tas ir tas, kas Valkā bija vajadzīgs. Es ieteiktu otras kopmītnes arī “uzfrišināt” – ja tā padomā, tur pietiktu pat tikai ar jaunām gultām un matračiem, lai tās varētu pilnvērtīgi izmantot. 

Ir pilsētas, kurās man patīk atrasties, kurām ir laba aura, un pilsētas, kurās nejūtos ērti un omulīgi. Valka ir viena no tām pilsētām, kurā man patiesi patīk uzturēties.

VIEDOKLIS
Kādā intervijā Kristaps Kozlovskis atklāj, ka viņam nebija viegli pierunāt Raimondu dalībai nometnē, tas viņam prasījis 10 gadus, jo Raimonds vienmēr bijis aizņemts. “Es vienu vakaru viņam saku: “Klausies, Raimond, taisām nometni, es visu izdarīšu, vienīgais, kas tev ir jāizdara, – tev ir jābūt laukumā un reāli jāvada treniņi. Vai tu to varēsi?” Viņš uz mani paskatījās un teica: “Okei, nav problēmu!”” Kristaps atzīst, ka, veidojot projektu, esot šaubījies, vai tas būs veiksmīgs, jo jaunieši Raimonda Miglinieka vārdu, iespējams, nezina, tomēr vecāki atceras un novērtē, un tas ir iemesls, kāpēc nometnei dalībnieku netrūkst.

RAIMONDS MIGLINIEKS:
• labākais saspēles vadītājs Latvijas basketbola izlases vēsturē;
• bijis Latvijas basketbola valstsvienības spēlētājs, Nacionālā koledžu sporta asociācijas (NCAA) Lielās Rietumu konferences 1996. gada labākais basketbolists;
• spēlējis ULEB Eirolīgas kluba “Šlask Wroclaw” un Maskavas “CSKA” rindās;
• 2001./2002. gada Eirolīgas labākais piespēļu dalītājs visā līgā;
• 2001. gadā kopā ar Latvijas basketbola izlasi izcīnīja 8. vietu Eiropas čempionātā;
• Latvijas izlases rindās aizvadījis kopumā 56 spēles;
• 2001. gada Eiropas čempionāts Raimondam Migliniekam kļuva par trešo un pēdējo šādu turnīru spēlētāja lomā, jo cirkšņa un gūžas traumu dēļ sportists jutās nomocīts un 2003. gada rudenī pieņēma lēmumu spēlēšanai pielikt punktu. 

Novados