Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

No cietuma apsardzes par kūku cepēju 1

Mājas tortes, malkas krāsnī cepta rudzu maize ar  sēkliņām vai žāvētiem augļiem, kraukšķīgas piparkūkas, dabīga smiltsērkšķu un dzērveņu sula, pašu gatavoti mārrutki – to visu piedāvā Aiva Savaļniece un Igors Solovjovs. Jaunā ģimene saimnieko Igora mammas dzimtas īpašumā –  “Pīnās” – Valkas pagasta Sēļos.

Novembra pēdējā dienā Aivu pamanīju tirgojamies Valkas pilsētas tirgū. Uzsākot sarunu, atklājās, ka viņa uz tirgu atbraukusi pirmo reizi. Vārds pa vārdam, un uzzinu, ka jaunā sieviete uz Valkas pusi pārcēlusies no Burtnieku novada Rencēniem, pateicoties mīlestībai. 

Liktenīgo vīrieti satiek iepazīšanās portālā internetā

Pirms diviem gadiem Aiva pārcēlās dzīvot pie Igora – puiša, ar kuru iepazinās internetā. Pirms tam viņa dzīvoja Valmieras pusē un strādāja Valmieras cietumā par apsardzi. Sarunā Aiva atzīst, ka tikai tagad, dzīvojot kopā ar mīļoto vīrieti, viņa sapratusi, ka šis darbs bijis nepiemērots un nesavienojams ar viņas būtību.

“Valmierā pabeidzu Viestura vidusskolu. Pēc tam Vidzemes Augstskolā studēju tūrismu, bet studijas nepabeidzu – man nerakstījās apjomīgie kursa darbi. Priecājos, ka tagad no augstskolā iegūtajām zināšanām kaut kas noder, saimniekojot laukos. Sāku strādāt un pēdējos četrus gadus stāvēju ar ieroci sargtornī Valmieras cietuma teritorijā. Tolaik domāju, ka sievietei jābūt tikpat stiprai kā vīrietim, ka mēs – sievietes – esam vienlīdzīgas ar vīriešiem, tāpēc cietumā varu strādāt. Godīgi sakot, ja darbā vajadzētu pielietot ieroci, es nevarētu šaut uz cilvēku, šāvusi esmu tikai mācībās,” atzīstas Aiva. Tolaik viņai neveidojās attiecības ar pretējo dzimumu. Jaunajai sievietei jau aiz muguras bija neveiksmīgu attiecību pieredze, un viņa audzināja meitu. Ilgi domājusi, līdz nolēmusi mēģināt iepazīties internetā.

“Metu kaunu pie malas un ielīdu internetā – iepazīšanās portālā www.otrapuse.lv. Lai cik tas dīvaini nebūtu, jau pirmajā dienā man krieviski uzrakstīja Igors. Pusstundu domāju, ka negribu un nerakstīšu krievu tautības vīrietim. Tomēr uzrakstīju. Pirmās trīs dienas mocījos, rakstīdama vēstules krieviski, bet pēc tam atklājās, ka Igors saprot latviešu valodu, tikai nerunā – kautrējas. Kādu laiku sarakstījāmies, tad satikāmies un pēc gada sākām dzīvot kopā. Pārcēlos pie Igora. Viņa vecākiem ir ļoti liela māja ar atsevišķām ieejām.

Man ir mainījušies uzskati par krievvalodīgajiem. Pirms tam prātoju, kāpēc krievi nevar iemācīties runāt latviski. Tagad domāju, ka viņiem ir savas saknes un kāpēc būtu sevi jālauž,” uzskata Aiva.

Sarunā iesaistās Igors un stāsta, ka viņš ir dzimis Latvijā. “Cilvēks ir pasaules pilsonis. Robežas ir izdomājuši paši cilvēki. Tas nav svarīgi, kādā valodā runā, galvenais ir būt labam cilvēkam,” uzskata Igors. 

Aiva uz Valkas pusi pārcēlusies, kā pati smejas, kā balta lapa, jo neviens neko nav zinājis par iepriekšējo dzīvi. Tas ir pat labi, jo nevienam nav viedokļa un var sākt sevi pierādīt ar darbiem.

Dzīvesbiedrs iemāca būt sievietei 

Aiva atklāj, ka Igors iemācījis, ka sievietei nav jāstrādā algots darbs, jo vīrietim jābūt tam, kuram jāuzņemas atbildība par ģimenes finansiālo pusi. Aiva skaidro, ka tas nenozīmē, ka sievietei nav jāstrādā mājās, viņai jāvelta laiks vīram un ģimenei. Dzīvojot mājās ar meitiņu, Aivai prātā ienācis jau sen lolots sapnis – pašai iemācīties cept tortes un kūkas.

“Bilde vēl bija galīgi melna. Mājās kaut ko lipināju, bet diez kas jau nebija. Tikai šāgada sākumā sāka kaut kas izdoties. Vispirms pētīju savējo reakciju. Sākumā parādījās garša un tikai pēc tam izskats. Sākumā ar kūkas izskatu veicās visgrūtāk. Neatlaidīgi eksperimentējot virtuvē, atklājās, ka tā lieta aiziet,” priecājas jaunā saimniece. Viņa atceras, ka vēl aizvadītajā gadā ģimenei nav bijusi atsevišķa virtuve un pat tualete bijusi laukā, bet kopš aizvadītā gada decembra saimniecei ir jauna, plaša un skaista virtuve, kurā ir vēlme saimniekot un radīt.

Atbildīgie dienesti vairāk izglīto, nevis pārmet

Lai radītos gardumus varētu piedāvāt klientiem, Aiva reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja. Sākot dzīvot Valkas pusē, viņa šaubījusies, vai izdosies veiksmīgi pārdot mājražojumus, jo neviens viņu nepazina. Taču, izmantojot sociālos tīklus, palēnām radušies klienti. Aiva pieļauj, ka tādam, kurš te dzīvo daudzus gadus, būtu vieglāk, bet viņa nenobijās un turpināja iesākto. Viņa domā, ka daudzas sievietes šaubās par savu varēšanu, uzskatot, ka mājražošana ir grūts un sarežģīts process. Turklāt ir jākārto arī grāmatvedības dokumentācija.

“Patiesībā tā nemaz nav. Tagad kontrolējošās iestādes, piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts ieņēmumu dienests, ir mainījušās – speciālisti vairāk izglīto, nevis pārmet nepilnības. Tikko pie mums mājās bija Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki. Viņi apskatīja virtuvi un krāsni, kurā cepam maizi,” stāsta Aiva.

Igors pirmais rosina izmēģināt jaunas lietas

Maize tiek cepta malkas krāsnī, ar kuru tiek apkurināta māja. Krāsns ir paliela un piemērota cepšanai – krāsns mutē vienā reizē var ievietot sešus klaipus. Igors atceras, ka viņam veci cilvēki stāstījuši, ka šajā krāsnī ir cepta maize, tāpēc paši arī sākuši to darīt.

“Patiesībā Igors ir tas, kurš pirmais saka – pamēģinām. Pirms tam maizi cepām elektriskajā cepeškrāsnī, bet, izmēģinot to cept malkas krāsnī, protams, maize izdodas garšīgāka,” atzīst Aiva. Izejvielas tiek pirktas veikalos, jo piedāvājums ir gana plašs – Valkā ir pieejami arī bioloģiskie milti, kaņepes, dažādas sēklas un žāvēti augļi. Pašiem vislabāk garšojot rudzu maize ar sēklām. Maizi saimniece cep vismaz reizi nedēļā. Aiva un Igors ir apņēmušies katru ceturtdienu un sestdienu doties uz Valkas tirgu, tāpēc iepriekšējās dienās būs jācep maize. Mīklas pagatavošanai tiek izmantots ieraugs, nevis raugs. Ieraugu pagatavo no miltiem un ūdens. Ar trešo piegājienu jaunajai saimniecei izdevies iegūt maizes ieraugu – tas no katras maizes raudzēšanas ir jāsaglabā un regulāri “jāpabaro”.  

“Esmu ne tikai kūku cepēja, bet arī ģimenes grāmatvede, kaut gan daudz neko no grāmatvedības vēl nesaprotu. Zinu, cik mēnesī nepieciešama nauda pārtikas un degvielas iegādei. Tas viss ir pierakstīts izdevumu ailē. Īpašā kladē pierakstu visus ieņēmumus un izdevumus,” pieredzē dalās Aiva. Viņa ir gandarīta, ka pirmā tirgošanās diena aizritējusi veiksmīgi un tā ir ar pluss zīmi. Viss neesot izpirkts, bet pirmie pazuduši rudzu maizes klaipiņi. Pircēji izpirkuši arī divu veidu dabīgās sulas. Igora mamma purvā lasa dzērvenes, bet jaunie tās pārstrādā – Igors izspiež sulu un tā tiek sasaldēta. Arī svaigas dzērvenes joprojām ir pieprasīta prece. Lai pārdotu smiltsērkšķu sulu, ogas iegādājušies pie audzētājiem un paši pārstrādājuši. Taču jaunajiem saimniekiem ir iecere pašiem sākt audzēt šīs vērtīgās ogas. Pie mājas ir zeme, vajag tikai darīt. Igora pārziņā ir arī mārrutku gatavošana no pašu izaudzētajiem. Ģimene tur arī vistas, olas lieto paši un, ja klients vēlas, tās izmanto tortes cepšanā. Taču ne visi vēlas kūkas biskvītu cept no lauku olām, jo tas sadārdzina izmaksas. Aiva ir pārliecinājusies, ka ne visi var atļauties dārgas tortes, bet svētku reizē tomēr nepērk rūpnieciski ražotu, bet pasūta pie cepējām. 

“Pirms tirgus dienas man teica, ka ir mēneša beigas un cilvēkiem ir maz naudas, jo visi taupās Ziemassvētkiem. Biju izbrīnīta par labo rezultātu,” atzīst Aiva. Vienīgi viņu mulsinājis tas, ka nevarot saprast, kādā valodā lai pircējam izstāsta par savu preci, jo tirgu apmeklē daudz igauņu. Esot doma, ka arī Igors pēc attiecīgu formalitāšu nokārtošanas brauks līdzi uz tirgu tirgoties. Aiva un Igors būs sastopami arī Valkas Ziemassvētku tirdziņā 21. decembrī. Viņi bieži dodas arī uz Valmieras tirgu, kur pārdod konditorejas izstrādājumus. Pašlaik pieprasīta ir klasiskā lauku torte ar vārīto krēmu, bezē kūkas, piemēram, “Cielaviņa” – tikai citādākā izpildījumā, siera kūka ar melleņu pildījumu, kurai apakšējā kārtā ir no piparkūku mīklas. Aiva pati gatavo šokolādes glazūru. Viņa izmanto tikai dabīgas izejvielas, bet, ja klients vēlas uz tortes uzzīmēt zili dzeltenu minjonu, tad gan nevar iztikt bez ķīmiskām krāsvielām. Aiva gandrīz nemaz neizmanto ievārījumus, bet gan sablendē svaigas ogas. Tās mežā lasa Igora mamma. 

Rosoties pa virtuvi, Aiva ir sapratusi, ka sievietei noteikti vajag sevi atrast un radoši izpausties.

“Kāds vīrietis man teica, – sievietei trīsdesmit trīs gados parādās īpašs radošums. Vērtējot savas tortes, kādas tās bija janvārī un tagad,  gada beigās, teiktajam jāpiekrīt. Gadās visādi misēkļi, bet cenšos defektu pārvērst par efektu,” atzīst kūku cepēja. Viņa ir laimīga, ka arī Igors iesaistās procesā un ir lielākais motivators.

“Ja Igora nebūtu, es neko tādu neuzsāktu,” pieļauj Aiva. Viņa ir gandarīta, ka kūkas ir baudījuši klienti no Rīgas, Valmieras, Rubenes un Valkas. Aiva atklāj, ka viņai bijis bartera darījums – kādam saimniekam cepusi kūku, bet viņš norēķinājies ar paša raudzētu mājas vīnu.
“Ja torte garšojusi, tad klients atgriežas atkal un veic pasūtījumu. Tas dod stimulu strādāt un pilnveidoties,” atzīst kūku cepēja.

Kopā ar ģimeni ceļ pirmo sniegavīru

Stāstot par savu ikdienu, kuras lielāko daļu aizņem rūpes par gadu un četrus mēnešus veco meitiņu, Aiva stāsta, ka abi ar Igoru savos darbos var rosīties līdz vēlai naktij, bet no rītiem visiem patīk ilgāk pagulēt. Lai arī bijis ļoti daudz darāmā dienā, kad uzsnidzis pirmais sniegs, vecāki ar meitiņu devušies pastaigā un izbaudījuši ziemas priekus – uzcēluši pirmo sniegavīru.

Bieži vien meitu pieskata tētis, palīdz arī vecmāmiņa. Brīvdienās pie mazās māsas atbrauc lielā māsa.

Ir dienas, kad pēc pasūtījuma Aivai jāizcep četras tortes, ir dienas, kad neviena. “Ja gribu cept tortes, uzrodas pasūtījums, bet, ja gribu brīvdienu, tad nav. Domām ir liels spēks,” secina Aiva.

Komentāri 1

bezugunsnavdumu

Kāpēc tikai krievi izdomāja, un es ne pirmo reizi dzirdēju tagad, šo utopiju, par pasaules cilvēku un robežām.

Nav tā. Krieviem protams gribētos, lai nebūtu robežu, visur būtu krievu valoda un psrs. Nevajadzētu neko macīties un apgūt. Klējo pa pasauli. Bet robežas veido valodas, un to daudzveidība, un to pasaulē par laimi ir daudz.

pirms 14 dienām, 2020.02.13 20:04

Novados