Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par godu populāram padomju laika ražojumam – matu lakai “Pērle” – frizētava iegūst nosaukumu un strādā jau ceturtdaļgadsimtu

Šī intervija tapa, pateicoties ziņai, ko saņēmu no Violetas Krastiņas: “Frizētava “Pērle”  Valkā aprīlī svinēs 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Tur ilgus gadus strādā nemainīgs profesionāls kolektīvs ar vadītāju Lidiju Dicu un arī mana vecmamma. Varbūt ir interese parunāties.”

Atklāti sakot, nopriecājos, ka uzzināju šādu informāciju, jo vienmēr esmu brīnījusies par šīs frizētavas fenomenu. Jautāsiet, kāpēc? Tāpēc, ka tur joprojām strādā frizieres, kuras to darīja jau padomju laikos vienīgajā Valkas frizētavā. Tā toreiz atradās telpās, kur mūsdienās Raiņa ielā iekārtojies lombards un gaļas veikals. Tolaik frizētava bija Sadzīves pakalpojumu kombināta struktūrvienība un, jāteic, klienti frizieres gāza vai no kājām.  

“Pērlē” joprojām kundzītēm liek ķīmiskos ilgvilņus un uztin dažāda izmēra ruļļus. Taču nav runas ne par frizieru cienījamo vecumu, ne arī par to, ko viņas dara, bet par to, ka joprojām frizētava strādā un, pats galvenais, te nav izjūtams klientu trūkums. Jā, frizētavai nav smalku telpu ar pašu mūsdienīgāko aprīkojumu, bet katrs klients ir gaidīts un apčubināts. Te joprojām izmanto matu žāvētājus, kas bija katrā padomju laiku frizētavā. “Pērles” komanda – četras frizieres – ir par visiem simts procentiem pārliecinātas, ka šie žāvētāji ir vislabākie, un, ja tiem rodas bojājumi, tiek izsaukts prasmīgs elektriķis. Tā ir vienīgā frizētava Valkā, kas klientus sāk apkalpot jau no pulksten 7.30, lai pirms darba dienas sākuma varētu paspēt sapucēties. Frizētavā klienti var arī pierakstīties, bet visbiežāk viņi veido dzīvo rindu. Šo frizētavu iecienījuši lauku ļaudis, jo tās atmosfēra un iekārtojums klientiem neliek justies samulsušiem. Tā arī atrodas izdevīgā vietā Raiņa ielā 26 – pie Raiņa un Ausekļa ielas krustojuma.  Taču vislabāk par savu frizētavu “Ziemeļlatvijai” var pastāstīt tās vadītāja Lidija Dica un frizieres Tamāra Aleksandrova, Aija Andžāne un Gaļina Lielbikse.

Neatšķir ilgviļņu veidus

Klausoties “Pērles” meiteņu, kā viņas pašas sevi sauc, stāstus, bez jautriem jokiem un smiešanās neiztikt. Taču skaidrs ir viens, viņas šo 25 gadu laikā nevienu brīdi grūtību un sarežģījumu priekšā nav nolaidušas rokas, bet kā neapturams spēks virzījies tikai uz priekšu un pastāvējis par sevi. Kā meitenes saka: “Nezāles neiznīkst!” Mūsu saruna notiek darba laikā, tāpēc runā tās, kurām tajā brīdī nav klientu, tāpēc brīvo laiku var veltīt atmiņām. 

Tamāra Aleksandrova, kuru visi mīļi sauc par Tomiņu, frizieres gaitas uzsāka pirms 54 gadiem tālajā 1965. gadā. Dzīves apstākļi jauno meiteni spieda no ierastā vidusskolas sola pārcelties uz kaimiņpilsētas Valgas vakarskolu. Šogad Tamāra svinēs jau 71. dzimšanas dienu. Viņa pateicas kolēģēm un liktenim, ka joprojām var strādāt savā profesijā. Vairs gan kā jaunības gados savā maiņā nespēj apkalpot piecas sešas klientes, jo nav tik spēcīgas rokas, lai varētu katru rullīti kārtīgi ietīt nostieptos matos.   

Tamāra atceras, kad vecākā māsa brauca projām, vajadzēja sākt strādāt, lai vienistabas dzīvoklis ar krāsns apkuri paliktu viņai. Nācās mācīties vakarskolā. Skolotāji brīnījās, kā tad tā, bet nebija izvēles. Uzsākot darba gaitas frizētavā, pusgads pavadīts kā māceklei un tad pašai bija jāsāk patstāvīgi apkalpot klientus. Labi, ka blakus stāvējuši meistari ar pieredzi. 

“Grūti bija, es biju meitene no laukiem, no bijušajiem Lugažiem – “Žuldiņām”. Es tādus vārdus nezināju – ruļļi un ķīmiskie vai sutas ilgvilņi. Ar meistari Irmu Dārziņu man bija jārunā latviski. Mana dzimtā valoda ir krievu. Sākumā man juka un nevarēju atšķirt, kas ir sutas un kas – ķīmiskie ilgviļņi. Sutas ilgviļņi bija ar tādiem klamburiem. Toreiz dāmas jau ilgviļņus vien gribēja. Sešdesmito gadu beigās mums vajadzēja mācēt lietot šinjonus no dabīgiem matiem. Frizētavā strādāja īstas lietpratējas, kuras prata tos taisīt, – Austra Trukšāne, Sveta Mensko un Oļa Semjonova. Viņa mums bija manikīre, bet arī meistaroja šinjonus,” atceras Tamāra.

Raksta pilno versiju lasiet laikraksta “Ziemeļlatvija” ceturtdienas, 18. aprīļa, numurā  vai šeit, iegādājoties to pilnā apjomā.

Novados