Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Smiltenes tehnikuma jaunais skolotājs Dāvis Stradiņš

“It kā tev viss ir, bet tiklīdz atceries savas mājas pagalmu Latvijā, tā saproti, ka vienīgais, ko patiešām vēlies – atgriezties tur. Nekas cits to tukšuma sajūtu dvēselē aizpildīt nevar,” par izjūtām, kādu laiku pastrādājot Īrijā stāsta Smiltenes tehnikuma jaunais ceļinieku skolotājs Dāvis Stradiņš. Atgriezies Latvijā, viņš Jauniešu garantijas programmas ietvaros izmācījās par celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķi. “Profesija ir karjeras kāpņu pirmais pakāpiens, kas paver neskaitāmi daudz iespēju pilnveidoties visa mūža garumā,” uzskata Dāvis, kurš darbu apvieno ar mācībām, lai iegūtu pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Ar dažiem saviem audzēkņiem viņš ir vienā vecumā. Jaunais skolotājs saka, ka tas savstarpējām attiecībām nāk tikai par labu.

Dāvja Stradiņa dzimtā puse ir Alsviķi. Ernsta Glika ģimnāzijā ieguvis vidusskolas izglītību, viņš nolēma uzsākt patstāvīgu dzīvi Rīgā. “Pusgadu pastrādāju par tiešsaistes spēļu zāles operatoru. Spēlēs iesaistījās dalībnieki no visdažādākajām pasaules valstīm. Man tā bija pilnīgi jauna pieredze. Līdz šim pat nenojautu, cik daudziem šāda dzīve ir ikdiena…

Strādāt vajadzēja lielākoties pa naktīm. Līdz ar to izjuka bioloģiskais ritms. Sāka parādīties veselības problēmas. Sapratu, ka šī pasaule nav manējā. Bija ļoti grūti nepārtraukti smaidīt, būt “foršam”, kā to prasīja darba pienākumi. Arī nogurums darīja savu. Sāku pieļaut kļūdas, kas kazino ir nepieļaujami.

Vai kādā brīdī nebija vilinājums izmēģināt laimi arī pašam? – Nē! Noteikti nē!

Šajā darbā bija labas karjeras iespējas, bet vienā dienā pats sev pateicu: “Stop! Tā nav sfēra, kurā vēlos darboties!” Bija maijs. Nolēmu – aizbraukšu pie mammas uz Īriju, mazliet pastrādāšu un gan jau sapratīšu, ko gribēšu darīt tālāk.”

Īrijā

Īrijā Dāvis strādāja klientu apkalpošanas sfērā. “Mana darba vieta bija apģērbu veikals. Sākumā izbaudīju priekšrocību, ko ikvienam paver aizbraukšana uz pilnīgi svešu vietu, kur tevi neviens nepazīst. Tas nozīmē – kādu priekšstatu par sevi radīsi, tādu tevi arī apkārtējie pieņems. Tiesa, darba pienākumi prasīja arī sevī kaut ko pārvarēt. Strādājot klientu apkalpošanas jomā, jābūt drošam, par sevi pārliecinātam. Sākumā tāds nebiju, bet ātri vien iejutos. Darbā viss gāja no rokas.

Bija arī daudz laika pārdomām. Izpētīju kultūrvidi, sapratu, ka var dzīvot arī savādāk, un šajā dzīvē ir daudz iespēju kaut ko sasniegt. Var jau būt, ka tur arī tā zāle bija nedaudz zaļāka. Vismaz salīdzinot ar to vidi, kurā biju pirms tam.

Nostrādāju deviņus mēnešus. Biju izveidojis nelielus uzkrājumus. Varēju doties, uz kuru pusi vēlos. Bet domas aizvien biežāk atgriezās mājās… Līdz vienā brīdī nešaubīgi sapratu: pietiek, nav jēgas sevi mocīt!

Tiklīdz ienācu mājas pagalmā, sāpīgā tukšuma sajūta uzreiz pazuda.

Uzskatu, ka laimi var atrast tikai savā zemē. Vai arī jābrauc uz ārzemēm kopā ar visiem saviem tuvākajiem cilvēkiem. Vēlos, lai kaut kas aiz manis paliktu šeit, Latvijā. Kaut pagaidām tas ir tikai ģimnāzijas izlaidumā iestādīts kastanis. Bet gan jau būs arī vairāk!

Nav taisnība, ka Latvijā un laukos nevar nopelnīt! Iespējas ir, tikai tās jāsaskata!” 

Vajag profesiju!

Atgriezies Latvijā, Dāvis drīz vien izlēma, ka jāiegūst profesija, jo ar vidējo izglītību vien atrast labu darbu grūti. “Patiesībā jau vidusskolas laikā sapratu, ka mana nākotne varētu būt saistīta ar tehniku. Aizrāvos ar autosportu, driftu. Braucu uz sacensībām (kā skatītājs), sekoju līdzi visiem jaunumiem. Spēlēju sporta datorspēles. Interesējos par jaunākajām tehnoloģijām un autosporta mašīnu būvēšanu. Taču tiklīdz sāku domāt par augstskolu un to, ka vajadzētu iegūt daudzpusīgākas tehniskās zināšanas, saskāros ar to, ka vidusskolā nebiju mācījies fiziku un ķīmiju. Pēc devītās klases izvēlējos humanitāro novirzienu...

Tēvs gan teica, lai labāk eju uz kādu tehnikumu un vienlaikus ar vidējo izglītību iegūstu profesiju. Bet toreiz vēl nejutos par sevi tik pārliecināts, īsti nezināju, ko gribu. Nebija jau arī tā, ka mani nemaz neinteresētu tas, ko mācīja vidusskolā.

Kad atgriezos no Īrijas, uzzināju par Smiltenes tehnikuma Jauniešu garantijas programmas piedāvājumu un sapratu – tas ir man! Jāmācās tikai pusotru gadu, vienlaikus ar diplomu var tikt pie vairākām ceļu būves mašīnu tiesībām, bet pēc tam - turpināt studijas augstskolā. Mūsdienās tas ir ļoti dārgs prieks. Taču tad, ja ir profesija, mācības var apvienot ar darbu.

Tagad šis izglītības piedāvājums vairs nav Jauniešu garantijas programmā, bet ir valsts finansēta mācību programma vidusskolu absolventiem.Arī labi.”

Skolotāja gēns

Pirmās dienas Smiltenes tehnikumā Dāvim palikušas atmiņā ar nelielām bažām par to, kā būs. Kādi istabiņas biedri utt. “Taču uztraukums bija veltīgs. Daudzi kursa puiši, tāpat kā es, aizrāvās ar basketbolu. Visi bijām pār vienu kārti metami (smejas). Kad sākās mācības, ātri sapratu, ka esmu īstajā laikā un vietā. Viss, ko šeit mācīja, ļoti interesēja un patika. Arī tagad, strādājot par skolotāju, redzu - daudz vieglāk mācībās iet tiem, kuriem sava izvēlētā specialitāte interesē. Katrā darbā agri vai vēlu nākas pārvarēt grūtības. Arī tām daudz vieglāk tikt pāri tad, ja tas, ko dari, patīk.

Kursa audzinātāja Anda Kalniņa prata mūs ļoti veiksmīgi saliedēt. Praktiskajās mācībās uzņēmumā devos uz SIA “8CBR”. Turpat sarunāju arī profesionālās kvalifikācijas praksi. Prakses vadītājs, SIA “8 CBR” Mehanizācijas departamenta vadītājs Ainārs Poikāns man ļoti uzticējās. Jaunietim tas ir tik motivējoši! Viņš man arī daudz iemācīja. Par to esmu ļoti pateicīgs.

Jau pirms došanās praksē mani uzrunāja skolas direktors. Teica, ka tehnikumā ļoti vajadzīgi skolotāji - vīrieši, kas prot labi komunicēt ar jauniešiem, pārzina jaunākās tehnoloģijas un ir atvērti visam jaunajam. Viņš nākšot visos iespējamos veidos pretī, lai darbu varu apvienot ar mācībām. Tad jau biju sapratis – ja vēlos sasniegt kaut ko vairāk, tad pēc tehnikuma beigšanas noteikti jāturpina mācīties tālāk. Direktors savu solījumu turēja un tā es šeit esmu. Iespējams, kaut kādā mērā “nostrādājuši” arī gēni, jo mūsu dzimtā pārstāvu piekto paaudzi, kas savu dzīvi izvēlējušies saistīt ar darbu skolā.”

Joprojām esmu viens no jums!

Skolotājs Dāvis Stradiņš tehnikuma jauniešiem māca traktoru un automobiļu uzbūvi (teoriju un praktiskās nodarbības), kā arī vada ceļu būves mašīnu praktiskās mācības. “Pirmajā darba dienā, par laimi, bija tikai praktiskās mācības. Tās notiek brīvākā gaisotnē. Sākumā mazliet sarežģītāk gāja ar teorijas stundām. Katrai nodarbībai jāgatavojas. Šajā ziņā esmu ļoti pateicīgs visiem kolēģiem, kuri ir ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi un pretimnākoši. Protams, arī pats rūpīgi vācu materiālus, lai jauniešiem stundās būtu interesanti. Bet kāds tas ir gandarījums, kad otrā dienā kaut ko pajautā un viņi zina atbildi! Tātad mūsu darbs nav bijis veltīgs!

Uzskatu, ka pirmajā mācību gadā (skolotāja statusā) man paveicās arī tajā ziņā, ka vajadzēja strādāt galvenokārt ar Jauniešu garantijas programmas audzēkņiem. Viņi, tāpat kā jaunieši, kas izvēlas valsts finansētās mācību programmas vidusskolu absolventiem, ir ar augstāku motivāciju mācīties, kāds – jau ar nelielu darba pieredzi.

Es arī pie viņiem eju ar attieksmi: “Joprojām esmu viens no jums!” Pieņemu to pieredzi, kurā ar mani dalījušies vecāki cilvēki, taču nevar vadīties tikai pēc tā, kā bija agrāk… Skolēnus šāda attieksme atbaida.

Tas, ka esmu gandrīz vienā vecumā ar saviem audzēkņiem, galīgi netraucē. Ne man, ne viņiem. Viņi respektē to, ko saku. Mums ļoti viegli izdodas atrast kopīgu valodu.

Man atliek tikai pirms mācību stundas ieiet www.instagram.com un apskatīties, par ko viņi interesējušies. Lielākā daļa jauniešu seko kādam kontam, kas saistīts ar tehniku. Stundas sākumā mazliet parunājamies par to informāciju, ar kuru viņi dalījušies, un tālāk jau var mierīgi turpināt runāt par mācību vielu.”

Skolotājam Dāvim Stradiņam ir dalītas izjūtas attiecībā uz telefonu izmantošanu mācību stundās. “Ar to starpniecību var piesaistīt jauniešu uzmanību. Un šī iespēja ir jāizmanto!”

"Man patīk būt skolotājam!"

Dāvis Stradiņš atzīst, ka viņam patīk būt skolotājam. Kaut pašam vēl daudz jāmācās, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās un vienu un to pašu mērķi var sasniegt, ejot pa dažādiem ceļiem. Jauniešiem jāpiedāvā dažādas iespējas.

Darba dienās dzīvoju tehnikuma dienesta viesnīcā, jo katru dienu braukāt uz Alsviķiem būtu neiespējami.

Kā atpūšos, “uzlādēju baterijas”? Man joprojām sirdij tuvs ir basketbols. Varu stundām ilgi viens pats pavadīt sporta laukumā. Tagad mazliet žēl, ka nemācījos sporta skolā. Vēl ļoti patīk braukt ar mašīnu. Braucot sakārtoju domas, pārdomāju aizvadīto dienu un saplānoju, ko darīšu rīt.”

Domājot par saviem audzēkņiem, jauno skolotāju visvairāk uztrauc viņu pārāk mīkstais mugurkauls. “Otra lielākā problēma - daudzi virtuālo realitāti vairs īsti neatšķir no patiesības. Sociālajos tīklos visi ir skaisti, laimīgi un bagāti, brauc ar jaunāko modeļu mašīnām un atpūšas okeāna krastā. Taču šeit – jāmācās, jāstrādā, nauda arī vienmēr mazāk, nekā gribētos… Ne viens vien tā aizskrējis meklēt laimi uz ārzemēm, bet nav jau tā, ka tur bez izglītības kāds uztic atbildīgu darbu vai maksā lielu naudu tāpat vien…”

Kas Dāvim pašam palīdzējis izveidot tik stingru mugurkaulu? “Nevaru nosaukt kādu cilvēku, kurš būtu kaut kā īpaši iespaidojis manu personības veidošanos. Jau no bērnības pašam vajadzējis izvērtēt, ko un kā darīt. Mamma nu jau daudzus gadus dzīvo un strādā Īrijā, bet man vienmēr blakus bijusi vecmāmiņa, viņa dalījās savā pieredzē. Allaž pakausī jutu arī tēta stingro elpu. Viņš vienmēr sekoja līdzi, lai mācībās viss kārtībā, lai “nenoeju no ceļa”.

Piekrītu tiem, kas saka, ka pamatus ieliek ģimenē. Taču pasaulē nav divu vienādu cilvēku. Savs ceļš katram jāatrod pašam.”

Skolotājs Dāvis Stradiņš šobrīd vairs nedomā par to, kas viņam vajadzīgs, lai būtu laimīgs. Viņš ir laimīgs un pateicīgs par to, kas viņam ir!

Novados