Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Smilteniete Gunta Atare vēstījumu nākamajām paaudzēm nodod grāmatā

Šis gads ir īpašs smiltenietei Guntai Atarei, jo pēc desmit gadu ilgiem savas dzimtas pētījumiem un materiālu vākšanas, mazmeitas Lailas pamudināta, viņa lielas pūles veltīja grāmatas rakstīšanai. Rudenī G. Atare izdeva savu pirmo grāmatu “Malienas lībieši un Dzelzkalēju dzimta”.

G. Atare ir dzimusi Dzelzkalēja, ir malēniete, ilzeniete, paiķeniete ar lībiksu izcelsmi. “Pēdējos piecus gadus esmu veltījusi rakstīšanai. Tā man ļoti daudz nozīmē. Esmu viena no vecākajām lībiešu pēctecēm. Grāmatā ir ne tikai par mani un manu dzimtu, bet arī mūsu kaimiņiem, no Ilzenes nākušiem Latvijā labi zināmiem cilvēkiem. Bezgala daudz zvanu, braucienu, auglīgu un  neauglīgu sarunu ar katru, kurš pieminēts grāmatā, viss bija jāsaskaņo. Vienam otram tas nepatika, daudz bija jāņem ārā. Tas viss prasīja lielas pūles un laiku. Mazmeita bija mans lielākais palīgs, gluži kā redaktore. Tagad jūtos gandarīta, jo saviem mazbērniem un mazmazbērniem esmu atstājusi ko paliekošu,” sarunā “Ziemeļlatvijai” saka G. Atare.

Šo stāstu pensionāre veidojusi no atmiņām un tūkstošiem materiālu. Grāmatu G. Atare izdevusi par saviem līdzekļiem izdevniecībā “Mana grāmata”. Grāmatas prezentācijā Alūksnes pusē, Ilzenē, šoruden bija sapulcējušies radi, kaimiņi un vietējie cilvēki. Šie cilvēki pirmie kļuva par grāmatas lasītājiem. Veikalos to nav iespējams iegādāties, vien personīgi sazinoties ar autori G. Atari.

“Jo mazāk laika paliek dzīvot, jo vairāk ir prieka par šo pasauli – tā man šķiet arvien skaistāka un brīnumu pilna... Prieks būt dzīvai un pateikt augstākajiem spēkiem paldies, arī tuvajiem cilvēkiem, ka es dzirdu, redzu, jūtu un man ir mazbērni un mazmazbērni, ko pieskatīt un mīlēt. Nevajag domāt par to, kā man nav, man ļoti, ļoti trūkst mana dēliņa, bet ir arī tik daudz, ko domāt par to, kas ir. Mani mazbērni ir šeit, Latvijā, – ir darbs, ir jumts virs galvas, kā saka – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Nav ko gausties, ir labi, tikai sliņķiem grūti. Bērnībā un jaunībā biju jautrāka, daudz smējos, vienmēr paticis dejot. Bet tagad, kad esmu zaudējusi daudz ļoti tuvu cilvēku – vienīgo dēlu, mazmeitu Baibu, vīru, draugu Kārli –, esmu kļuvusi drūmāka, bet tā kā manī rit arī lībiešu asinis, tad cenšos sevi attaisnot, jo lībieši esot bijuši drūmāka tauta par latviešiem,” grāmatā “Malienas lībieši un Dzelzskalēju dzimta” raksta tās autore.

Taču, stāstot par savu grāmatu, ceļojumiem, kas seniorei tik ļoti patīk, viņa dzirkstī. G. Atares mīļākā vieta ir bibliotēka, tur kundze pavada trīs līdz četras stundas, jo visus žurnālus nav iespējas abonēt, izņēmums ir “Ziemeļlatvija”. “Tā man ir tāda mīļa avīzīte, tai gan es sakrāju naudiņu, pasūtu uzreiz visam gadam. To izlasu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Sevi bagātinu ceļojumos. Katrs no tiem sniedz zināšanas, bagātina dvēseli un prātu. Esmu bijusi aptuveni trīsdesmit valstīs. Tikko sešas nedēļas ciemojos Spānijā pie mazmeitas Lailas ģimenes. Šis bija mans neparastākais ceļojums. Barselona ir liela un bagāta pilsēta. Tur iepazinu slavenas vietas un redzēju, cik patri-otiski ir vietējie iedzīvotāji. Nupat no mazmeitas saņēmu sūtījumu – bilžu grāmatu, kurā redzami ceļojuma laikā piedzīvotie spilgtākie mirkļi un skaistākās vietas. Svētkos atkal visi esam kopā, un tas ir svarīgākais,” īsi pirms gadumijas teic G. Atare. Viņa savu dzīvi veltījusi pedagoģijai, 38 gadus strādājusi Trikātas pamatskolā, bet vēl 14 Plāņu pamatskolā, pēc tam darbojusies kā brīvprātīgā Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļā.

Fragmenti no guntas atares grāmatas

“Es labprāt negribētu izteikt viedokli par sevi, savu dzīvi, vērtēt to un arī citu dzīvi ne..., bet šoreiz jādara, tas ir mans pienākums pret maniem senču senčiem, lībiešu pēctečiem, jo esmu viena no vecākajiem ilzeniešiem, kura atceras savus vecvecākus un vecvecvecākus, redzēdama tos dzīvus esot, kuri bija īsteni un patiesi lībieši.

Esmu dzimusi 1935. gada 30. janvārī aukstā ziemas dienā mājas apstākļos, temperatūra laukā bijusi ap mīnus 30 grādiem. Mani pieņēmusi vecmāte Zenta Tipāne. Viņas kapu Zeltiņu kapsētā man parādīja māmiņa. Taču dzemdību laikā kaut kādā veidā vecmāte bija pieļāvusi kļūdu, un manai māmņai saindējušās asinis. Tēvs zibenīgi ātri iejūdzis zirgu kamanās un vedis slimo sievu, tikko dzimušo meitiņu un vecmāti uz 30 kilometru attālo Alūksnes slimnīcu. Nonākot Alūksnē, zirgs bijis putās, ilgi gaidītā meitiņa izspārdījusies, abas nodotas mediķu rokās. Māmiņa man stāstīja, ka esmu bijusi plānotais bērniņš – meitiņa pēc diviem dēliem. Tā paša gada 24. jūnijā esmu kristīta Zeltiņu baznīcā.”

Novados